Uzveduma dramaturģiskais pamats ir Sniedzes Prauliņas kosmosa tematikā veidoti teksti no mūziķes jaunā albuma "Inkrustācija", Toma Treiberga balss iedzīvināti. Tie caurvij daudzveidīgus muzikālos numurus. Sniedzes teksti veido fragmentētu naratīvu par rakstnieku, kurš apdzīvo planētu tuvumā melnajam caurumam. Bija interesanti sekot līdzi teksta plūdumam, kas no dramaturģijas viedokļa bija patiesi lieliski, pārredzami un intriģējoši veidots. To gan diemžēl nevar teikt par muzikālo priekšnesumu virknējumu.
Ģildes zālē krēsli izvietoti apļveida ielokā, pamazām pirmajā rindā sasēžas kora "Mūza" dziedātāji. Skatuves centrā novietots flīģelis un skaņas pastiprinātāji. Viss sākas ar Andreja Vasiļjeva kompozīcijām – ģitāras skaņuvijumiem ar klavierēm. Vienā no skaņdarbiem ar vokalīzi iesaistās koris "Mūza". Kopumā – arī pārējos kora priekšnesumos – ar intonatīvi precīzu, pārliecinošu sniegumu. Pēc kādiem trim skaņdarbiem Andrejs Vasiļjevs iet nost no skatuves, sākas stāstījums un – joprojām nav īsti saprotams, no kādiem materiāliem šī skatuves kompozīcija veidota, vai precīzāk – kāda saistviela tos satur kopā.
Pēc tam seko vairākas Alekseja Siverenko kompozīcijas ar pilnīgi atšķirīgu mūzikas valodu. Katrs skaņdarbu bloks ir pietiekoši izvērsts un beigās arī pārlieku garš, lai kopējā uzveduma arka ātri sabruktu no pārmērīgiem, neizlīdzinātiem muzikālajiem smaguma punktiem.
Salīdzinājumā ar pārējiem muzikālajiem numuriem kora vokalīzes paradās izretināti, dažbrīd liekot pat piemirst par kora klātbūtni. Arī stilistiski vokalīzes viena no otras daudz neatšķiras. Tas viss, bez šaubām, varētu būt arī apzināti iecerēts mākslinieciskais risinājums, bet šajā uzvedumā tam nav atrodams pamatojums un funkcija. Galvenā šī koncerta vājība – domas skaidrības un loģisku ideju trūkums uzveduma struktūrā.
Skatuviskais risinājums kora izkārtošanai ir pietiekoši neierasts, lai arī pārējie mūziķi varētu atļauties kaut vai salikt uz skatuves krēslus un, kamēr uzvedums nav izskanējis, tos nepamest un starp atsevišķajām epizodēm veidot plūstošākas pārejas, kas nāktu tikai par labu. Savādāk katrs mūziķis pēc saviem skaņdarbiem paklanās, noiet no skatuves un īsti nav skaidrs, kāpēc uzveduma kontekstā bija jāklausās tik viens pēc otra sablīvēts muzikālais materiāls.
Muzikāli visbaudāmākie momenti bija novietoti uzveduma nosacītajā otrajā daļā. Alisas Klimanskas emocionāli atraisītās flautas improvizācijas Alekseja Siverenko pavadījumā pārliecināja ar nobriedušu, izkoptu mūzikas valodu un skatuvisko izjūtu. Tas bija faktiski pirmais brīdis koncerta laikā, kad mūzika sāka veidot teju taustāmus savienojumus ar koncerta ideju, teksta virzību un radās sajūta, ka šeit vienkārši sapulcēts pārāk daudz dažādu muzikālo vienību, no kā izveidot kopēju, Visuma plašumos iedvesmotu vēstījumu ir grūti vai neiespējami.
Koncertuzvedumu noslēdza vairākas Sniedzes Prauliņas dziesmas – otrs vakara mākslinieciski baudāmais, kvalitatīvi pasniegtais muzikālais priekšnesums.
Un tad koncertuzvedums ir beidzies. Teksta naratīvs bijis aizraujošs, mūzika – spektrā no materiāla, kas mulsina un labāk iederētos citos kontekstos līdz trāpīgām, uz vispārinājumu un teksta mijiedarbi rosinošām performancēm.
Visu cieņu māksliniekiem par ieguldīto darbu, bet pēc "Celestial" pirmuzveduma galvenā pēcgaršas tonalitāte bija nepietiekoši nostrādāta ideja, kas pati par sevi teicama un, ja uzvedumam būs turpinājums, novēlu sakārtot kopējo dramaturģiju un jau ar pārliecinošāku idejas realizāciju priecēt klausītājus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
