Britu mūziķis Frenks Tērners: 'Mums vienam ar otru ir jārunā, it īpaši tad, ja viedokļi nesakrīt'
Foto: Fono Cēsis

Atmiņas par Latviju, Cēsu katapultu, šī brīža situācija pasaulē un tās ietekme uz mūziku, un kā mūzika ietekmē pasauli un cilvēkus? Intervija ar Latvijā labi zināmo britu mūziķi, kādreizējo grupas "Million Dead" līderi Frenku Tērneru. Raksta oriģināls publicēts alternative.lv.

Nedaudz jocīgi, ka šī saruna notiek Varšavā. Tu noteikti man par Poliju varētu pastāstīt vairāk nekā es tev.

Jā, jūs diezgan tālu braucāt. Paldies par to! Man žēl, ka šajā turnejā neuzstājamies Rīgā vai citur Latvijā. Arī līdz Skandināvijai neaizbraucām. Cerams, ka nākamgad dosimies vairāk uz ziemeļiem.

Brauciens no Rīgas bija interesants, bet tu par tāda veida ceļošanu noteikti zini vairāk. Esmu lasījis grāmatu.

Nu jau lielāko daļu ceļa daļu es guļu, jo pārsvarā pārvietojamies naktīs. Jūs droši vien redzējāt vairāk nekā es.

Stirnu gan pa ceļam nenotriecām... (Grāmatā "The Road Beneath my Feet" Frenks apraksta gadījumu, kad Lietuvā 2006. gadā turnejas laikā tiek notriekta stirna.)

Tad labi...tā bija drausmīga turneja. Tagad, protams, tas šķiet smieklīgi, tobrīd gan nē. Tā bija pirmā reize Lietuvā. Latvijā pirms tam biju gan viens pats, gan ar "Million Dead". Par to jāsaka paldies Edgaram (Āboliņam – aut.). Pasveicini, ja satiec.

Kā izveidojās šī sadarbība?

Tas bija mazliet jocīgi. Vēl pirms "Million Dead" ar manu pirmo grupu "Kneejerk" sadarbojāmies ar leiblu "Skipworth Records", kas bija zināms Edgaram. Viņš atrakstīja mums, vai nevēlamies spēlēt Latvijā. Atbildēju: "Vecīt, paldies, bet "Kneejerk" izjuka pirms četriem gadiem. Tagad man ir cita grupa". Tā nu pirmo reizi Latvijā ierados ar "Million Dead". 2005. gada sākumā spēlējām "Fonoklubā un Rīgā, Dzelzceļa muzejā, kas bija lieliska vieta. Pēc tam spēlēju arī "Depo", "I Love You" bārā un citur. Un pēdējoreiz Latvijā biju pirms diviem vai trim gadiem?

Pirms diviem gadiem. Cēsīs.

Jā, tur bija tā sasodītā katapulta. Sliktākais, ko es dzīvē esmu darījis. Visu dienu skatījos uz to uzparikti un domāju, ka neiešu pat tuvumā, tas nav paredzēts man. Tad sāku dzert balzāmu un aiziet! Pāris sekundes pirms šaušanās gaisā sapratu, ka tas būs drausmīgi, un tas bija drausmīgi. Tā bija tik slikta ideja, cilvēka ķermenim tā nevajadzētu kustēties.

Pieminēji arī "Depo". Varu apliecināt – tā vieta nav mainījusies nemaz.

Lieliski. Tas nozīmē, ka pasaulē vēl ir taisnīgums. Mums vajadzētu atgriezties, tā vieta bija "cool as f***".

Arī latvieši gaida.

Es zinu. Lieta tāda, ka šajā turnejā, un es centīšos atrast vārdus, lai neizklausītos pēc baigā daikta, mēs braucam uz klubiem, ko aģenti sauc par "A tirgu". Šie divi koncerti Varšavā un Krakovā ir šogad mazākie. Jau esmu teicis saviem turnejas rīkotājiem, ka nākamgad vēlos doties visur, kur iespējams. Šogad spēlējam Vācijā, Holandē, Amerikā, Lielbritānijā un tā tālāk, bet plānā ir arī interesantākas vietas. Esmu gatavs spēlēt jebkur.

Vācijā plānoti vairāki lieli koncerti. Vienai no jaunā albuma dziesmām "Little Changes" tapusi versija vācu valodā. Man laba draudzene to raksturojā kā "Frenks Oktoberfestā".

