Ar līdzīgu nodomu sastapos VAK "Latvija" koncertu cikla "Latvijas komponisti Latvijas simtgadei" noslēdzošajā koncertā. Proti, cikla koncerti bija kā pastaigas pa muzeju (piebildīšu, ka esmu apmeklējis divus no tiem). Desmitiem Latvijas komponistu sarakstījuši pa vienai vai pāris dziesmām ar latviešu dzejnieku un tautasdziesmu tekstu, kuras pirmatskaņo koris "Latvija", bet diriģenta Māra Sirmā dotais virsuzdevums liek ievērot zināmu balansu starp tehnisko sarežģītību un radošajām idejām, lai jaundarbus spētu izdziedāt arī amatierkori.

Manuprāt, tas ir teju vai nepaveicams uzdevums – lai mūzika pie šādiem nosacījumiem būtu mūsdienīga, svaiga, nedalot uz pusēm individuālo rokrakstu. Pieļauju, ka daudzi no uzrunātajiem komponistiem sākumā nenojauta, kādam pārbaudījumam ir piekrituši. Tādos koncertos kā šajā visu izšķir meistarība un, iespējams, arī iedvesma un mūzu labvēlība.

Jāpiebilst, ka koncertcikla iecere sarežģī dziesmu vērtēšanu. Vai šādas dziesmas ir jāvērtē, jāanalizē? Vai jāapraksta kora sniegums? Atskatoties uz koncertu, dažas dziesmas rosina mūzikas valodas analīzi, dažas tēlainu refleksiju, dažas vispār neko nerosina. Arī tāpēc šo dziesmu klausīšanos pielīdzinu pastaigai gar gleznām, kas savstarpēji nav nekādā veidā saistītas. Pastaiga pa muzeju, vērojot latviešu mākslinieku radīto, – tā var nosaukt šī koncerta (un kopējā cikla) formu. Varbūt te jāņem talkā amerikāņu mākslas kritiķa Artūra Danto divi mākslas darba kritēriji: 1) mākslas darbam piemīt vēstījums (it is about something) un 2) tas ir iemiesots formā un saturā. Pēc šāda vispārīga principa to brīvi interpretējot, mēģināšu restaurēt savu koncerta pieredzi.

Mani spilgtākie koncerta iespaidi saistās ar šo komponistu veikumu: Leona Amoliņa "Vasaras vakars" (meistarīgi tverta, no vienkāršām krāsu kombinācijām noausta dziesma ar perfektu izskaņu), Annas Ķirses "Bieza migla zemi sedza" (apzinoties, ka to varētu dziedāt amatieri, dziesmai ir brīnumsmalka faktūra un teksta tonējumi, iespējams, labākā dziesma šajā koncertā), Pētera Vaska "Mūsu kalni" (saturiski un pēc jēgas tā ir kā divu metru (Vaska un Skujenieka) satikšanās mazā dziesmiņā, kur mūzika un teksts sader tikpat labi kā abu mākslinieku stāvi, abiem sēžot uz maza soliņa vasaras dienā, smaidot un sauļojoties), Jāņa Šipkēvica "Pievilkšanās spēks" un Reiņa Sējāna "Debess" (šīs dziesmas itin labi iederētos grupas "Instrumenti" estētikā, un es te novērtēju autoru uzticēšanos savam individuālajam rokrakstam arī tad, kad jāraksta akadēmiskam korim).

Pārliecinoši, ar stilistiski izturētu rakstu izskanēja arī Austriņas (Lienes Batņas) "Kā maize abrā rūgst", Armands Aleksandravičus Ķikuļu Jēkaba tekstā sevi parādīja kā prasmīgs komponists-stāstnieks, viņa "Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma" mani gan neuzrunāja, bet novērtēju Armanda pārliecinošo tehniku un spēju izvērstu tekstu jēgpilni iestrādāt mūzikā. Arstarulsmirus dziesmā "Debesu sākums" spilgtāk par autora došanos kordziesmas žanrā te varēju novērtēt Jāņa Ķirša aranžētāja talantu, un klausoties abu autorība pārklājās tiktāl, ka es šo dziesmu pieņēmu kā tandēma veikumu. Artura Maskata "Tā māte…" ar smalku, maskatisku poētismu vislabākajā izpildījumā – neko mazāk no šīs dziesmas negaidīju. Arī Valts Pūce ar kompozīciju "Dziesmu svētkos" apliecināja sevi kā vienu no kordziesmas vecmeistariem. Aldoņa Kalniņa "Dancova zvērbuli" – labā nozīmē vienkārša un rotaļīga, ar gaumīgu līdzsvaru starp izdziedāto tekstu un skaņu efektiem. Arī Staņislava Judina "Pasaules lūgšana" un Jēkaba Nīmaņa "Viļņu deja" koncertā izcēlās ar savu raksturu un tēlainību.

Bija tādas dziesmas, pie kurām, līdzīgi kā pastaigā pa muzeju, es ilgi nekavējos un devos tālāk vai vēlējos sagaidīt kaut ko vairāk. Jāņa Lūsēna kordziesma "Lūgums" dzirdes atmiņā viegli atgrieza Hansa Cimmera lietotos afektus un efektus. Varbūt Lūsēns ir viens no retajiem, kurš spēj daudzmaz tikt galā ar Māra Sirmā doto uzdevumu, bet, manuprāt, arī otra Lūsēna dziesma "Vairāk nekā" nebija starp spilgtākajām koncerta kopumā. Līdzīgi es uztvēru arī Kārļa Rūtentāla "Asinsbalsi".

Edgara Mākena "Latviešu strēlnieka lūgšana", nenoliedzami, bija meistarīgāka par vasarā kora sniegumā izskanējušo komponista dziesmu "Atspere". Kopš Marisa Vētras "Divdūjiņu" izlasīšanas liekas, ka šī melodija jādzied tikai klusu pie sevis, bet uzmanību saistīja (un atmiņā ir palicis) dziesmas vidusdaļā no "Divdūjiņām" izveidotais kanons. Goran Goras sonorie efekti un formveide, dziesmai skanot, neizbēgami saira, jo neatradu mērķi vai mērķtiecību dziesmas uzbūvē un nodomā (daudz spēcīgāk atmiņā nogulsnējies Goran Goras "Ararats" Garīgās mūzikas festivālā pirms pieciem gadiem). Diemžēl kaut kā pietrūka Agnetas Krilovas-Bērziņas dziesmā "Gaiši, gaiši uguns deg". Viņas instrumentālās kompozīcijas vienmēr apbūrušas ar smalku dzejiskumu un kompozīcijas plastiskumu. Pat ja solo dziedājums būtu bijis bez tehniskām neveiksmēm, to neuzskatu par labāko Agnetas darbu.

Savstarpēja salīdzināšana, pat ja tā dažbrīd robežojas ar provinciālismu, tomēr, jāatzīstas, ir aizraujoša. To šis dziesmu projekts, nenoliedzami, ir piedāvājis. Te ir mana subjektīvā pēckoncerta likme, bet visinteresantāk tiešām ir salīdzināt, kādi ir citu klausītāju iespaidi.