Vieta: Rīga, "Arēna Rīga"
Laiks: 2006-12-05, 21:00
Vērtējums:
Skaņa:
Bauda:
Programma:

Atšķirībā no citiem Igija klases māksliniekiem, kas parasti izvēlas uzstāties bez tā sauktajiem "iesildītājiem", šoreiz netrūka motivācijas ceļu uz arēnu Rīga mērot veselu pusotru stundu pirms vakara galvenā vaininieka kāpšanas uz skatuves. Kā nekā savu pirmo un, pat ļoti ticams – arī pēdējo koncertu apjomīgajā hallē piedāvāja pašmāju "underground" leģenda – "Inokentijs Mārpls"! Un šoreiz nav iespējams koncerta iesildītājiem aiz pieklājības atlicināt vien pāris vārdu – Dambja acīs manāmais patīkamais satraukums un lepnums nepalika nemanīts, arī pārliecinošā vakara programma darīja savu un ik pa brīdim prātā neviļus raisījās doma – "šovakar tiek rakstīta vēsture". Pusstunda, kurā izskan 'Uz priekšu', 'Vergu dziesma', 'Priekšniek, es nāku tevi sabradāt' (miniet, par ko šī skaņdarba laikā prātoja šo rindu autors?), 'Kājas mazgāšu es rīt', 'Moto ciklists', 'Es gribu vairāk', 'Deputātu rokenrols', 'Lelle', 'Māt, es gribu būt nevainīgs', 'Asins līst' un 'Revolucionārs' – tā, tēlaini izsakoties, bija "Inokentija Mārpla" versija par to, kas Mežaparks "Prāta vētrai". Un lai arī toreizējos 50 tūkstošus šeit aizstāja vien knaps tūkstotis – šīs pusstundas zemteksts ikvienam, kas apgaroto un apmulsušo Dambi turpmākā vakara gaitā sastapa pūlī, bija acīm redzams.

Otri vakara iesildītāji – nu, šeit gribot negribot jācitē portāla "Delfi" lasītāji: ""Tribes Of The City", protams, ir ļoti laba grupa, taču Igija iesildīšanai galīgi nepiemērota." Tas, ko paveica Dambis un Co, to, tiesa, ļoti skaisti un profesionāli, bet padarīja par nebijušu "TOTC". Šajā mirklī arī ļoti skaidri sevi pieteica koncerta divējādā auditorija – no skatuves nokāpjot "Inokentijam Mārplam", tobrīd zālē esošā publika gandrīz pilnībā tika nomainīta ar gluži citām "sejām".

Mirklī, kad rokas un kājas vien sev raksturīgā manierē vicinot uz skatuves uzjoņo pusplikais "dauzoņa" Igijs Pops, vakars varēja sākties pa īstam. Tie, kas jau labu brīdi bija iekrampējušies skatuves priekšā, ar mežonīgu rēcienu ievadīja to džingstoņu, kas pat vairākas stundas pēc koncerta nebūs pametusi klāt bijušo ausis, savukārt tie, kas vēl "mirkli pirms" bija izteikušies: "paskatīsimies, kāds būs 'fīlings' un tad varbūt iesim tuvāk", pēc pirmajām notīm "pazaudēja jumtu" un iejuka mūzikas un tās dievinātāju jūklī.

Skaļi un skaidri - pirmās atziņas par koncerta skanisko pusi. Vakara turpinājumā šādas un līdzīgas pārdomas – piemēram, par spēlētajām/nespēlētajām dziesmām – pilnībā zaudē savu aktualitāti, liekot vien izbaudīt vecā vīra šarmu, ar kādu tas jūsmo pats par sevi un savu profesiju, un – par laimi, arī Rīgas koncerta gadījumā – par neviltoto publikas atdevi. Pirmā mirkļa "stīvumu" nebijušu padara 'I Wanna Be Your Dog' ievadakordi, izsaucot ne vien graujošas ovācijas, bet arī pirmo Igija "ienirienu" klausītāju roku jūrā. Brīdī, kad stulbi pārlaimīgs smaids jau sācis pārņemt seju, par sevi atgādina "melnās avis" – koncerta apsargi, kas kādu muzikālu orgasmu baudošu panku ar uz muguras izlocītām rokām vardarbīgi nogādā aiz skatuves un pēc brīža "eskortē" arī ārpus zāles. Apsūdzība – tā sauktais "crowd-sērfings". Spriedums – nepārsūdzams. Negribu izklausīties pēc moralizētāja (tā vai tā laikam sanāks), taču arī šo rindu autors gan "Placebo", gan "Pixies" koncerta laikā festivālā "Hurricane" ir izbaudījis gan sausus, gan dubļainus zābakus virs savas galvas. Jā, varbūt tie nav dzīves laimīgākie brīži, taču – "gribi vizināties, gribi vilkt ragutiņas!".

