Viens no spilgtākajiem mūsdienu krievu režisoriem Andrejs Zvjagincevs pēta antihumānās kustības iedabu. Dara viņš to Krievijas reālijās, taču pārliecināts, ka tēma ir universāla – visiem ir, par ko aizdomāties. Spriest par to Zvjagincevs aicina pēc viņa jaunās filmas "Nemīlestība" seansa kinoteātrī "Splendid Palace". Iespēja uz lielā ekrāna skatīt Kannu kinofestivāla žūrijas balvu ieguvušo filmu un personīgi uzdot režisoram jautājumus izraisījusi tādu ažiotāžu, ka organizatori sarīkojuši papildu tikšanos 24. septembrī pulksten 12.30 "Splendid Palace".

Andreja Zvjaginceva filmas atzinīgi novērtē kritiķi un nozīmīgāko kinofestivālu žūrijas, tostarp arīdzan režisora dzimtenē. "Atgriešanās" ("Возвращение") uzvarēja Venēcijā, "Izraidīšana" ("Изгнание") saņēma balvu Kannās. "Leviatānu" Krievija izvirzīja "Oskaram", un tā kļuva par pirmo pēcpadomju filmu valsts vēsturē, kurai piešķirta "Zelta globusa" prēmija un BAFTA. "Jeļena" ("Елена") saņēma galvenās Krievijas kino balvas "Nika" un "Zelta ērglis". Vienlaikus Krievijā attieksme pret Zvjagincevu nebūt nav viennozīmīga. Tikšanās ar skatītājiem notiek ļoti emocionāli, jo filmas skar lērumu sāpīgo punktu.

Par jūsu filmām bieži vien dzirdēts viedoklis, ka, neskatoties uz neapstrīdamajiem mākslinieciskajiem sasniegumiem, jūs "publiski mazgājat netīro veļu". Pat ja valstī ir problēmas, tās ir jārisina "virtuvē", lai kaimiņi neredzētu... Ja spriež šādās kategorijās, tad netīrā veļa tomēr ir jāmazgā, jo tā krājas, taču rodas jautājums – kur?

Tas ir jāslēpj, lai, nedod Dievs, kaimiņš neredzētu, kāds es esmu smulis! Jokoju. Mana nostāja ir tāda, ka apģērbam ir jābūt tīram. Tātad tas ir jāmazgā kaut vai higiēnisku apsvērumu dēļ. Neganta vēlme turēt visu aiz aizvērtām durvīm rodas no briesmīgiem kompleksiem un atkarības no citu viedokļiem. Ak, ko gan teiks Amerika vai Eiropa! Tiec taču beidzot galā ar saviem kompleksiem un ievies kārtību! Kāda tev starpība, ko par to teiks kaimiņtante, – tev taču jādzīvo, ne viņai.

Filmā "Nemīlestība", šķiet, vienīgie pozitīvie tēli, kuri ir saskaņā ar sevi un pasauli, ir brīvprātīgie no pazudušo bērnu meklēšanas organizācijas...

Vai tad tas ir maz?

Protams, gribētos vairāk. Vai jūs pats esat brīvprātīgais vai darbojaties kādā labdarības kustībā?

Šīs kustības radītājs Griša Sergejevs saka: "Ikviens, kurš kādam par mums izstāsta, arī ir mūsu brīvprātīgais..." Man šķiet, ka mēs kā šīs filmas autori esam ieguldījuši daudz pūļu tēmas izgaismošanā. "Nemīlestību" jau ir noskatījušies simtiem tūkstošu skatītāju Krievijā vien. Un viņi visi tagad zina, ka eksistē tāda kustība "Liza Alert" ("Лиза Алерт"). Ja manās intervijās vai radošajos vakaros par šo tēmu rodas jautājumi, es labprāt stāstu par viņiem, dalos ar statistiku, atklāju viņu darbības panākumus. Šie skaitļi nudien ir iespaidīgi.

Gluži cita lieta – no kurienes šai labdarībai aug kājas? Kāpēc tā ir tik strauji attīstījusies? Diemžēl ne jau pārmērīgas labklājības vai brīvā laika dēļ. Man šķiet, ka mēmuma un totālas vienaldzības dēļ no valdības puses attiecībā pret cilvēku, jautājumiem par viņa sociālo aizsargātību, medicīnas pieejamību vienkāršajiem cilvēkiem.

