Klausītāju piepildītā Salacgrīvas kultūras nama zālē gaida meistarklašu pasniedzēju koncertu. Balkonā čalo mūzikas skolu audzēkņi no Latvijas pilsētām. Kultūras nama saimniece Pārsla Dzērve atklāj pirmo Salacgrīvas Klasiskās mūzikas festivālu. Vētrainiem aplausiem sveikts, jauneklīgs, enerģisks un smaidošs ierodas festivāla izlolotājs, ne tikai spožs vijoļvirtuozs, bet arī lielisks organizators - orķestra "Maskavas virtuozi" pirmā vijole - Aleksejs Lundins. Divu gadu garumā Lundinu ģimene - Aleksejs, kundze Tatjana, dēls Grigorijs un meitiņa Marija loloja sapni - skaistā piejūras pilsētā sarīkot klasiskās mūzikas festivālu. Piedaloties dažādiem spēkiem gan no maskaviešu, gan salacgrīviešu puses, sapnis ir īstenojies. Festivāls ir sācies!

Tas sākās nopietni - ar J.S. Baha Čakonu re minorā no Otrās partitas, ko Aleksejs Lundins atskaņoja vijoles solo (bez klavieru pavadījuma). Klasiskā mūzika pilnskanīgi plūda koncertzālē un klausītāji aizgūtnēm tvēra šo nopietnās mākslas valodu, aizmirstot tos laikus, kad Salacgrīvai katastrofāli pietrūka tieši nopietnā mūzika. "Tingel tangeļi" gan bija pārpārēm...

Paganini variācijām flautista Nikolaja Popova izpildījumā uzgavilēja jaunatne. Audzēkņi bija samīlējušies šajā atraktīvajā, aizrautīgajā pedagogā, kurš, viļņainos matus purinādams "pietreļļoja" ar virtuozām pasāžām lielo klausītāju zāli, balkonu un droši vien arī pagalmu. Klarnetists Jevgeņijs Petrovs atskaņoja "Mēness ziedus", un varēja saklausīt nakts noskaņas, kāda naktsputna balsi, klusumā slīdošu mākoni, kas aizsedza mēness bālo vaigu. Daba naktī tik brīnumainu noslēpumu pilna... Itālijā dzīvojošais pianists un pedagogs Vsevolds Dvorkins muzicēja, nodemonstrējot brīnišķīgu "legato". Tik mīkstu, plastisku skanējumu sevišķi Brāmsa skaņdarbā negadās bieži dzirdēt. Plastiski un saprotami izskanēja kāds pēcimpresionisma skaņdarbs, kas jau robežojās ar atonālismu. Bet Aleksejs Lundins ārkārtīgi smalku un niansēti kopā ar mūziķiem "lasīja" arī šo nebūt ne vienkāršo skaņdarbu, neliekot klausītājam nepatikā saviebties, izdzirdot ausīs "griezošus", disonējošus skaņu savienojumus. Vēl un vēlreiz šos četrus virtuozus publika izsauca uz skatuves. Vēl un vēlreiz mākslinieki dziļi paklanījās, bet mums no aplaudēšanas sāpēja plaukstas...

Latvijas mūzikas skolu talantīgāko un uzcītīgāko bērnu koncertā bijā jūtams, ka viespedagogu stingrā roka savilkusi stingrus akcentus skaņdarbu izpildījumā, tā viešot skaidru muzikālo domu un tīri tehnisko varēšanu. Bija gan spožāki, gan biklāki mūziķi, bet kopumā bērni atstāja iespaidu, ka Latvijas mūzikā ienāk varoši un apņēmīgi izpildītāji.

Franču čellista Dominiks de Vilikūrs (Dominique de Williecourt) paša spēlētās kompozīcijas klausītāju aizveda gan sadzīves, gan dabas tēlu pasaulē. Sevišķi spēcīgi izskanēja kompozīcija par 20 gadus atpakaļ notikušo briesmīgo zemestrīci Armēnijā, Ečmiadzinā. Dominiks de Vilikūrs šajā dabas katastrofā zaudējis savu atpūtas māju. Pa šo svēto, gleznainu kalnu ieskauto brīnumskaisto vietu Armēnijā - Ečmiadzinu, ceļojusi arī šo rindu autore. Čella skaņas attēloja gan drūmu, draudošu zemestrīces rūkoņu, gan tai pretnostatīto armēņu tautas mūzikas tradīcijās komponēto cilvēka trauslumu, neaizsargātību. Ļoti smalka mūzikas stīdziņa skāra cilvēka dvēseles netveramās jūtas.

Salacgrīvas Marijas Goreti katoļu baznīcā čellistam no Francijas pievienojās Aleksejs Lundins (vijole), Antons Kulapovs (alts) un virtuozā, spožā koncertmeistare Tatjana Fedosejeve (klavieres). Taņa bija ļoti uztraukusies, jo īsi pirms koncerta klavierēm no spēcīgā piesitiena atlīmējās un burtiski pa gaisu "aizlēca" baltā taustiņa virsējā plāksnīte. Tas nozīmē taustiņa vietā-bedre! Momentā tika sameklēta līme un plāksnīte pielīmēta. Bet bažas palika - ja nu koncerta laikā taustiņā atkal izjuks?! Par laimi taustiņā izturēja Tatjanas Fedosejevas pirkstu spēcīgos, filigrānos piesitienus.

