To visu Renē Nībergs aprakstījis savā grāmatā "Pēdējais vilciens uz Maskavu", kuras latviešu valodas tulkojuma atvēršana novembra vidū notika Somijas vēstniecībā Rīgā. Kājas grāmatas nosaukumam un arīdzan vienai no saiknēm ar Rīgu aug faktā, ka 1941. gada jūnijā uz Maskavu no Rīgas devās pēdējais vilciens, kurā atradās Fanijas māsīca pianiste Maša un viņas vīrs vijolnieks Jozefs. Visus pārējos Rīgā palikušos mātes radiniekus nogalināja.

Taču liktenīgais vilciens nav vienīgā Nīberga ģimenes saikne ar Rīgu. Fanija, pirms apprecējās ar Bruno, vasarās brauca uz Rīgu ciemos pie māsīcas – lai izklaidētos un atrastu sev ebreju vīru. Plašajā Ģertrūdes ielas dzīvoklī viņa aizvadījusi patīkamus un allaž siltā atmiņā palikušus jaunības dienas mirkļus, jo Rīga bijusi krietni vien "ebrejiskāka" par Helsinkiem. Ne velti pēcāk par Latvijas galvaspilsētu viņa izteikusies, ka "livet var gott i Riga" (tulkojumā no zviedru valodas – "dzīve Rīgā bija laba"). Sarunas beigās, kad diktofons jau ir izslēgts, nonākam pie secinājuma, ka latviešu valodas versijā tādam arī vajadzēja būt grāmatas apakšvirsrakstam – "Dzīve Rīgā bija laba".

Tiesa, ņemot rokās "Pēdējo vilcienu uz Maskavu", jārēķinās, ka tā vis nebūs emocionāla lasāmviela "Annas Frankas dienasgrāmatas" stilā, bet gan informatīvi blīvs vēsturisks pētījums, kas sakņojas un mijas ar dzimtas stāstiem, kuri vairākus gadus likti kopā no dažādiem avotiem. Tas ir piesātināts vēstījums par ebreju vēsturi un holokaustu Padomju Savienībā, Baltijā un Somijā – valstīs, kur antisemītisma pieredze ir atšķirīga un līdz pat mūsdienām nepilnīgi izgaismota. Sarunas gaitā Renē Nībergs vairākkārt uzsver – tā nav daiļliteratūra.

Man nesen bija saruna ar dokumentālā kino režisoru, kurš tikko bija pabeidzis darbu pie filmas par latviešu strēlniekiem. Viņš izteicās, ka ķeras klāt smagām vēstures tēmām, jo, viņaprāt, pagātnē rodamas atbildes uz daudziem jautājumiem, kas var palīdzēt saprast nākotni. Runājot par holokaustu – vai mēs patiešām neesam saņēmuši mācību? Un kas mums būtu no tā jāmācās priekšdienām?

Nav vienas atbildes uz šo jautājumu. Tā ir klišeja – teikt, ka mēs mācāmies no pagātnes. Vēsture allaž ir klātesoša. Risks ir pagātnes atkalizdzīvošana, taču – ja nezini savu pagātni, tu arī nezini, kas tu esi. Lielākoties atgriešanās vēsturē nākotnes saprašanas nolūkos ir tikai tagadnes situācijas projicēšana. Ja mēs runājam ar futurologiem, viņi stāsta, kāda dzīve vai ekonomika būs pēc 10–15 gadiem, taču viņi to nezina – viņi vienkārši projicē situāciju. Šī ir dziļi filozofiska problēma – gan individuāli, gan nacionāli. It īpaši mazai nācijai, kuras eksistence vēsturiski ir bijusi apdraudēta. Šādām nācijām ir dziļāka nepieciešamība saprast, kāda bija pagātne, lai apzinātos, kāda ir tagadne.

Turpinot par holokaustu, man atkal atmiņā nāk cita kino cilvēka izteikums. "Melānijas hronikas" režisors Viesturs Kairišs intervijā sacīja, ka holokausts no globālā mārketinga skatupunkta ir labāks produkts nekā staļinisms. Jūs savā grāmatā šīs abas lietas apvienojat. Ko jūs par to domājat?

