Mani mēreni bohēmiskie otrās pakāpes brālēni un māsīcas, kuri par mani ir kādus gadus 10 vecāki, iznesa no mājas mūzikas centru un uz pilnu klapi uzlika "Mumiy Troll". Liktenīgā dziesma bija "Инопланетный гость" ("Viesis no citas planētas"). Viegli ņaudošā un flirtējošā Iļjas balss (tolaik es gan vēl lāgā nezināju, ko nozīmē flirts) mani pārņēma savā varā uz līdzenas vietas. Tā bija mīla no pirmās takts, tā teikt. Tiesa, izrunāt vārdu "инопланетный" es nespēju, turklāt nemaz nezināju, ko tas nozīmē, taču tobrīd tas arī nebija pārāk svarīgi. Klišejiski bez gala, bet galvenais jau tomēr ir emocijas, kuras mūzika izraisa. Tikai pēcāk es uzzināju, ka iedvesmas avots šai kompozīcijai ir Žila Verna fantastiskie romāni. Viņš arī ir viens no manu bērnu dienu mīļākajiem rakstniekiem.

Koncerta, kas 13. decembrī notiks "Arēnā Rīga", gaidās man bija iespēja grupas dibinātājam un solistam Iļjam Lagutenko uzdot dažus jautājumus.

Rīgā jūs viesosieties leģendārā albuma "Морская" 20. gadadienas tūres ietvaros. Cilvēkam 20 gadi vairāk vai mazāk nozīmē bērnības beigas un pieaugušā dzīves sākumu. Ko šie 20 gadi nozīmē jums? Aplis ir noslēdzies, vai arī viss tikai sākas/turpinās?

Toreiz, 1997. gadā, man gluži vienkārši gribējās piepildīt savu melomānisko sapni un "pa īstam" izdot albumu, lai tas būtu nevis pašdarinātā kasetē, bet gan īstā kompaktdiskā ar bukletu. Šodien, kad ikviens to var atļauties izdarīt par kapeikām, tas izklausās diezgan smieklīgi, taču tolaik man bija ļoti svarīgi, ka šāds izdevums skaisti iemūžina manu pusaudžu gadu aizraušanos. Tagad gan Viņa augstība Laiks visu salicis pa vietām – objektīvu iemeslu dēļ albums "Морская" ir kļuvis par zīmīgu deviņdesmito gadu beigu liecību, taču vienlaikus pārliecinoši skan arī šodien. Varbūt arī toreiz gribēju tam ticēt, taču, godīgi atzīstos, tāds šo dziesmu liktenis man ne prātā nenāca.

Albums arī šodien izskatās un skan aktuāli – gan tiem, kuri to pirmo reizi kasetēs izdzirdēja pirms 20 gadiem, gan tiem, kuri to atklāj tikai tagad. Taču būtībā dziesmas ir tās pašas, ko es sacerēju arī pirms tam un saceru vēl aizvien. Un arī es esmu tas pats, kas vienmēr, taču šie 20 gadi nav aizritējuši pa tukšo, man ir bijusi izdevība satikt daudzus sava aroda radošos entuziastus. Un šķiet, ka mūsu muzikālais ceļojums tikai sākas, un kurš zina, kur tas mūs aizvedīs... Lai gan tā es saku jau visus šos divus desmitus gadu...

Jūs tikko sabijāt festivālā "Far From Moscow" Tokijā. Ko tieši jūs tur darījāt? Runā, ka prezentējāt ar dizaineri Gošu Rubčinski kopīgi radītu jauniešu apģērbu līniju un izpildījāt dziesmas no "Морская" japāņu valodā.

Sākotnēji portāls "Far From Moscow" izvirzīja uzdevumu iepazīstināt pasaules publiku ar mūsdienu mūzikas jaunumiem – no Varšavas līdz pat Guamai. Ģeogrāfiski mēs ietvērām gan Rīgu, gan Vladivostoku, tāpēc pagājušogad "Far From Moscow" pasākumā Losandželosā līdztekus muzikantiem no Ukrainas, Krievijas, ASV un Baltkrievijas uzstājās arī Shipsea.

Ar laiku šie pasākumi izauga par festivālveidīgu kustību, kur bez mūzikas ir arī atvēlēta vieta kino, ēdienam un pat sportam. Tokijā mēs darbojāmies saskaņā ar kultūras programmu "Krievu laiki Japānā" ("Русские Сезоны в Японии"). Man šādos pasākumos šķiet svarīgi ne tikai prezentēt slavenus klasiskās un tautas mūzikas izpildītājus, bet arī jaunos talantus.

Tokijas centrālajos modes veikaliņos tika prezentēta kopīgi ar Gošu Rubčinski radīta kapsulkolekcija, kas ir veltīta "Морская" jubilejas albumam – "Mumiy Troll" karjeras sākumpunktam. Savukārt Maskavas un Sanktpēterburgas dīdžeji piedārdināja Tokijas klubus, bet restorānā "White Rabbit" notika "jaunās krievu virtuves" seansi.

Un "Mumiy Troll" repertuārā patiešām ir dziesmas japāņu valodā!

Par dziesmu "Инопланетный гость" kādā senā intervijā jūs izteicāties: "Varēja dziedāt par globālām problēmām, sacerēt kompozīcijas par ikdienas nebūšanām. Bet varēja arī dziedāt par to, kas ir tālu. Mani vairāk uztrauca ārpuszemes civilizāciju karš, nevis tas, kas notiek blakus." Kas jūs uztrauc šodien – ārpuszemes civilizācijas vai tomēr tas, kas notiek blakus?