Brīnišķīgi! Mans draugs Ingo no grupas "Donots" palīdzeja iztulkot vārdus un arī pārbaudīja ierakstu, vai viss ir kārtībā pirms izdošanas. Tagad man cilvēki jautā, vai es to koncertos izpildīšu vāciski. Noteikti nē, tas ir tik grūti. Būs neiespējami to iemācīties. Jā, tas būtu forši, bet pārāk sarežģīti.

Jaunais albums "Be More Kind" ir izdots nu jau pirms pusgada un ir paguvis "nosēsties". Tas bija, maigi sakot, provokatīvs, gan tematiski, gan muzikāli. Kādas tagad pašam ir sajūtas, un kādas ir atsauksmes?

Tagad ir labs brīdis uzdot šo jautājumu. Tas, ko dara mūziķi, savā ziņā ir mazliet smieklīgi. Pavadu 2-3 gadus rakstot, ierakstot un miksējot albumu, un izdošanas brīdis ir atvieglojums. Bet tad kāds pavada 45 minūtes to klausoties, un viņam uzreiz ir viedoklis. "What the f***?" Varbūt mazliet iedziļinies?

Jā, centos iziet no savas komforta zonas gan muzikāli, gan ar dziesmu tekstiem. Kopumā vērtēju albumu kā izdevušos. Dažādas dziesmas dažādās pasaules vietās tiek uztvertas citādāk. Piemēram, dziesmu "Make America Great Again" vairs ārpus ASV nespēlējam. Kad to dzird briti, īsti nav reakcijas, savukārt amerikāņi sāk trakot, vismaz lielākā daļa. Pārsvarā visi to uztver pozitīvi, daži ne tik.

Viena no albuma dziesmām, ko vēlētos izcelt īpaši, ir "The Lifeboat", kas sākās drūmi un pesimistiski, bet vidū mainās un kļūst pozitīva.

Kā pāreja no nakts uz dienu.

Kā tev šķiet, ņemot vērā pēdējā laika notikumus pasaulē un šī brīža situāciju, vai ir gaisma tuneļa galā?

Tas ir labs jautājums, un, īstermiņā, es teiktu, ka nē. Daudzi cilvēki mēdz teikt, ka es rakstu pozitīvas dziesmas, un reizēm tā arī ir, piemērs ir albums "Positive Songs For Negative People", bet man ir sajūta, ka jaunais ieraksts ir diezgan pesimistisks. Tieši šodien lasīju ziņas par Brazīliju, mani poļu draugi stāsta par politiskajiem pavērsieniem šeit, neviens īsti nezina, kas sagaida Lielbritāniju, ASV ir savas problēmas. Politikā redzama paradigmas maiņa. Tā, protams, ir noticis arī pagātne, un ne vienmēr miermīlīgi. Tas ir diezgan biedējoši.

Mums ir ļoti viegli izlasīt, teiksim, par Anglijas pilsoņu karu vai Trīsdesmit gadu karu un pateikt, kas bija konfliktu cēloņi. Bet, vai to notikumu brīdi kāds saprata, kas tieši notiek? Cilvēki noteikti bija apmulsuši. Pēc 100 gadiem vēsturnieki runās ar vienkāršiem, kā arī patiesiem apgalvojumiem par laiku, kurā dzīvojam mēs un šī brīža notikumiem. Bet mums pašiem – "what the f***"?

Man ir aizdomas, ka tam, kas tagad notiek, saknē ir sociālie mediji un internets. Grāmatu iespiešanas tehnoloģija 15. gadsimtā izmainīja sabiedrību, un tagad ir līdzīgi ar internetu un sociālajiem tīkliem, kas maina to, kā mēs komunicējas viens ar otru. Būtu muļķīgi domāt, ka tam nav nekādas ietekmes. Man nav ne jausmas, kā tas beigsies.

Avotos var atrast 15. un 16. gadsimta cilvēku liecības un bažas par viltus ziņām. Kad masveidā sāka printēt grāmatas, ļaudis uztraucās, ka tagad jau var drukāt jebko. Kā tagad zināt, kas ir patiesība? Galu galā cilvēki saprata, kā ar to tikt galā, bet tajā laikā notika ne viens vien karš.

Tagad varbūt cilvēki ir gudrāki.

Jā, nu... Ir svarīgi atcerēties, ka kopumā pasaulē nemaz neiet tik slikti. Nabadzības līmenis samazinās un labklājība uzlabojas. Personīgi domāju, ka klimata pārmaiņu draudus un problēmas spēsim atrisināt tuvākajā laikā ar tehnoloģiju palīdzību.

Tas ir diezgan optimistiski.

Tā ir, bet es esmu lasījis ekonomistu un zinātnieku viedokļus, kuri uzskata, ka šobrīd virziens ir pareizs. Turam īkšķus.