"Melānijas hroniku" esmu redzējis, zinu, par ko ir runa. Jā, es savā grāmatā apvienoju holokaustu un staļinismu, taču ne ar nodomu. Man nav politisku nolūku. Es šo grāmatu nerakstīju, domājot par lasītājiem. Es rakstu visu savu dzīvi, tā vienmēr ir bijusi daļa no manas diplomātiskās karjeras, taču es neesmu rakstnieks. Šī grāmata ir mans un Ļenas (Mašas un Jozefa meita – aut.) kopdarbs. Viņa man rakstīja plašas esejas krievu valodā par 1941. gada notikumiem, par vecāku bēgšanu no Rīgas ar pēdējo vilcienu uz Maskavu. Protams, fakti viņas atmiņā bija sagrozījušies, bet bez viņas es to nekad nebūtu paveicis. Viņai bija atmiņas un ģimenes stāsti, bet es darbojos kā vēsturnieks. Grāmatā nav neviena nepārbaudīta fakta. Tā nav daiļliteratūra.

Tiesa, es instinktīvi izdarīju vienu lietu – atteicos no īpašības vārdiem. Es centos izteikties, izvairoties no emocionālu vārdu izmantošanas. Tas izrādījās viens no grāmatas veiksmes iemesliem. To man pēc tam ir teikuši lasītāji gan Somijā, gan Krievijā. Līdzīgā manierē rakstīja arī Antons Čehovs, kas ir mans mīļākais krievu klasiķis. Es tagad vairs neatceros precīzi, bet viņa rakstīšanas devīze bija kaut kas līdzīgs "mazāk ir vairāk".

Māte ebrejiete, bet gājis vācu skolā. Saruna ar bijušo Somijas vēstnieku Vācijā un Krievijā
Foto: DELFI

Nevar nepamanīt, ka jūsu darbam viscaur vijas līdzi nacionālisma motīvs. Grāmatā pats sevi dēvējat par pirmās pakāpes jaukteni. Vai starp nacionālismu un cilvēka identitāti var likt vienādības zīmi? Nesen lasīju latviešu ebrejietes Frīdas Mihelsones atmiņu grāmatu "Es izdzīvoju Rumbulā". Viņa raksta, ka vienīgais, kas viņu turēja pie dzīvības, piedzīvojot holokaustu Rīgā, bija vēlme pastāstīt, kas tika darīts ar viņas tautu. Turpretī jūsu māte labprātīgi atteicās no savas ebrejiskās būtības, un viņas stāstu nu stāstāt jūs.

Kā definēt to, kurš ir kurš? Tā ir problēma ar dažādiem kulturāliem cēloņiem. Arī šajā gadījumā nav vienas atbildes. Somijas ebreju stāsts ir citāds, jo fizisku draudu viņiem nebija. Viņu stāsts ir īpašs. Poētiski izsakoties, var sacīt – jā, mēs apvienojām spēkus ar Belcebulu, lai cīnītos ar nelabo, bet mēs nekad nepieņēmām Belcebula vērtības. Somija bija parlamentāra demokrātija pat kara laikā.

Sabiedrībā arvien eksistē diskusija par to, kāpēc somu ebrejus nekad neaiztika. Ebreju kopienas priekšsēdētājs, ļoti gudrs un sīksts vīrs, reiz ļoti labi pateica – iemesls jau nebija kāda īpaša mīlestība pret ebrejiem, bet gan fakts, ka tu nevari rīkoties pretēji likumam. Tas būtu nepareizi! Tā ir skandināvu tradīcija, kas totalitārismam nav saprotama. Šeit totalitārisms un demokrātija nonāk konfliktā. "Likuma vara" nav tikai sauklis. Ja tu pārkāp likumu, tev par to ir jāatbild. Autoritāras sistēmas to nesaprot un bieži vien uztver kā vājuma pazīmi. Mēs izdzīvojām, tādējādi nevar novērtēt par zemu parlamentāras demokrātijas nozīmi.

Bet, kamēr jūs augāt, neko par savas mātes iepriekšējo dzīvi tiešām nezinājāt?