Filmā "Leviatāns" tieši tiek runāts par varu, kas no ķēdes norāvusies, kas atņem cilvēkiem pēdējo. Jūs sakāt, ka tas ir stāsts ne tikai par Krieviju, ka jebkura valdība tādā vai citādā ziņā ir briesmonis-leviatāns. Jūs iedvesmojāties no reālā amerikāņu stāsta par to, kā Vjetnamas kara veterāns Mārvins Džons Himeiers atriebās varai par netaisnību...

To, ka valsts ir Leviatāns, pateicām nevis mēs, filmas autori, bet gan sabiedriskā līguma teorijas radītājs Tomass Hobss vēl 17. gadsimta vidū. Ikviena valsts balstās uz bēdīgi slaveno sabiedrisko līgumu starp suverēnu un pavalstniekiem. Suverēns garantē pavalstniekiem aizsardzību, drošību un lietderīgu visu valsts institūciju darbību, savukārt apmaiņā pavalstnieks nodod suverēnam savas brīvības. Tādā vai citādā veidā. Ir kliedzoši totalitāro iekārtu gadījumi Ziemeļkorejas vai kaut kādas nebūt Irānas garā, kur pilsoņiem bezkaunīgi tiek atņemtas pamatbrīvības, ir valstis ar autoritāru vai demokrātisku iekārtu, taču princips ir viens – mainu brīvību pret drošību.

Drošība – tas arī vēl nav teikts!

Tieši tā! Un vai jums nešķiet, ka šis darījums kaut kādā ziņā atgādina slaveno Fausta sižetu? Tur, kā mēs zinām, galvenais varonis noslēdz vienošanos ar Nelabo, nododot viņam absolūtu varu pār paša dvēseli apmaiņā pret dzīves labumiem. Vai maksa, kuru cilvēks maksā apmaiņā pret drošību, kā mēs noskaidrojām – iedomātu, turklāt bieži vien arī par tikpat iedomāti cienīgu dzīvi, nevedina mūs uz domām par negodīgu, neproporcionālu un maldinošu darījumu?

Taču izskatās, ka cilvēkam tā ir vienīgā iespējamā izvēle – citas nav. Neviens pagaidām nav izdomājis citu pasaules iekārtu, kas reglamentētu cilvēku līdzāspastāvēšanu vienā telpā. Saskaņā ar Hobsa apgalvojumu tieši nepieciešamība iziet no stāvokļa "karot ar visiem par visu" piespieda cilvēci pieņemt spēles noteikumus, par kuriem mēs runājam. Pārsteidzoši, taču pat Mefistofelis, slēdzot darījumu ar Faustu, bija godīgāks.

"Leviatānā" ir aina, kur tiesībsargājošo iestāžu pārstāvis piedāvā draugiem izklaidēties, šaujot uz padomju līderu portretiem. Kā tā radās? Un vai tiešām šādā veidā jūs musināt sabiedrību veikt revolucionāras darbības un karot ar valsts iestādēm?

Protams, ka nē. Šī epizode ir sava veida simbolisks žests, kas liecina par ironisko tautas attieksmi pret varu. No šīs pašas operas ir anekdotes par Brežņevu, Hruščovu un citām partijas nomenklatūrām, kas dzimušas tautas apziņas dzīlēs. Tauta smejas par saviem tirāniem, jo nespēj pa īstam pateikt visu, ko par viņiem domā. Tas ir kā Japānā – ja esi dusmīgs uz priekšnieku, tev priekšā noliek viņa manekenu. Var pieiet, iesist un sajust dziļu baudījumu...

Režisors Zvjagincevs par 'Nemīlestību' un netīrās veļas publisku mazgāšanu
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Ir tikai viena atšķirība – jūsu filmā šauj uz aizgājušu vadoņu portretiem. Vai viņi šautu arī uz tagadējās "nomenklatūras" fotogrāfijām?

Grūti sacīt... "Pagaidām lai pakarājas pie sienas. Līdz iestāsies vēsturiskais noilgums," tā saka mūsu filmas varonis. Tauta dažādi attiecas pret varu. No vienas puses, visapkārt runā, ka prezidenta popularitātes reitingi ir mākoņos, taču patiesībā ne viss ir tik viennozīmīgi. Ironija ir vienīgais, ko tautai nevar atņemt. Redzēju "YouTube" video, kur uz pakalna stāv vīrieši un smejas, plēšot rupjus jokus par "Lada Kalina", kurā Putins mokās pa Krievijas ceļiem. Šie smiekli arī par daudz ko liecina.