Tās ir lietas, ko svarīgi atcerēties. Mani mazliet kaitina Amerikāņi, kas lieto tādas frāzes, kā "mēs dzīvojam policejiskā valstī". Nē, jūs nedzīvojat! Un pasaulē tik daudz cilvēku, kuri var pastāstīt, kā ir dzīvot policejiskā valstī. Pats fakts, ka par to vari runāt skaļi, pierāda pretējo. Laikam jau cilvēku nepateicība ir tas, kas mani nomāc visvairāk.

Es cenšos būt cilvēku pusē. Kā var teikt, ka cilvēki ir pasaules mēris, vai tamlīdzīgi? Tas ir drausmīgs salīdzinājums. Cilvēki ir lieliski! Protams, ka esam paveikuši sliktas lietas, bet ir arī daudz labā! Penicilīns, nolaišanās uz mēness, opera, mūzika kā tāda. Tās ir lietas, uz ko būtu jākoncentrējas, tikai jātiek pāri šī brīža grūtībām.

Kāda ir mūzikas loma tajā visā? Vai tā var kaut ko mainīt?

Domāju, ka ir svarīgi reālistiski domāt par mūzikas lomu un potenciālo spēku, vai pareizāk teikt – spēka trūkumu. Ir cilvēki, kas domā, ka Bobs Dilans aizsāka Pilsonisko tiesību kustību, un tas ir vienkārši smieklīgi. Nedomāju, ka mūzika maina pasauli, bet māksla kā notikumu atspoguļašanas veids ir svarīgs. Mūzika man un noteikti arī citiem ir tas, kas dod dzīvei jēgu. Rietumu sabiedrība arvien vairāk attālinās no reliģijas tās klasiskajā izpratnē. Tās lomu cilvēku dzīvē ieņem mūzika, un tas, manuprāt, ir lieliski!

Nevēlējos rakstīt "Rage Against The Machine"-veidīgu albumu, jo esmu redzējis tik daudz grupas, kas no skatuves bļauj "Ar šo dziesmu mēs sagrausim kapitālismu!". Nē, jūs nesagrausiet kapitālismu. Tā mūziķim ir diezgan stulba ambīcija. Lietas, par ko vēlos runāt ir sapratne, kopīgā, nevis atšķirīgā meklējumi, dažādu viedokļu uzklausīšana.

Jau runāju par dziesmu "Make America Great Again". Uz koncertiem nāca Republikāņi un Trampa atbalstītāji, un es tiešām priecājos, ka tā bija. Bīstamākais, un tā mana atklāsme, ir tas, ka mēs noslēdzamies un izvairāmies atrasties vienā istabā ar cilvēkiem, kam mēs nepiekrītam. Tā ir sasodīta traģēdija. Mums vienam ar otru ir jārunā, it īpaši tad, ja viedokļi nesakrīt. Ja izdodas dabūt dažādi domājošus cilvēkus zem viena jumta un dziedam līdzi vienai dziesmai, tas ir mazs solis pareizajā virzienā.


Grupa "Enter Shikari" pirms gada izdeva albumu "The Spark". Ja viņi līdz šim ir bijuši izteikti politiski un runāja par globālām problēmām, tad šis ieraksts ir daudz personiskāks, savukārt Tu...

...izdarīju pretējo.

Jā. Vai tā ir tikai sakritība, vai tomēr cilvēki uz pasaulē notiekošo reaģē dažādi?

Man bieži jautā, vai māksliniekiem ir pienākums runāt par notikumiem pasaulē, un mana atbilde ir kategorisks nē. Mākslinieku pienākums ir darīt to, kas viņiem šķiet pareizi. Katrs idiots, kurš mēģinās teikt, par ko man rakstīt dziesmas, tiks pasūtīts divas mājas tālāk, un ātri! (Teikums neveikli iztulkots no "Any motherfucker telling me what to write songs about is gonna get told to fuck off very quickly!" – aut.)

Es čaļus no "Enter Shikari" nepazīstu tik labi, lai zinātu, kas notiek viņu dzīvēs, bet, ja šķiet, ka tagad ir jāraksta tādas dziesmas, viņiem ir visas tiesības to darīt. Tā arī ir mākslas būtība. Pēc tam var sākt runāt par to, vai viņa nezina, kā runāt par to, kas notiek pasaulē, vai ir citi iemesli, es nezinu. Viņiem ir jādzied par to, par ko viņi grib dziedāt.

