Vispirms par mūziku

"Gaismas rakstu" iestudējums, pirmkārt, veidots ap Mārtiņa Viļuma un Jāņa Šipkēvica mūzikas pakāpenisko miju. Tā virza uz priekšu iestudējuma gaitu nesteidzīgi un nosvērti. Mūzika ir iestudējuma mugurkauls, bet tikai tādā nozīmē, ka tā ir faktiski vienīgais baudāmais iestudējuma līmenis, kurā līdzās Kaspara Putniņa vadītajam Latvijas Radio korim, Jāņa Šipkēvica sintezatoriem un Miķeļa Putniņa ģitārai spēlēja Asnate Rancāne, Guntars Prānis, Ieva Nīmane un Anda Eglīte.

Pamīšus Jāņa Šipkēvica un Mārtiņa Viļuma skaņdarbi veidoja mainīgus kontrastus. Viens spilgts piemērs ir brīdis, kad starp Viļuma mikrotonālajām, meistarīgi veidotajām kordziesmām ieskanējās Jāņa Šipkēvica klasiskās harmonijās darinātā "Redzu tevi". Dramaturģiski šis risinājums lielākoties nostrādāja veiksmīgi, piedzīvojot dažus kritumus. Kopumā priecēja Jāņa Šipkēvica uzticēšanās savam individuālajam rokrakstam, komponējot akadēmiskam sastāvam, šajā gadījumā – Latvijas Radio korim. Pašās beigās Šipkēvica mūzikā bija saklausāmas alūzijas par Imantu Kalniņu.

Par horeogrāfiju, režiju un scenogrāfiju

Neesmu ne dejotājs, ne dejas pētnieks, tāpēc neesmu kompetents spriest par dejotāju un aktieru kustībām. Līdz ar to nepretošos, ja kāds manas domas par to apstrīdēs.

Bet, mēģinot uztvert "Gaismas rakstus" kā māksliniecisku veselumu, es, pirmkārt, nespēju saskatīt jebkādus sasaistes punktus starp dejotājiem, scenogrāfiju un mūziku. Līdz ar to "Gaismas rakstu" vēstījums neveidojas domās un jēgā daudzslāņains (kas noteikti bija tā potenciālā). Tam nav saturiskā kodola, no kura uz visām pusēm varētu izspraukties nozīmes. Galu galā arī tekstu savstarpējais vijums un garās pupas tēls, arī mūzika, iestudējuma spēcīgākais elements, kļūst tikai par vienu vēstījuma sliedi, un izpaliek jebkāda saturiska, jēgpilna kustību un mūzikas sasaiste. Kā atsevišķu sliedi, būvētu savā virzienā, uztvēru arī Voldemāra Johansona scenogrāfiju. Varbūt lejup krītošais ūdenskritums bija iecerēts kā katarsisks, attīrošs spēks vai, iekļaujoties apokaliptiskajā interpretācijā, par kuru izvērstāk mazliet vēlāk, kā visus noslīcinošs spēks. "Gaismas rakstu" preses konferencē Johansons teica, ka ikkatrs scenogrāfijas darbs funkcionēs arī kā patstāvīgs mākslas darbs. Tikai tā es tos spēju uztvert — autonomus, ar pārējiem vēstījuma līmeņiem nesaistītus.

Otrkārt, iestudējuma horeogrāfiju varu raksturot tikai kā banālu un neizteiksmīgu. Un pēcsajūta liek domāt par šī iestudējuma līmeņa nesagatavotību. Ar to vēlos teikt, ka, manuprāt, "Gaismas rakstu" horeogrāfiju bija iespējams realizēt daudzkārt jaudīgāk. Tā, lai tā būtu tekstam un mūzikai spēkā līdzvērtīgs informācijas nesējs.