Jūsu filmās nozīmīga vieta ir baznīcai, uz kurieni cilvēki dodas pēc saprātīgā un labā, bet pēc tam pastrādā briesmu lietas. Kā jūs pret to attiecaties?

Te jāiemācās nodalīt. Pirmkārt, cilvēkus, kuri "pastrādā briesmu lietas", un baznīcu. Otrkārt, baznīcu, kurā godā Kristus vārdu, un baznīcu kā institūciju. Mēs pie filmas strādājām 2012.–2013. gadā. Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi. Vai tad kaut kas ir mainījies? Tieši otrādi – šodien daži no filmas motīviem ir iemirdzējušies vēl spožāk.

Romas katoļu baznīca bija lielākā zemes īpašniece Eiropā jau viduslaikos. Tagad arī krievu pareizticīgā baznīca ķērusies pie īpašuma vākšanas, turklāt nerēķinoties ne ar ko – ne ar laicīgās sabiedrības veselo saprātu, ne muzeju kuratoriem un senlietu atjaunotājiem.

Krievijas pareizticīgās baznīcas rīcības iemesli ir pilnīgi skaidri: tai nav nepieciešamas drupas vai vēsturiski pieminekļi, tai ir nepieciešami nekustamā īpašuma kvadrātmetri un zemesgabali. Vai tad tā ir Kristus vārda kalpu cienīga rīcība? Tas drīzāk ož pēc mantkārības. Ne tā?

Nereti no skatītājiem es dzirdu nepatīkamas lietas. Piemēram, reiz kāda dāma iespieda rokas sānos un sašutusi paziņoja: "Jūsu filmās nav Dieva!" Savukārt Jaroslavļā tikšanās laikā ar skatītājiem man pastāstīja par kādu kinorežisoru, kurš intervijā izteicies, ka dvēselē viņam Dieva nav, tāpēc arī filmās viņa nav. Kas notiek dažu krievu prātos? Kas tas par neiecietības vīrusu, kas ieperinājies viņu galvās? Kāpēc 15 manas radošās darbības gadu laikā nekur ārzemēs neviens nekad ne tuvu nav ko līdzīgu atļāvies?! Vienmēr esmu sastapis zinātkāru publiku, kas gatava korektam dialogam un alkst iegūt jaunu pieredzi.

Kā mēs zinām no evaņģēlija, "gars elpo, kur grib", tādēļ ne jau nepatriotiski noskaņotiem kinorežisoriem dalīt šo žēlastību, proti, kur tai parādīties un kur ne. Sakiet, kā var svētīgu darbu darošo brīvprātīgo iedvesmas pilnajās sejās neredzēt mīlestības apliecinājumu tuvākajam?!

Pēc "Leviatāna" pirmizrādes mājaslapā "Pareizticība un pasaule" ("Православие и мир") tika publicētas uzreiz vairākas pareizticīgo mūku un priesteru recenzijas. Viņi filmai veltīja atzinīgus vārdus, runāja arī par to, ka mūsu filma ir patiesa, ka tā ir teju vai pravietisks brīdinājums par to, kā viss drīzumā var izvērsties, runāja arī par baznīcas divkosību. To rakstīja cilvēki, kuri ar ticības jautājumiem nodarbojas sen, atbildīgi un no sirds. Viņiem es uzticos vairāk nekā garīdzniekiem, kuru veselo saprātu aizmiglojis aizsargpatriotisms.

Režisors Zvjagincevs par 'Nemīlestību' un netīrās veļas publisku mazgāšanu
Foto: EPA/LETA

Vēl viens svarīgs jūsu filmu varonis ir televizors ar kliedzoši bezgaumīgiem šoviem un biedējošām ainām no cīņu laukiem. Kā jūs vērtējat televizora lomu cilvēka dzīvē? Šodien tas jaunās paaudzes audzināšanā ir nozīmīgāks nekā tēvs ar māti?

Diezin vai! Tomēr pirmajā vietā izglītības skalā ir gēni, pēc tam, manuprāt, vecāki, bet pēc tam jau apkārtējā vide – draugu loks, kulturālie iespaidi... Milzīgam skaitam krievu televizors šajā vidē ieņem svarīgu vietu un aktīvi formē pasaules skatījumu. Īpaši, kad no šīs kastes gāžas laukā tonnām propagandas. Klausoties šajos monstros, kuri ar putām uz lūpām melo, cenšas iegalvot, ka melns ir balts, bet balts – melns, grūti nesākt dziedāt unisonā. Vai jūs Latvijā zināt, ko translē mūsu galvenie televīzijas kanāli?