Mani joprojām uztrauc kosmiskā saprāta jautājumi, taču ar gadiem aizvien vairāk uzmanības veltu saviem tuvajiem cilvēkiem. Kosmoss vēl arvien ir neaizsniedzams.

2008. gada albuma "8" kompozīcijā "Круг замкнулся" ("Aplis ir noslēdzies') jūs dziedat: "Pops ir aizmirsts, roks neizdzīvoja, spēks ir disko, norma – tehno." Līdzīgs noskaņojums jūtams arī "Mumiy Troll" pēdējo gadu daiļradē, piemēram, albumā "Пиратские копии" ("Pirātiskās kopijas"). Proti, mazāk roka un vairāk eksperimentu. Vai tam ir kāds iemesls, vai arī tas gluži vienkārši ir radošās attīstības/transformācijas process?

Katrs "Mumiy Troll" albums ir sava veida audio dienasgrāmata, kas apraksta konkrētu laika brīdi un manu attieksmi pret to. Mainās laiki, maināmies arī mēs kopā ar pasauli un mūsu dziesmas, un mūsu klausītāji.

Jūs esat aptuveni 20 albumu autors. Vai mēdzat ciest no "radošās grūtniecības" un "pēcdzemdību depresijas"? Vai arī radošās mokas jums ir svešas un viss vienmēr padodas kā pa sviestu?

Albumu un dziesmu radīšanā nav vienotas receptes. Piemēram, jauno albumu, kas iznāks 2018. gada sākumā, mēs ierakstījām teju spontāni. Iegājām uz pāris nedēļām studijā, bet iznācām ar duci gatavu dziesmu. Albums izdevās diezgan dzīvīgs un ļoti "mumijtrollīgs". Dažus trekus no tā mēs ne tikai jau piedāvājam publikai noklausīties koncertos, bet esam arī ekranizējuši.

Jūs esat Starptautiskās Tīģeru aizsardzības savienības biedrs, kā arī ienākumi no albuma "Амба" ("Amba"), kas tulkojumā no udehu valodas nozīmē "tīģeris", tika ziedoti šim fondam. No kurienes tāda mīla tieši pret tīģeriem?

Es uzaugu Tālajos Austrumos, kur tīģeris ir galvenais totēmdzīvnieks. Tas ir attēlots pilsētas ģerbonī, Vladivostokā ir Tīģera iela, savukārt leģendas vēsta, ka pie mums reizēm pa ielām staigā tīģeri. Vladivostokā ik gadu notiek arī svētki – Tīģera diena, kur, nepārspīlēju, piedalās visa pilsēta, un "Mumiy Troll" tajos uzstājušies ne reizi vien.

Šogad uz ikgadējo festivālu "V-ROX" Vladivostokā mēs uzaicinājām Dienvidāfrikas ielu mākslinieku Sonny. Uz sienas, kas atrodas vienā no augstākajiem pilsētas punktiem – Ērgļa pakalnā, viņš uzzīmēja milzīgu Tālo Austrumu leopardu. Tas kļuva par daļu no starptautiskā ielu mākslas projekta "To the Bone", kas veltīts retu dzīvnieku aizsardzībai. Festivāla lekciju programmā varēja uzzināt par nacionālo parku "Leoparda zeme" ("Земля леопарда") un reģiona ekoloģiskajām iniciatīvām, savukārt "V-ROX" viesi – muzikanti un kultūras nozares darbinieki no visas pasaules – dalījās savā pieredzē par šo jomu.

Kosmoss vēl arvien ir neaizsniedzams. Intervija ar 'Mumiy Troll' līderi Iļju Lagutenko
Foto: Vida Press

Jums ir arī pirmās kategorijas kuģa atslēdznieka-mehāniķa sertifikāts. Jūs varētu salabot grimstošu Noasa šķirstu Lielo plūdu gadījumā? Un vispār – ko jūs pats kā Noass-Iļja bez tīģeriem izvēlētos par sava šķirsta pasažieriem?

Vai tad Noasa šķirsts vispār var nogrimt? Tas tak nav "Titāniks". Lai gan man jau sen ir ideja uztaisīt "Mumiy Troll" kruīzu, kur kopā sanāktu labi draugi un, piemēram, apkārt Āzijai un Āfrikai dotos no Vladivostokas uz Rīgu.

Agrāk teicāt, ka jūsu sapnis ir pabūt kosmosā un palūkoties uz "mūsu grēcīgo zemi" no augšas. Vai tas vēl aizvien ir aktuāli? Vai arī parādījies kāds jauns sapnis?

Es kaut kā šādu sapni neatceros... Lieta tāda, ka es negribu nekur doties, lai tikai paskatītos. Es sirdī vairāk esmu ģeogrāfs-pētnieks, mani interesē, kā cilvēki dzīvo reālajā dzīvē. Bet sapņoju es tikai par mieru visā pasaulē.

Kas tad izglābs pasauli – skaistums vai tomēr rokmūzika? Vai arī viss jau bezcerīgi zaudēts un glābt neko vairs nav iespējams?

Glābt sevi pašiem no sevis? Es neesmu tik pesimistiski noskaņots. Varbūt tomēr laipnība un spēja piedot citu kļūdas.