Bet Roberta Šūmaņa stīgu kvarteta dievišķās mūzikas vēl dievišķāks atskaņojums tik dziļi skāra klausītāju sirdis, ka likās - publika pārstājusi elpot. Vējš bija norimis, jūra nostājusies, debesis bija zilgas jo zilgas. Pasaulslaveno mūziķu spēle izgāja cauri cilvēku sirdīm, dievnams to cēla augstāk par saviem torņiem. Mūziku tur sagaidīja pasakainas mūzas, kuras uz saviem spārniem skaņas nesa vēl augstāk, un Visvarenais pieņēma šo ziedojumu uz Mūzikas altāra...

Lielsalacas luterāņu baznīcā ērģelnieces Diānas Jaunzemes pavadījumā dziedāja kontrtenors Sergejs Jēgers. Gluži neticami šķita, ka šis slavenais savdabīgās balss īpašnieks dzied šai 233 gadus vecajā dievnamā Salacas krastā. Sergejs Jēgers sešas reizes devies ļoti, ļoti tālā ceļā, lai dziedātu Jaunkaledonijā (vēl aiz Jaunzēlandes). Viņam seko fani no visas pasaules, un viņš dzied vietējiem cilvēkiem okeāna apskalotā tropu salā. Skan "Ave Maria" un klausītāji raud. Un tagad kontrtenora Sergeja Jēgera skaistā balss skan Salacgrīvā... Šā paša dievnama sienās Zigfrīds Muktupāvels un liepājnieku zvanu ansamblis "Campanella" atskaņo Jāņa Lūsēna programmu "Zelta sirds."

Pirmajā Klasiskās mūzikas festivālā Salacgrīvā no rīta līdz vakaram veselas nedēļas garumā skanēja mūzika. Mūziķi strādāja, gatavojās koncertiem, kur publikas ausij nepaslīdēs garām ne mazākā disonanse. Publikas vidū - gan Salacgrīvas, gan citu Latvijas mūzikas skolu pedagogi. Prasības ļoti augstas. Festivālā pavisam nopietni satikās pasaules līmenis ar "pašmāju līmeni".

Festivāla programmas noslēgumā "saldais ēdiens" - "Mocart - kvartet" (Krievija). Salacgrīvas katoļu baznīca klausītāju pilna, arī uz ielas virknējās mašīnu rindas. Tātad publika arī no tālienes atbraukusi klausīties savus elkus. Aleksejs Lundins īsi pastāsta par katru skaņdarbu. Re minora kvartetā dzirdējām daudz uzsvērti sāpīgu nianšu. Mocarts šo kvartetu rakstījis pēc dēla nāves. Bet asara uz Mocarta vaiga ir gaiša. Kā jau ļoti saulains cilvēks, Mocarts mūzikā stāsta par samierināšanos, par atmiņu gaišumu, par Dieva klātbūtni un bezgalīgu mīlestību.

Re mažora kvartets trīs daļās izskanēja ar elegantu vieglumu, grāciju, bezgalīgu dzīvesprieku. Flautista Nikolaja Popova pirmā partija bija žilbinoša. Tad duetā spēlēja Heino Jankovskis no Latvijas un Vjačeslavs Mariņuks. Oboja un čells.

Programmā pēdējo klausījāmies Mocarta kvartetu Do mažorā. Tā saukto "disonanses" kvartetu. Do mažors ir ļoti nopietna tonalitāte. Tā arī mūzika skanēja - pilnskanīgi, dziļi dodoties mūzikas labirintos un jūtu tumšajos un gaišajos ceļos. Mūzikā jūtams Mocarta ģēnija tvēriens un spēks.

Ar J.S. Baha Čakonu re minorā ļoti nopietni sākās Salacgrīvas Klasiskās mūzikas festivāls un ar V.A. Mocarta Kvartetu Do mažorā ļoti nopietni festivāls izskanēja, it kā veidojot divus monumentālus pīlārus - ietvaru visai mūzikai, ko klausītāji varēja baudīt koncertos. Publika negribēja šķirties no šiem pasaules klases mūziķiem. Sekoja pavisam jautras piedevas - tai skaitā stīgu kvartets, ko Mocarts sarakstījis 12 gadu vecumā.

Nākamo dienu slavenības pavadīja meža klusumā, pirtiņā pie gleznaina dīķa un atvilka elpu pēc ārkārtīgi saspringta darba, pēc pamatīgās sutoņas, ko Latvijai atnesusi šī svelmainā 2010. gada vasara.

Pirmais Klasiskās Mūzikas festivāls Salacgrīvā ir izdevies!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!