Pati es televizoru atslēdzu pirms 12 gadiem, taču, spriežot pēc Krievijas kanālu reitingiem Latvijā, lielākā daļa iedzīvotāju zina.

Es arī televizoru izmetu pirms astoņiem gadiem. Izdarīju to, kad gaidījām bērnu. Negribēju, lai viņš skatītos šajā kloākā. Taču reizēm gadās iepazīties ar tā saucamo saturu, lai kaut aptuveni būtu informēts par notiekošo. Internetā šobrīd var atrast visu.

Protams, televizors ir apziņas ietekmēšanas instruments ne tikai Krievijā. Visā pasaulē tas ir kā mājas orākuls, vēstošs no stūra. Šobrīd es lasu CIP aģenta grāmatu, kurš atceras savu vairākas nedēļas ilgo nopratināšanu par Sadamu Huseinu. Un šis izlūks apgalvo, ka ASV valdība, gluži tāpat kā amerikāņu sabiedrība, stipri maldās par Sadamu un viņa bēdīgi slavenajiem masu iznīcināšanas ieročiem. Jā, viņš bija tirāns, taču viņa gāšana, tas haoss, kas valstī radās, pateicoties amerikāņu militārajam iebrukumam, radikālās dzīvesveida un politiskās gaisotnes izmaiņas Irākā izraisīja daudz šausminošākas sekas, nekā tas būtu gadījumā, ja viņš netiktu gāzts, – aptuveni šādi uzskata grāmatas autors.

Tas pats televizors, ar kura palīdzību tendenciozi politiķi nokaitēja situāciju ap "civilizētās pasaules ienaidnieku", vēstot par to, ko ne Irāka, ne tās vadītājs nebija darījis, veidoja labvēlīgu augsni sabiedriskā viedokļa radīšanai un gatavībai pieņemt izdomājumus par patiesību. Vjetnamas karu nosodošā amerikāņu sabiedrība, savulaik atskārtusi šīs saiknes kļūdas, atkal un atkal uzkāpj uz tā paša grābekļa. Šī prastā kaste jebkurā valstī bieži ir kādu propagandisku ideju, aizspriedumu un pārpratumu translētāja.

Krievijā publiski lamāties ir aizliegts. Jūsu filmās tas notiek. Vai jums tas ir svarīgi?

Bet kā nenormētu leksiku var neņemt vērā? Tā ir tautas valoda, kurai ir jau simtiem gadu. Valoda dzimst un dzīvo ne jau filologu kabinetos saskaņā ar kodeksiem un nenormētas leksikas likumdevēju priekšrakstiem. Tautai taču nenorādīsi, ne tā?

Taču, iespējams, ja to aizvāktu no publiskās telpas, tā kļūtu par ko nepieklājīgāku?

Mātes valoda jau tā Krievijā tiek uzskatīta par nepieklājīgu, taču pēc Padomju Savienības sabrukšanas cilvēks sāka taustīties pa jaunatklāto brīvību krastiem, un lamuvārdi ātri vien parādījās kino un uz teātra skatuves. Šnurs (krievu rokgrupas "Ļeņingrad" līderis Sergejs Šnurovs – red.) līdz pat šai dienai brīvi uz skatuves lamājas, nospļaujoties uz visiem aizliegumiem. Taču šeit visā godībā izgaismojas mūsu valdības dubultie standarti – varas vīri, kuri sacer šos likumus, lieliski jūtas Šnura koncertā arēnā "Spartak", klausoties viņa gaužām nepieklājīgās dziesmas un pat jautri uzdancojot. Taču tai pat laikā filmu ar nenormētu leksiku nedrīkst demonstrēt pat interneta platformā, kur tā paredzēta individuālai apskatei.

Es atteicos pakļauties šim likumam viena gaužām vienkārša iemesla dēļ, proti, mana filma ir liecība par to, kas notiek ārpusē, es runāju patiesību, kāda tā ir, mani personāži runā tajā valodā, kādā dzīvē runā tādi cilvēki kā viņi. Es neeju uz Šnura koncertiem tāpēc, ka man šī mūzika nav tuva, taču es nepiedāvāju likumdevējam aizliegt nenormatīvu leksiku.