Es jau biju sarakstījis albumu par kaut ko pilnīgi citu, bet 2016. gadā pasaule sajuka prāta, un man par to bija jārunā. Tāpēc arī varu droši teikt, ka "Be More Kind" nav nekas mākslīgs. Tas bija tas, par ko vēlējos rakstīt dziesmas.

Pēdējo gadu laikā daudz vairāk tiek runāts par sociālājam problēmam. #MeToo kustība, LGBTQ tiesības, garīgā veselība. Ar vien retāk cilvēkiem ar depresiju iesaka vienkārši "neskumt". Progress ir redzams?

Pavisam noteikti. Nevajag vairīties runāt par šīm tēmām. Stīvens Frajs (Stephen Fry, britu komiķis un aktīvists) viņš ir gejs, un skaisti raksturoja to, ko māksla un mūzika spēj izdarīt. Par iemeslu izmaiņām sabiedrības attieksmē kalpoja mūzika, teātris un filmas. "Ā, Eltons Džons ir gejs? Ok, interesanti." Tas izmainīja to, kā cilvēki domā par šiem jautājumiem. Māksla neuzlabos ekonomisko situāciju, bet citur var palīdzēt. Tas iedvesmo arī mani.

Arī izpratne par garīgo veselību pēdējo gadu laikā ir pavirzījusies neizmērojami tālu. Pirms desmit gadiem neviens par to nerunāja. Esmu strādājis ar labdarības organizāciju "CALM", jeb "Campaign Against Living Miserably", un tagad man šķiet, ka man tajā nav jāieliek tik daudz pūles un enerģijas. Nevis tāpēc, ka man būtu apnicis vai tas vairs neinteresē, bet tāpēc, ka ir iegūta inerce.

Līdzīgi ir ar #MeToo kustību. Pats esmu domājis par vienlīdzību tieši mūzikas industrijā. Nesen kāds no ņēma "Reading" festivāla plakāta izdzēsa visas grupas, kurās nebija nevienas sievietes. Palika tikai pāris grupas. Tas izmainīja to, ko es domāju. Tagad cenšos gan tūrē, gan organizējot festivālu "Lost Evenings" īpaši pievērst uzmanību un piemeklēt grupas, kurās būtu pārstāvētas sievietes. Nesen ASV koncertējām kopā ar lielisku meiteņu anarcho-punk grupu "Bad Cop, Bad Cop", ar kuras dalībniecēm jau sen esmu pazīstams, un viņu koncerta laikā pirmajās rindās trakoja jaunas meitenes, kurām tā bija pirmā reize, redzot tik pārliecinošu sieviešu grupu uz skatuves.

Un arī tas aizsāks sava veida kustību, jo šīs meitenes varbūt sāks veidot savas grupas.

Tieši tā. Un pēdējais, ko pasaulei vajag ilgtermiņā, ir bariņš čaļu, kas runā par sievietēm mūzikas industrijā.

Kā ir organizēt pašam savu festivālu? Šovasar "Lost Evenings" notika jau otro gadu.

Un nākamais būs Bostonā. Tas gan mazliet apbēdināja dažus cilvēkus no Eiropas, bet nekas, gadu pēc tam rīkosim festivālu citur, un tas atkal apbēdinās cilvēkus. Tas ir tas, ko es daru.

Apskatīju Bostonas festivāla grupu sarakstu. Nepietrūkst "Dropkick Murphys"?

Viņi ir nedaudz par lielu. Mēs esam spēlējuši viņu rīkotajā festivālā tajā pašā koncertzālē. Viņiem ir liela loma, kāpēc esam tik pazīstami Bostonā. Lepojos ar šī gada "Lost Evenings" sastāvu, un vēl ir aptuveni 30 grupas, ko mēs izziņosim. Es saku "mēs", bet citi visu izdara manā vietā.

Un esam nonākuši pie pēdēja un svarīgākā jautājuma. Kad būs kādi jaunumi no "Möngöl Hörde"?

Iespējams, ka nākamgad. "Möngöl Hörde" kustas uz priekšu ārprātīgi lēni. Pastāvam sešus gadus, šajā laikā esam devušies divarpus tūrēs un izdevuši vienu albumu. Nožēlojami. Mums ir citi "projekti", bundziniekam Benam ir darbs.

Šī gada janvārī pāris reizes uzstājāmies, jo bijām klusējuši četrus gadus un parādījās brīvais laiks. Nospēlējām četrus koncertus, un bijām pārsteigti, jo jau pirmajā dziesmā visi zināja vārdus. Kā izrādās, kāds ir klausījies albumu. Esam uzrakstījuši divas jaunas dziesmas, un, cerams, nākamgad izdosim albumu.

Sharing Options

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus