Uldis Rudaks šoreiz apmeklēja LNSO rīkotā pasākumu cikla #Koncertsarunas ar Goran Gora šīs sezonas pirmo pasākumu, kurā skanēja Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts. Šis pats skaņdarbs LNSO un pianista Reiņa Zariņa izpildījumā skanēs arī Vidzemes koncertzālē "Cēsis", sestdien, 21. oktobrī.

Pirms koncerta

Man tevi pieteica kā gluži nevainīgu simfoniskās un kamermūzikas koncertu apmeklētāju. Kā gan tas gadījies?

Tā gluži nav. Pa reizei man ir gadījies būt simfoniskos koncertos, bet ļoti reti. Un man tas parasti patīk. Bet kaut kā nav iegājies. Inese Lūsiņa, mana kolēģe laikrakstā "Diena", savulaik mēdza ieteikt kaut ko, ko nedrīkst laist garām. Un tad es reizēm mēģinu tikt.

Orķestris mūsdienās spēlē kopā ar rokmūziķiem un bieži ieskaņo arī popmūzikas kaverversijas. Vai tāda tev visbiežāk ir saskarsme ar simfonisko mūziku?

Ne tikai. Reizēm arī mūzikas festivālos gadās dzirdēt orķestri un akadēmisko mūziku. Piemēram, "Zemlikā". Un ierakstos es arī šo to paklausos. Es tagad, pirms nākšanas, sameklēju jūtūbā ierakstu, kur Rahmaņinovs pats spēlējot šo skaņdarbu. Bet, man liekas, ka tur viss nebija viņš pats. Ka tālāk bija piemontēti kādi jaunāki ieraksti klāt. Toties tagad es zinu, cik tas gabals ir garš.

Lūk, jau pirmais zvans! Iesim iekšā, un tad parunāsim pēc koncerta. Starp citu, ja drīkst dot uzdevumu, ieklausies tēmās, īpaši otrajā daļā. Domāju, ka tu to melodiju būsi dzirdējis vēl kaut kur citur arī, ne tikai pie Rahmaņinova.

Ak, tā? Labi! Starp citu, šurp skrienot, satiku vienu pazīstamu arhitektu. Teicu, ka eju uz Rahmaņinovu, bet viņš man prasa, vai tad Rahmaņinovu uz elektriskajām ģitārām spēlēšot?

Uzreiz pēc koncerta

Kādi ir tavi pirmie iespaidi?

Tāda veida koncerti man vienmēr ir liels piedzīvojums. Nu, kaut kā nav iestaigāta tā taciņa uz koncertzāli, tāpēc man tas ir notikums. Un bija ļoti interesanti domāt par to, ka tas viss taču notiek bez jebkādiem mikrofoniem, bez jebkādas skaņas pastiprināšanas, pilnīgi dabīgi. Tā, kā tas varētu būt skanējis toreiz, viņa laikā. Tajos gados pirms...

Pirms 116 gadiem. Rahmaņinovs šo klavierkoncertu, šķiet, 1901. gadā sarakstīja. Vēl savā jaunībā. Bet par to dabīgo skaņu runājot, Bernsteins laikam teica, ka orķestris ir visskaistākais troksnis, ko cilvēce ir radījusi.

Jā, mani arī nebeidz pārsteigt tas cilvēku daudzums, kas pie šīs skaņas vienlaicīgi strādā. Labi, mūsdienu rokkoncertos arī ir daudz dalībnieku, mūziķi, skaņotāji, dažādi tehniķi. Ā, bet šeit, redz' kur, arī kaut kāda pults ir!

Es pieļauju, ka tā bija vajadzīga Goran Goras lekcijas mikrofonam.

Ā, nu, ja. Mūsdienās ir pierasts, ka ir skaņas pastiprināšana, bet paskaties, cik te bija to vijolnieku! Un kontrabasisti veseli četri! Tas laikam vajadzīgs skaņas stiprumam. Tajos laikos, kad vēl nebija mikrofonu un pastiprinātāju, arī taču gribējās dabūt spēcīgāku skaņu.

Un zini, vēl es domāju arī par to, ko mūziķi cits no cita aizņemas vai nozog.

Lūk! Es zinu vismaz divus gadījumus, kad popmūzika no Otrā klavierkoncerta ir patapinājusi fragmentus. "All By Myself", ko dzied Selīna Diona, faktiski ir otrās daļas melodija, bet "Muse" ņēma no pirmās daļas. Bet, man liekas, bija vēl citi gadījumi arī.

Oho! Bet man vēl senāki laiki ienāca prātā. Bija tāds Frenks Čērčils, kurš rakstīja visām Disneja multenēm mūziku. Viņš, liekas, 1942. gadā nošāvās. Pie klavierēm. Un šeit es sadzirdēju kaut ko līdzīgu. Piemēram, viņa "Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos" ir vieta, kas man šīvakara koncertā ienāca prātā. Un vispār "Muse" man arī ienāca prātā. Bet vai tas varētu būt no šī gabala?

Tā runā. Bet ne vienmēr tas ir plaģiāts, vai ne. Tas ir mākslinieku dialogs savā starpā. Rahmaņinovam pašam taču ir slavenā "Rapsodija par Paganini tēmām". Bet, paklau', ko tu saki par koncerta atmosfēru? Esmu dzirdējis, ka dažiem ir pretenzijas pret stīvo un elitisko gaisotni koncertzālēs. Un kāds pat reiz pajokoja, ka ja uz cilvēkiem paskatītos no ārpuses, no citas planētas, tad sastingusī un mēmā simfoniskās mūzikas publika, šķistu visdīvainākā cilvēku nodarbe.

Jā, arī par šo tēmu es koncertā domāju. Tā atmosfēra nav nejauša. Par visu ir rūpīgi padomāts. Tu, redzēji, kā pianists sagatavojas, kā ievingrina un rokas? Un kā orķestris jau gaida un tur lociņus gatavībā. Kā diriģents paceļ rokas pirms starta. Un pēc skaņdarba beigām arī vēl ir sava kārtība, neviens instrumentālists vēl neceļas un neskrien prom. Tas ir tāds kā rituāls. Un arī publikai tas ir rituāls. Viņiem arī ir kaut kādas etiķetes prasības. Tā tam ir jābūt.

Vai ievadlekcija formas un satura ziņā tev šķita noderīga?

Man tā šķita mazliet par garu, bet vispār bija ļoti vajadzīga.

Bet vai tu uzskati, ka šādu simfonisko mūziku var klausīties bez priekšzināšanām?

Zini, jā! Ja cilvēkam nav noraidošas attieksmes pret visu nezināmo un sev vēl jauno, tad viņam šis būs patīkams atklājums. Daļa cilvēku ir tādi, kas ir noraidoši un par daudz ko saka: "kur es esmu atnācis! Tas nav priekš manis." Bet lai tad viņi arī nenāk. Es arī kā dīdžejs esmu ar to saskāries. Ir tādi, kam ir tās 20 dziesmiņas austiņās, un par visu citu viņi viebjas. Bet uz šejieni tomēr gluži nesagatavots neviens nenāk. Visi taču zina, ka filharmonija nav krogs, kur kaut kas vienkārši fonā skan. Cilvēki nāk, atstāj mēteļus garderobē, klusi sarunājoties, kāpj pa trepēm augšā. Tad ieņem vietas un gaida, kas būs. Tas viss jau rada zināmu svētku sajūtu.