Filma "Jeļena" tika izziņota kā stāsts par kliedzošo Maskavas šķirisko noslāņojumu. (Medmāsa Jeļena apprecas ar bagātnieku un plīst uz pusēm starp viņu un dēla sociāli nelabvēlīgo ģimeni, ar kuru oligarhs nevēlas neko kopīgu. Rezultātā viņa nogalina vīru, kad viņš atsakās dot naudu, lai Jeļenas mazdēlam nebūtu jāiet armijā.) Vai tas kaut kā attaisno galvenās varones rīcību?

Sociālā nevienlīdzība man šajā filmā nav galvenā tēma. Nezinu, kurš to izziņoja tieši tā. Es šo filmu taisīju par to, ko cilvēks spējīgs izdarīt izvēles priekšā. Jeļenai acis aizmiglojusi viņas mīlestība pret bērniem, rūpes par savu labklājību, kā arī savas ģimenes labklājību. Tas viss apstākļos, kad zaudēta izpratne par vērtībām telpā starp labu un ļaunu aptumšo cilvēka skatienu un var novest pie skumjām sekām. Jāatzīst, ka morālo vērtību pārvērtēšana mūsu sabiedrībā notikusi mērķtiecīgi. Mēs, šķiet, nepievērsām uzmanību, kā pēkšņi mūsu acu priekšā izmainījās cilvēce. Iesoļošanai kapitālistiskā dzīvesveidā mēs izrādījāmies absolūti negatavi, izdzīvošanai pamestā stāvoklī esošajā cilvēkā pamodās barbars, kuram "cits" zaudējis vērtību, viņš pārvērties par līdzekli egoistisku mērķu sasniegšanai, par konkurentu, par sāncensi, visbeidzot – par ienaidnieku.

Un tomēr – vai Jeļenas "asiņainajā revolūcijā", kas vērsta pret oligarhu, daļēji nav vainīgs arī viņš pats? Viņš taču pret sievu neizturējās kā pret līdzvērtīgu.

Līdzīgas laulības, kas noslēgtas pēc abpusēji neizteiktas vienošanās ar labumu abām pusēm, nav retums. Vakar es noskatījos dokumentālo filmu par Rubļovkas sievām. Tās autori stāsta par to, kā bagātie cilvēki izvēlas sev meitenes pēc skaļi nedeklarētiem principiem – lai viņas nebūtu apgrūtinošas, daudz nerunātu, bet klusējot izpildītu skaistas vāzes vai pūkaina sunīša lomu. Viņas ir pilnībā beztiesīgas. "Vīri" viņu klātbūtnē dēvē šīs sievietes par... "gaļu" un lieto viņas kā sadzīves priekšmetu. Tas, protams, demonstrē milzīgo cinismu un atkailina šo saistību nenozīmīgumu.

Tā, lūk, salīdzinot ar viņām, mūsu varonis Vladimirs ir pat ļoti atbildīgs. Viņš godīgi nosauc Jeļenas dēlu par dīkdieni un iesaka "atraut pakaļu no dīvāna un ķerties pie lietas", proti, pašam uzņemties atbildību par saviem bērniem. Viņš armijā, kur "kalpo puse valsts", nesaskata neko briesmīgu. Jeļenai tā ir katastrofa, kā gan viņas mazdēls, viņas miesa un asinis ies šajā briesmīgajā armijā. Tādējādi mūsu gadījumā jautājums par bagāto cilvēku sociālo atbildību trūcīgo priekšā tomēr ir sekundārs.

Slepkavība mantkārīgos nolūkos ir daudz svarīgāks jautājums, ja spriežam par Jeļenu kā par Trojas zirgu, kas iekļuvis augstākās sabiedrības pils zālēs un atļāvies tur revolucionāras pārmērības, jo, redziet, oligarhs bezatbildīgi izturējies pret savu svītu. Tomēr jūsu nosauktā sociālās nevienlīdzības tēma arī šeit izskan – nevar neatzīt, ka liela daļa valsts dzīvo zem nabadzības sliekšņa, bet saujiņa izredzēto tikmēr peldas zeltā.

Režisors Zvjagincevs par 'Nemīlestību' un netīrās veļas publisku mazgāšanu
Foto: EPA/LETA

Dmitrijam Bikovam ir daudzlīmeņu sabiedrības teorija, proti, ka cilvēki ir kā augi džungļos – katrs dzīvo savā līmenī, kuri savā starpā teju nepārklājas.

