Jau šo ceturtdien, 31.oktobrī, uz "Palladium" Rīga skatuves kāps leģendārā pašmāju grupa "Zodiac". Gatavojoties koncertam, mūziķi ir ļoti noslogoti, tomēr grupas vijolnieks Zigfrīds Muktupāvels atrada laiku, lai nedaudz aprunātos par gaidāmo priekšnesumu.
Kādas ir sajūtas, kad līdz kāpšanai uz "Palladium" skatuves ir atlikusi mazāk kā nedēļa?
Uztraukums. Liels uztraukums, jo šis faktiski būs mūsu pirmais īstais koncerts. Aptuveni pirms gada mēs pieņēmām lēmumu izveidot muzikālo apvienību "Zodiac" un uzstāties koncerta versijā. Esam koncertējuši festivālos un mazākos klubos, bet pilnā, aptuveni pusotras stundas garuma programma – tā būs pirmā. Pašlaik aktīvi gatavojamies un mēģinām, tiekamies vidēji divreiz nedēļā. Starp citu, pēdējais mēģinājums notiks tikai koncerta dienas priekšpusdienā, tāpēc var teikt, ka īstas pārliecības par saviem spēkiem vēl nav.
Vai arī šajā koncertā, līdzīgi kā "Positivus", spēlēsiet dziesmu modernizētās versijas, vai arī vairāk pieturēsieties pie oriģinālā skanējuma?
Nu... Tas, kas skanēja "Positivus", būs varbūt nedaudz pielabots, tomēr daudzu izmaiņu nebūs. Galvenā – koncerts būs aptuveni pusstundu garāks.
Būs tikai abu pirmo albumu materiāls?
Jā, pirmo divu. Tās nospēlēsim gandrīz pilnā garumā, kā arī izpildīsim dažus Jāņa Lūsēna nedaudz vēlāk astoņdesmitajos radītus skaņdarbus, kas līdz šim tā arī nekur vēl nav skanējuši.
Kādēļ pieņēmāt lēmumu "neaiztikt" "Zodiaka" astoņdesmito gadu beigu dziesmas?
Tās ir divas dažādas grupas. Ir "Zodiaks", savukārt šis ir "Zodiac". Tas ir pavisam kas cits gan muzikāli, gan visos pārējos veidos, kaut vai tādā ziņā, ka "Zodiakam" ir solisti – es un Maija Lūsēna.
Atceros, ka "Positivus" preses konferences laikā izteicāties, ka patiesībā jums nemaz nepatīkot dziedāt, un tā vietā daudz labprātāk spēlējat vijoli.
Pēc izglītības es esmu vijolnieks, tāpēc tā man ir sirdslieta, ko vienmēr daru ar lielu prieku, kaut gan gana ilgi nebija sanācis uzstāties, spēlējot šo instrumentu. Dziedāšanu neizvēlējos, liktenis kaut kā iegrozījās uz to pusi. Parādījās piedāvājums, un es, kā jau vāja rakstura cilvēks, pakļāvos. Vairs jau neko, vēl jau pagaidām kaut ko uzdziedu, bet, ja būtu jāizvēlas, daudz labprātāk būtu tikai vijolnieks.
Kas ir izaicinošākais, izpildot šos "Zodiac" skaņdarbus?
Es esmu no paaudzes, kas savulaik stāvēja rindā, ar cerībām gaidīju iespēju iegādāties kādu no pirmajām "Zodiac" skaņuplatēm. Tiešām nekad mūžā nebūtu iedomājies, ka kādudien varētu šajā ansamblī pats spēlēt. Es esmu pierādījums tam, ka sapņi mēdz piepildīties! Tajā laikā "Zodiac" bija mega grāvējs, nekas līdzīgs nebija piedzīvots.