Protams, ka māte stāstīja par savu ģimeni, par brāļiem, par to, ko viņi bērnībā darīja, taču viss pārējais bija diezgan liels tabu. Viņas ebrejiskā izcelsme bija noslēpums, ko es uzzināju vien pusaudža gados. Es nestāstīju saviem draugiem skolā vai sporta nodarbībās, piemēram, ka mana māte ir ebrejiete. (Renē Nībergs mācījās vācu skolā – aut.) Tiesa, viņa vairs nebija īsta ebrejiete. To pasauli viņa bija pametusi, un par to mēs nerunājām. Tas, protams, jaunam cilvēkam nebija viegli. Man bija nepieciešams laiks, lai apzinātos savas ģimenes un pasaules kopainu.

Grāmatas uzrakstīšana un publicēšana ir ārkārtīgs atvieglojums, ko es galīgi nebiju paredzējis. Tā ir labākā lieta, kas ar mani notikusi. Esmu nedaudz pārsteigts, un man tas šķiet arī uzjautrinoši, ka Somijā tagad daudzi mani uzskata par ebreju autoritāti, ebreju kultūras ekspertu (smejas). Es neesmu ebrejs, neko daudz par ebreju kultūru nezinu. Es pētīju vēsturi un, protams, daudz ko iemācījos – izteicienus, ebreju tradīcijas utt., bet es neesmu speciālists.

Kā grāmatu uztvēra jūsu ģimene?

Mani brālēni un māsīcas Somijā bija ļoti skeptiski, kad uzzināja, ka es rakstu šo grāmatu. Viņiem nepatika pati ideja. Viņiem šķita, ka es tādējādi vēlos atriebties, jo viņu vecāki no manas mātes novērsās un izturējās pret viņu briesmīgi. Es viņiem teicu, ka nav pamata satraukumam. Atriebe nepavisam nav iemesls, kāpēc es rakstīju. Viņi bija ārkārtīgi pārsteigti, kad ieraudzīja rezultātu. Gan jau arī jūs lasot pamanījāt, ka grāmatā nav ne kripatiņas naida.

Jā, es par to lasot tiešām domāju – kā kāds, kurš ir emocionāli iesaistīts atainotajos notikumos, tomēr spēj saglabāt tik atturīgu un vēsu stilu?

Vairāk ir mazāk (smaida).

Māte ebrejiete, bet gājis vācu skolā. Saruna ar bijušo Somijas vēstnieku Vācijā un Krievijā
Foto: DELFI

Pareizi.

Arī mana māsa bija pret šo grāmatu, taču man bija vienalga, ko viņi visi domā. Es zināju, ko un kāpēc es darīšu. Tas ir savā ziņā arī grāmatas noslēpums. Mēs bijām divi – es un Ļena. Pārējie nezināja neko. Tās bija Ļenas atmiņas un mans darbs arhīvos, kur es, nepārspīlējot, izlasīju tūkstošiem lapaspušu.

Kad tieši dzima ideja par grāmatu? Un cik ilgu laiku aizņēma vēstures izpēte un salikšana kopā ar Ļenas stāstu?

Par grāmatu es sāku domāt jau sen, taču tikšanās ar Ļenu 2002. gadā bija izšķirošais brīdis. Līdz tam es daudz par viņu nedomāju. Zināju, ka viņa dzīvo Telavivā, ir šķīrusies, strādā radio, taču viņas satikšana lika man apjaust, ka viņa zina visus Rīgas dzīves noslēpumus. Viņi dzīvoja ar visiem radiniekiem, kurus nogalināja. Viņi katru dienu bija kopā pie pusdienu galda. Viņa zināja visus cilvēkus – viņu uzvārdus, dzimšanas gadus, viņu dzīvesstāstus. Kad es sapratu, ka viņa zina visu, es sajutos ļoti motivēts.

Kad 2008. gadā pametu Berlīni, es uzsāku darbu "East Office of Finnish Industries" kā izpilddirektors. Viens birojs atradās Helsinkos, otrs – Maskavā, tāpēc mana dzīve ritēja starp šīm divām pilsētām. Tā tas bija sešus gadus, taču pamest šo darbu es gribēju jau pēc pieciem amatā aizvadītiem gadiem, jo vēlējos sākt rakstīt grāmatu. To gadu laikā es vācu materiālu, lasīju, taču reāli neko vēl nedarīju.