Tā arī ir.

Kādos līmeņos cilvēki ir laimīgāki?

Es nedomāju, ka cilvēks var nemitīgi būt laimīgs. Runājot vienkārši, viņš nodzīvo savu dzīvi, reizēm izjūtot prieku, uzvarot sevi vai kādus apstākļus vai – gluži otrādi – zaudējot tiem. Dzīve nevar būt nepārtraukta laimes līnija. Un pašā augšā un pašā apakšā ir viens un tas pats cilvēks. Tur, kur piektdienās ir sauna, šašliks, šansoni un vodka ar alu, ļaudis ar sarežģītiem jautājumiem sevi neapgrūtina. Savukārt augšā, kur ir līdzīgi, taču citas kvalitātes prieki – "Veuve Clicquot" šampanietis un nanovirtuves, klāt nāk vēl arī bailes pazaudēt to, kas sasniegts ar smagu darbu. Tiesa, bailes ir arī lejā – nepazaudēt pēdējo. Tā gan problēmu, gan prieku visur ir gana.

Un šī hamburgera vidū mēs mokāmies?

Kāpēc mokāmies?! Ir jau arī mums savi saldie mirkļi. Piemēram, kad ir pabeigta filma, iestājas patiesas laimes sajūta. Tu esi uztaustījis un spējis ietērpt skaņā un attēlā kādu svarīgu ideju. Kaut kur Latvijā atradis piemērotu aktrisi vai aktieri. Radījis kaut ko, kas sabiedrībai neļauj gulēt. Reiz es ielūkojos "Instagram" pēc atslēgas vārda, lai redzētu, ko cilvēki runā par filmu "Nemīlestība". 80% no tiem, kuri noskatījušies filmu, gana precīzi sajutuši daudzus tās nodomus. Cilvēki runā par kaislīgu vēlmi nenonākt līdzīgā atsvešinātības situācijā, uztver filmu kā brīdinošu stopsignālu, pēc seansa steidzas mājās apskaut savus mīļos. Šāda reakcija priecē.

Kā jūsu "Nemīlestībā" nokļuva viens no labākajiem Latvijas aktieriem Andris Keišs?

Viss ir vienkārši – reiz festivālā Minskā es ieraudzīju Andri Jura Poškus filmā "Kolka cool". Viņš iegūla manā atmiņā tāpat, kā manā atmiņā iegūla arī šī brīnišķīgā filma. Ar Andra darbu es esmu ļoti apmierināts – viņš ir brīnišķīgs mākslinieks, un mēs, manuprāt, viens otru labi sapratām.

"Nemīlestības" noslēdzošajos kadros galvenā varone skrien uz trenažiera jakā ar uzrakstu "RUS-SIA". Skrien ātri, bet uz vietas, un beigās pagurst. Vai tā ir jūsu Krievijas metafora? Latviski "SIA" nozīmē "sabiedrība ar ierobežotu atbildību"...

Latviešu valodu nezinu, taču man šī versija šķiet uzjautrinoša. Vakar es noskatījos vēl vienu dokumentālo filmu par "Nord-Ost". Atcerieties briesmīgo stāstu par ķīlnieku sagrābšanu 2002. gadā Dubrovkas teātra zālē?

Ļoti labi. Tajā zālē atradās ģimene no Rīgas – māte un bērni, savukārt viņu tēvs atradās ārā un pārdzīvoja.

Vai viņi gāja bojā?

Nē, taču tas viss spēcīgi ietekmēja viņu veselību.

Viņiem vēl paveicās. Toreiz bojā gāja 130 cilvēki no 900. Šis stāsts ir uzskatāms piemērs mūsu varas ierobežotajai atbildībai pret saviem pilsoņiem. Plānojot patiesi veiksmīgi kaujinieku likvidēšanas operāciju, nevienam pat prātā neienāca aizdomāties par to, kas notiks tālāk, kā ķīlnieki izkārpīsies no šiem apstākļiem. Mediķiem nebija ne jausmas, kāda gāze tika izmantota, tāpēc nevarēja iedot pretlīdzekli. Neviens nepamanījās informēt, ka no gāzes cietušos nedrīkst guldīt uz muguras – mēle ieslīd rīklē, iestājas asfiksija. Cilvēki vienkārši nosmaka uz teātra centra sliekšņa.