"(..)izmantojot gadījumu, laikus pabrīdināšu koncertu organizētājus, apsardzes firmas darbiniekus un neiztrūkstošos moralizētājus interneta diskusijās, ka decembra sākumā Igijs dziesmas 'No Fun' laikā pieprasīs, lai publika masveidā sarāpjas uz skatuves, pat, ja tai nāksies lauzties cauri apsardzes mūrim. Būs interesanti, kādi būs komenti tad no šo ļaužu puses, kuriem triviālie temati vienmēr šķiet būtiskāk apspriežami nekā pasākuma mākslinieciskā puse." – tieši šo komentāru, kas bija atrodams pie Nika Keiva pretrunīgi vērtētā Rīgas koncerta recenzijas, atminējos mirklī, kad šī cilvēka vārdi piepildījās gandrīz pilnībā. Kad dziesmai 'No Fun' beidzoties kāds apsardzes darbinieks vēlas, tēlaini izsakoties, "ieviest kārtību uz skatuves", jo tie pieci, seši fani, kas absolūtā transā lēkā pa skatuves dēļiem, protams, ir "milzīgs drauds mūziķu drošībai" – šeit talkā nāk kāds no Igija skatuves darbiniekiem, kas vardarbības kāro kārtības ieviesēju pašu nodzen no skatuves, izsaucot ne mazums ovāciju.

Šajā visā tracī, kas daudziem tā arī paiet gar acīm nemanīts, izdodas uzzināt, ka "Stooges" ģitārists Rons Ešitons nav melojis, savā intervijā portālam "Delfi" minot iespēju, ka Rīgas koncertā papildus grupas pirmo albumu materiālam varētu izskanēt arī kāda jauna dziesma. Arī ja 'My idea of fun' nebūs nākamā gada vidū iznākošā jaunā 'Stooges' albuma raksturīgākā melodija, tad jebkurā gadījumā vismaz viens tipisks grupas "senu dienu" stila opuss jaunajā platē būs atrodams.

Tuvojoties koncerta izskaņai, aizvien grūtāk ir saglabāt "neitrālā novērotāja" statusu, ko diemžēl pieprasa šo rindu autora profesija. Smaidu sejā ievieš Igija komentārs par "intelektuāļiem" zāles sēdvietās (nesaprotu, kā šādu mūziku iespējams klausīties sēdus; laikam dziļi individuāls jautājums). Ik pa brīdim kāds nabaga klausītājs par pārlieku aktīvu uzvešanos tiek aiztransportēts mājup nedaudz agrāk, nekā pārējie. Aizvien konkrētāk starp faktiem un novērojumiem kļūst jūtama apkārtējo laimes pakāpe, kas arī šo rindu autoru "aplipina" brīdī, kad koncerta izskaņā Igijs pa vidu kādas dziesmas beigu akordiem izkliedz frāzes "life is short, life is so short…". Kuram to labāk zināt par viņu – puspliko dauzoņu. Vieni nākamajā rītā teiks – "labi, ka tomēr tik traki tās "pačkas" nekratījām…"; citi atzīs, ka vecais vīrs, salīdzinājumā ar koncertiem citviet, vēl "ir taupījies" un, piemēram, tā arī nav nevienu reizi parādījis pliku dibenu. Stundu un 15 minūtes ilgā koncerta noslēgumā vēlreiz izskan 'I Wanna Be Your Dog', iezīmējot gan Igija Popa un 'Stooges' uzstāšanās, gan arī šī gada nogales apskaužamā mūzikas koncertu "maratona" noslēgumu.