Sistemātiski intervēju Ļenu 2013. gada maijā. Pavadīju arī nedēļu Telavivā. Mēs tikāmies ik rītu, un es viņu intervēju, veicu pierakstus, bet pēc tam atgriezos viesnīcā, lai atšifrētu mūsu sarunu. Rezultātā man bija 30 lapaspušu materiāls ar ģimenes stāstiem, un pēcāk man nācās visus pārbaudīt, vai fakti atbilst patiesībai. Tas bija arī ļoti svarīgi ģimenes koka izveidei, bez kura grāmatas lasīšana teju nav iespējama.

2013. gada decembrī es devos pensijā, bet 2014. gada janvārī jau sēdēju arhīvos. Lasīju tiesu protokolus, kas attiecās uz manu māti. Es biju pirmais no ģimenes, kas tos lasa, un jāatzīst, ka biju diezgan šokēts. Pēc tam devos uz ebreju apvienību un rakos cauri viņu arhīviem. Sporta arhīvos atradu interesantas lietas par savu tēvu. Biju arī Rīgas arhīvos, kur uzgāju mazu liecību par Mašu, ka viņa 1961. gadā ir pārbaudīta, lai dotos uz Helsinkiem. Tas bija īsts vēsturnieka darbs – pētīt un likt kopā pa maziem gabaliņiem.

Taču vislielākais izaicinājums bija noskaidrot, kāpēc Jozefam Vācija maksāja tik lielu pensiju. Tas prasīja smagu darbu. Ļena man pastāstīja stāstu, bet viņa nezināja, ko tas nozīmē. Neviens ģimenē nezināja, kāda iemesla dēļ Vācija viņam piešķīrusi pilsonību. Lai to noskaidrotu, man pagāja krietns laiks. Beigās man palīdzēja sieviete, kura strādāja Vācijas federālajā pensiju sistēmā. Viņa noteica, ka "tas taču ir skaidrāks par skaidru", un izņēma no plaukta grāmatu, uz kuras bija rakstīts "Pensiju likums svešzemniekiem". Tā bija sistēma, ko Vācija radīja bēgļiem, un ebreji tajā bija īpaša kategorija. Viņus akceptēja par pilsoņiem, ja iepriekš bija strādājuši Vācijā. Tā ir būtiska atšķirība – mūsu pensiju veido mūsu darba nodokļi, bet Vācijā pensiju vienmēr maksā no kopējā budžeta.

Māte ebrejiete, bet gājis vācu skolā. Saruna ar bijušo Somijas vēstnieku Vācijā un Krievijā
Foto: DELFI

Cik daudz ir palicis ārpus grāmatas? Nevar būt, ka visos šajos gados vākto informāciju ir izdevies iespiest 170 lapaspusēs.

Nedaudz. Viss ir salikts kopā diezgan kompakti – gan ģimenes stāsti, gan vēsture. Es tiešām iekļāvu gandrīz visu. Šaubījos tikai divos gadījumos. Pirmais bija tiesas procesu dokumenti, kuros bija informācija par manu vectēvu. Viņš manu māti pret viņas gribu turēja ieslodzītu. Policijas dokumentos mana tante – mātes māsa – bija nosaukusi manu māti par padauzu. Es pārrunāju to ar savu sievu un Ļenu un nolēmu atstāt, jo tas ir fakts.

Otrs gadījums bija ar manu labāko draugu no skolas, kura tēvs bija "Waffen SS" cilvēks. Atceraties viņu?

Gerds?

Jā. Gerds ir dzimis 1946. gadā. Viņam ir jaunāks brālis, kurš ir dzimis 1948. gadā. Brāļa vārds ir Horsts. Es biju uzrakstījis – ja kādam, kurš piedzimis 1948. gadā, tiek iedots vārds Horsts, viņš ir nacists. Mans skolas draugs, kurš lasīja manuskriptu, teica: "Tas zēns vēl ir dzīvs, un tā nav viņa vaina." Es to teikumu izdzēsu (atsauce uz Horstu Veselu – dziesmas "Die Fahne hoch" autoru, kas bija Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas un Trešā reiha himna – aut.). Bet tas ir arī viss. Pārējais ir grāmatā. Es neko nesagudroju, tas viss ir noticis. Tā nav daiļliteratūra.