Taču cietušo dzīvība nebūt nebija šīs operācijas galvenais uzdevums – svarīgākais bija glābt varas reputāciju. Sak`, mūs tik vienkārši nepaņemsi, mēs protam veikt spīdošu operāciju. "Alfas" specvienības, bez šaubām, nostrādāja spīdoši. Savukārt pēc tam sākās mums tik pierastās krievu bezjēdzības...

Tādējādi "sabiedrība ar ierobežotu atbildību" skan ironiski, taču diemžēl arī patiesi. Ainai ar skrienošo varoni un uzrakstu "RUSSIA" man ir cita nozīme, protams. Fināla epizodē mēs nokļūstam 2015. gada februārī, dienās, kad Debaļceves katlā (Ukrainas austrumos) notika cīņas, bet tieši gadu pirms tam – 2014. gada ziemā – Sočos notika olimpiāde. Un, lūk, visa šī gada laikā un arīdzan pēc tam bija ļoti moderni nēsāt "Bosco di Ciliegi" zīmola izlases sporta apģērbu. Īpaši to darīt patika turīgiem pilsoņiem – kostīms ir dārgs... Tādējādi šī detaļa ir vien laika pazīmes fiksācija. Metaforiskā nozīmē manī vienmēr šīs epizodes laikā skan Nikolaja Gogoļa balss, kas, vēršoties pie Krievijas, vaicā: "Atbildi, uz kurieni gan tu nesies?"

Pēc filmas izrādīšanas Kannās trīs dienas pēc kārtas es sniedzu daudz interviju. No rīta līdz vakaram es atbildēju uz žurnālistu jautājumiem no visiem pasaules nostūriem, un neviens no viņiem nepiedāvāja sarunāties tikai par Krievijas vēsturi. Es domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka mūsu filmas stāsts ir pazīstams visur.

Režisors Zvjagincevs par 'Nemīlestību' un netīrās veļas publisku mazgāšanu
Foto: Reuters/Scanpix

Proti, ikviens tajā ierauga savu vēsturi un stāstu?

Protams! Cilvēka dabai nav kādu īpašu etnisku iezīmju. Vairāk vai mazāk cilvēks ir tāds, kāds tas ir. Vienkārši mēs uz šo cilvēku raugāmies caur Krievijas reālijām, tāpēc ka labāk pazīstam tieši savu valsti.

Klausoties jūsos, uznāk bailes laist šādā pasaulē bērnus. Jums nekad nav radusies vēlme aizvest dēlu kaut kur patālāk, glābt?

Glābt?... Domājat, ka, saņemot uzturēšanās atļauju kādā pārtikušā valstī, ir iespējams izglābties no eksistenciālas dabas jautājumiem? Jā, var dzīvot komfortablā vidē, taču atrast pašam sevi, realizēt savu talantu nekur nenākas viegli. Ir taču zināms, ka "labi ir tur, kur mūsu nav". Šobrīd dēls dzīvo un mācās Krievijā. Kad izaugs, lai pats lemj savu nākotni. Taču es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka viss, par ko vēsta filma "Nemīlestība", nav jāieliek ģeogrāfisku robežu rāmjos. Iemesli, kas ir tās pasaules pamatā, kas jūs tik ļoti biedē, ir mūsos pašos.

Jūs noteikti ne reizi vien esat aicināts strādāt ārvalstīs. Nav vēlmes?

Piedāvājumi ir bijuši, un iespējas ir vēl aizvien, taču es savu dzīvi redzu Krievijā. Te ir manas mājas, te ir cilvēki, kuri runā ar mani vienā valodā, un es saprotu, kāda realitāte aiz tā visa stāv. Gadījumā, ja šeit vairs nebūs iespējams īstenot savas ieceres, nodarboties ar kino, tad būs jādomā, ko darīt, bet pagaidām...

Jūs redzat gaismu šī tuneļa galā? Ir cerība kam?

Es neesmu Pāvels Globa, lai dalītos savās fantāzijās ar citiem, ar zīlēšanu kafijas biezumos es arī neaizraujos. Neceru ne uz ko, vienkārši dzīvoju sev un strādāju pie tā un ar tiem, kam ticu. Cerības lai jauniešus baro. Kā sacīja Frānsiss Bēkons: "Cerība ir labas brokastis, bet sliktas vakariņas."