Koncerta apskats: Kā sniegs uz galvas. 'Garbage' Rīgā  (41)

Nevarētu teikt, ka "Garbage" bija viena no gaidītākajām grupām Latvijā. Ne jau tāpēc, ka tai šeit nebūtu fanu, gluži vienkārši viņus sen neviens vairs negaidīja - šādas cerības bija pamazām izgaisušas, kopš viņi pēc sava otrā albuma "Version 2.0" (1998) iznākšanas paviesojās Tallinā, bet koncertu tā arī nenospēlēja, jo uz Krievijas robežas aizkavējās furgoni ar viņu aparatūru.

Pēc tam jau viņi bija tik lielas zvaigznes, kas spēlē uz lielāko festivālu galvenajām skatuvēm vairāku desmitu tūkstošu klausītāju priekšā, nemitīgi gozējas MTV kanālā, un Baltijas valstīs neatrastos tik daudz skaļas ģitārmūzikas fanu, lai piepildītu vismaz kādu no koru koncertiem paredzētajām estrādēm. Ziņa par "Garbage" koncertu "Palladium" koncertzālē uzkrita kā sniegs uz galvas, jo gadi paskrien nemanot un fakts, ka "Garbage" nebūt vairs nav popularitātes virsotnēs, bija palicis citu mūzikas notikumu ēnā. Tas ir līdzīgi kā ar sāpēm, kuras aizmirstas, kad pāriet.

Dziesmas "I Think I'm Paranoid", "Stupid Girl" un "Only Happy When It Rains" visi, protams, atceras, bet tās arvien vairāk pietuvojas daudz senāko grupu "T.Rex" vai "Blondie" hitu statusam, ko varētu salīdzināt ar folklorizēšanos – "dziedi līdzi" kā "Radio Skonto", bet lāgā nepiedomā, kas šo dziesmu sacerējis. Tāpēc šis sniegs uz galvas bija atsvaidzinošs un patīkams, turklāt tik liela mēroga grupa "Palladium" vēl nekad nebija spēlējusi, kas, protams, arī nosacīti.

Skanot intro, cits pēc cita "Garbage" dalībnieki uznāk uz skatuves – Bučs Vigs (57) ieņem vietu pie bungu komplekta, kas no malām aprīkots ar caurspīdīgiem skaņu absorbējošiem vairogiem, viņam līdzās basģitāru uz visu koncerta laiku rokās ņem neoficiālais grupas dalībnieks – Ēriks Eiverijs no grupas "Janes Addiction", bet gandrīz jau plikgalvainie Djūks Eriksons (61) un Stīvs Mārkers (53) aizpilda pārējo skaņas telpu ar ģitārām un sintezatoriem kā sava amata augstas raudzes meistari. Ja "Garbage" ierakstos saklausāmas saprogrammētas bungas un citas skaņas, tad koncertā viss tiek spēlēts dzīvajā, un tikai dažās dziesmās nepārprotami saklausāmas skaņas, kas netiek spēlētas uz vietas. Grupas pērle Šērlija Mensone (46) joprojām ir lieliska rokenrola dīva labākajā formā – dziedāšanas manieres ziņā viņa nereti tikusi salīdzināta ar savu favorīti Debiju Heriju no "Blondie", tomēr Debija, salīdzinājumā ar ugunīgo Šērliju, vienmēr bijusi maiga, trausla un pat kautrīga būtne. Šērlija ir reizē valdzinoša un agresīva – tāda, kuru gribas uzrunāt, bet pretī runāt nebūtu vēlams. Pēc pāris dziesmām viņa nomet caurspīdīgo apmetni un paliek superīsā kleitiņā, cilā savas augstpapēžu zābaciņos ieautās kājas uz skaņas monitoriem un veic seksīgos ietupienus kā dziesmas "I Think I'm Paranoid" klipā. Pirms "Stupid Girl" Šērlija turpat uz bungu paaugstinājuma pārauj augstpapēžu zābakus citos, kam nav papēžu un tas viņas kustības dara vēl brīvākas un valšķīgākas, nereti ļaujot publikai aplūkot zem kleitiņas pieticīgi apslēptās biksītes.

Grupas saspēle ir visaugstākajā līmenī, jo pieredze dara savu un apnikuma pazīmju absolūti nekādu – viņu spēlēšanas aizrautība, šogad atsākot koncertēt pēc piecu gadu pauzes, apbur vismaz divas reizes par pašiem jaunākos fanus, jo viņu mūzika joprojām ir mūsdienīga, un šīgada albums "Not Your Kind Of People", no kura koncertā tiek spēlētas piecas dziesmas jeb ceturtdaļa no visas programmas, vispār ir pirmklasīgs 2012.gada roka paraugs.

Sajūsmas spiedzieni un aplausi, sākoties kādai ne pārāk pazīstamai dziesmai, nav klusāki kā pie lielākajiem hitiem - latviešu klausītājiem šāda reakcija nav raksturīga, un atbilde nav tālu jāmeklē – tepat līdzās koncertzāles publikā redz daudz svešu seju un dzird gan lietuviešu, gan igauņu valodas - laikam viņus komercradiostacijas nav tik ļoti uzsēdinājušas uz dažiem lielākajiem hitiem, kā tas diemžēl ir noticis ar mūsu klausītājiem. Mums ir, kur augt, tāpat kaimiņvalsts Igaunijas iesildītājgrupa "Sibyl Vane" ir vienkārši lieliska – Latvijā par šādu roka trio ar nedaudz nešpetnas enerģijas pilnu meiteni priekšgalā varam tikai pasapņot, un ar to tiek godam aizlāpīts aizvainojums, ka "Garbage" Eiropas turnejā nav paņēmuši līdzi savus Amerikas favorītus un iesildītājus – lielisko trio "Screaming Females".

Kārtējo reizi gribas apgalvot, ka šis bija labākais koncerts, kāds līdz šim noticis "Palladium". Kārtējo reizi, jo līdzīgas sajūtas varēja piedzīvot gan pēc Annas Kalvi un "Kaiser Chiefs", gan pašmāju "Pērkona" un "Dzelteno pastnieku" koncertiem, bet šādas tik dažādas lietas salīdzināt ir grēks. Tieksme to darīt liecina vien par to, ka "Palladium" koncertzāle ir pa īstam atdzīvojusies un savā otrajā pastāvēšanas gadā apliecinājusi, ka mūzika tajā ir atradusi savas mājas, un nepieciešamība braukt uz labiem koncertiem Londonā, Stokholmā vai Berlīnē iet un arī turpmāk ies mazumā.

"Negribas pamest Rīgu," pēc koncerta grupa rakstīja savā tvitera profilā, kas nozīmē, ka viņi šeit labprāt vēlētos atgriezties un - nav šaubu - joprojām tikpat aktuāli kā deviņdesmitajos gados un šodien.