Caur daiļliteratūru par Vācijas vēstures kauna traipiem daudz rakstījis Ginters Grass, tādējādi izpelnoties gan atzinību, gan arī kritiku par pārāk skaļu runāšanu par to, par ko skaļi runāt nepiedien, proti, Trešā reiha noziegumiem un to seku slēpšanu. Jūs kā diplomāts esat strādājis gan Vācijā, gan Krievijā. Vai holokausts tiešām arvien ir tik jutīga tēma un stigma uz visu mūžu?

Ginteru Grasu esmu daudz lasījis, viņš man ir tuvs rakstnieks. Viņa darbs "Krabja gaitā" par kuģi "Vilhelms Gustlofs" man noderēja arī šīs grāmatas tapšanā.

Lieta tā, ka neviens nav izturējies pret holokaustu kā Rietumvācija. Arī austrieši ļoti neglītā veidā izvairījās no lodes, noliedzot savu lomu Trešajā reihā, bet neviens to neizdarīja tik neglīti kā Vācijas Federatīvā Republika. Un tāpēc tās vēl aizvien ir lietas, par kurām nejoko. Man ir daudz piemēru, ko es varētu nosaukt, lai apliecinātu to, cik viņi, runājot par attiecīgo tēmu, ir "krampjaini" un "überkorrekt" (tulkojumā no vācu valodas – pārāk pareizi). Kaut vai izteiciens par manu izcelsmi, proti, pirmās pakāpes jauktenis, ir izpelnījies šķībus skatienus ne reizi vien.

Savukārt Krievijas gadījums ir vēl komplicētāks un nav salīdzināms. Oficiālais antisemītisms Padomju Savienībā bija briesmīgs. Un runa nav tikai par antisemītismu Staļina gados vai arī pēckara gados, kad ebrejiem uzbruka un viņus diskriminēja, bet publiski viss tika noliegts. Tas bija ļoti draudīgs un tumšs noskaņojums, kas valdīja visā sabiedrībā un atstāja briesmīgas pēdas.

Vēsturisks pavērsiens bija Jeļcina Krievija, kur oficiāla antisemītisma vairs nebija. Tiesa, arī ebreju skaits vairs nebija tik liels, tie vairs nebija miljoni. Mūsdienās Krievijā ir daudz cilvēku ar ebrejisku izcelsmi, pat oligarhi. Krievija zina par saviem ebrejiem. Svarīgs aspekts ir arī spēja runāt ar Izraēlu. Kad ievēlēja Putinu, viņš apmeklēja piecas valstis – tostarp arī Vāciju un Izraēlu. Vēsturiskā ziņā tas bija nozīmīgs pavērsiens.

Es teiktu, ka antisemītisms, kādu mēs šodien sastopam Eiropā, patiesībā ir Tuvo Austrumu antisemītisms, nevis klasiskais – pret ebrejiem vērstais – antisemītisms. Piemēram, Zviedrijā ir reāla problēma ar imigrantiem, kas nav klasisks antisemītisms un nenāk no Vācijas.

Kā jūs domājat – ko teiktu jūsu māte, ja izlasītu grāmatu?

Es esmu par to domājis. Domāju, ka viņai patiktu. Man šķiet, ka viņai būtu arī kas sakāms. Viņa varētu mūsu stāstam pievienot arī savu stāstu, aizpildīt baltos plankumus. Viņa varētu pastāstīt par ieslodzījumu. Tā ir lieta, par kuru viņa nekad ar mums netika runājusi. Arī mans tēvs ne, kurš nomira ļoti jauns – 59 gadu vecumā...

Bet izlasiet labāk vēlreiz veltījumu grāmatas sākumā!

"Es veltu šo grāmatu savai stiprajai mātei, viņas atjautīgajai māsīcai un manam tēvam, kurš mīlēja manu māti."

Māte ebrejiete, bet gājis vācu skolā. Saruna ar bijušo Somijas vēstnieku Vācijā un Krievijā
Foto: DELFI

Šodien aprit 76. gadadiena, kopš 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī nacistu okupētajā Rīgā notika tā dēvētās Rumbulas akcijas, kas ir lielākā civiliedzīvotāju masu slepkavība Latvijas vēsturē. Rumbulas slaktiņa laikā tika nogalināti 25 000 Latvijas un no Vācijas atvesto ebreju.