Simtgades rāmji. Pārdomas pēc multimediālā iestudējuma 'Gaismas raksti'
Foto: Kaspars Balamovskis

Protams, jāpieņem, ka horeogrāfija – tieši tāda, kādu to redzējām, – bija apzināta un iekļāvās režisora koncepcijā. Varbūt lēnās dejotāju kustības var interpretēt kā lēnu, grūti nomanāmu tautas bojāeju. Dejotāji izvietojušies dažādos punktos, katrs ar savām kustībām it kā atrodas savā pasaulē, noslēdzies no ārējās pasaules, kas viņu pilnīgi neinteresē. Šī vīzija gan disonē ar to, kuru Meikšāns raksturoja preses konferencē. Savstarpēju atsvešinātību kā vienu no iestudējuma pamattonalitātēm pastiprināja Mārtiņa Feldmaņa gaismas, Baibas Litiņas tērpi un, ja par konkrētiem tēliem, – no gaismas stieņiem saslietie ugunskuri. Jo vairāk domāju par "Gaismas rakstiem", jo ticamāks sāk likties otrais variants. Mēģināšu to turpinājumā pamatot.

Kas bija "Gaismas raksti"?

Jautājums, uz kuru vēlos rast atbildi, – ko tad iestudējuma veidotāji vēlējās pateikt? "Gaismas rakstu" tumšos kostīmus, dejotāju sejas bez emocijām, letarģisko pārvietošanos uz skatuviskā paaugstinājuma un starp skatītājiem, manuprāt, var tulkot vismaz divējādi. Vispirms, kā apokaliptisku nākotnes vīziju, kas mūs agrāk vai vēlāk sagaida. Tomēr to var skatīt arī kā mūslaiku attēlojumu. Līdzās dejotājiem pa bibliotēkas pirmo stāvu ik pa brīdim pastaigājās arī kora dziedātāji, izkliedējoties skatītāju vidū un dažbrīd iestudējuma laikā no šādām pozīcijām arī izdziedot savas partijas. Režisors tādējādi it kā nojauc robežas starp skatītāju un mākslinieku, veidojot iestudējumu kā spoguli, kurā mums ielūkoties un ieraudzīt sevi no malas. Latvieši ik pa laikam aiziet uz Dziesmu svētkiem, dzied un jūtas vienoti un stipri, bet pēc tam atgriežas savā pelēcīgajā, nolemtajā ikdienībā, kur no svētku pacēluma nekas nav palicis pāri. Piesaucu Dziesmu svētkus, jo brīdis "Gaismas rakstos", kad koris dziedāja (ja pareizi saklausīju tekstu): "Mēs esam kā gaismas raksti" (šo rindu neatradu starp Šlāpina dzejoļiem, kas ir tās autors?) – un arī iestudējuma fināls raisīja asociācijas ar Dziesmu svētkos pierasto, mākslīgi pacelto, pārspīlēti izgreznoto nacionālo patosu.

No šāda skatpunkta raugoties, pieņemu, ka režisors Viesturs Meikšāns, iespējams, vēlējās veidot "Gaismas rakstus" kā smalku provokāciju, pretstatot apliecinošo mūzikas materiālu kustīgajām cilvēku figūrām un sastingušajām pantomīmām, kas teju visu iestudējuma laiku radīja bezcerības un nolemtības sajūtu.

Simtgades rāmji. Pārdomas pēc multimediālā iestudējuma 'Gaismas raksti'
Foto: Kaspars Balamovskis

Tomēr ne Viesturs Meikšāns, ne Voldemārs Johansons, manuprāt, neattaisnoja izvēlēto iestudējuma formātu, kurā skatītāji var brīvi izvēlēties savu skatpunktu un to tēlu vai darbību, uz ko vērst savu uzmanību. Vai vismaz neizmantoja tā potenciālu pilnībā. Vērojot "Gaismas rakstus", es varēju izvēlēties savu skatpunktu, bet man netika dota iespēja no ieraudzītā un sadzirdētā veidot pašam savu naratīvu, savu kopbildi, ko pēc iestudējuma varētu paņemt sev līdzi.

Mani joprojām nepamet sajūta, ka "Gaismas rakstu" radošā komanda, veidojot iestudējumu, turējusi sevi kaut kādos simtgades rāmjos. Tā teikt, režisoram ir pilnīga brīvība radīt savu vīziju, dzejnieks var rakstīt brīvi, bet beigām ir jābūt apliecinošām. Vai tamlīdzīgi nejēdzīgi noteikumi, kas "Gaismas rakstus" sastindzina un banalizē. Varbūt tā nav. "Gaismas rakstus" uztvēru kā provokāciju, kas nenostrādāja. Es tos vēlreiz labprāt noklausīšos, bet ar pievērtu datora ekrānu.