Grupa bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, un es, līdz ar daudziem citiem saviem vienaudžiem, jūsmoju par šo mūziku. Tā tāda atkāpe, lai uzsvērtu, ka es neatgriežos grupā, es esmu jaunpienācējs. Taisnības labad gan jāsaka, ka principā viss ansamblis, ja varētu tā teikt, ir jaunpienācēji, izņemot pašu Jāni Lūsēnu.
Patiesībā grupa "Zodiac", kas bija skaņuplatēs, reāli nekad nav eksistējusi. Ar tā laika tehniskajām iespējām dzīvajā nebija iespējams nospēlēt visu to, kas saklausāms apvienības platēs. Tas bija tīrs studijas projekts, un varētu teikt, ka šī ir pilnīgi jauna grupa, kas tikai sāk savu darbību, balstoties uz senu repertuāru. Tas arī ir pats grūtākais un izaicinošākais, nedevalvēt šī nosaukuma vērtību.
Vai esat apsvēruši ideju par potenciālajiem koncertiem nākotnē vai pat kādu jaunu ierakstu?
Jā! Tādas domas ir noteikti, jo sastāvs, manuprāt, ir nokomplektējies ārkārtīgi veiksmīgi. Es esmu sajūsmā par katra kolēģa muzikālo veikumu! Kā jau teicu, man šī mūzika ir patikusi jau kopš astoņdesmitajiem, tā ka es ar prieku to arī izpildu. Un šo prieku tikai vairo tas, ko un kā dara pārējie mūziķi.
Esmu sajūsmā gan par Mārtiņu Lindi, gan Mārci Auziņu, patiesi virtuozu ģitāristu. Arī Jāni Lūsēnu junioru, kurš tandēmā ar Mārtiņu nodršina fantastisku komforta sajūtu. Kā jau zināms, popmūzikā pamatu pamats ir bass un bungas, un, ja tas turas līmenī, tad ir patiesa bauda spēlēt mūziku.
Arī jaunās tehnoloģijas ir ienesušas tādu kā prieka artavu. Tikai pateicoties "Zodiac", es uzgāju, ka viens itāļu meistars izgatavo midi vijoles. Nu esmu ticis pie instrumenta, par kura esamību pat nenojautu. Tas aizrauj, tas patiesi aizrauj, tāpēc ceru, ka viss nebeigsies ar šo koncertprogrammu. Domas vismaz šobrīd ir, bet kā tas realizēsies - to pašlaik ir grūti pateikt.
Redzot to, kā uzstājaties "Positivus", nevarēja nepamanīt to, ar cik lielu prieku un vieglumu to darāt. Kurš ir jūsu mīļākais "Zodiac" koncerts, kad muzicēšanu varējāt izbaudīt visvairāk?
Nu... "Positivus" bija izaicinājums. Viens no ieganstiem, kāpēc vispār spēlēt kopā. Lai saspēlētos, vienmēr nepieciešams laiks, un tas ir vajadzīgs, lai vai cik labi mūziķi arī nesatiktos. Ir jāaprod vienam ar otru, lai varētu improvizēt. Šis process joprojām notiek, tāpēc katrs nākamais koncerts ir arvien labāks un labāks.
Ļoti īpašs bija iepriekšējais koncerts. Tas notika Maskavā, unikālā vietā – lielā izstādē, kur novietots krievu kosmosa kuģis. Zem šī kuģa bija uzbūvēta skatuve, un mums bija iespēja izbaudīt krievu lielo vērienu. Tika radīta grandioza ilūzija, kurā šis kuģis paceļas kosmosā, un pašiem tirpas pār kauliem skrēja, to vērojot!
Tehniskais šovs bija ļoti efektīgs, un cilvēku bija ārkārtīgi daudz, tā ka katrs koncerts ienesa jaunu pārliecību un labu sajūtu. Domāju, ka arī "Palladium" nebūs izņēmums, tas būs tikai iegansts, lai spēlētu arvien labāk.
Gatavojoties intervijai, uzdūros koncertierakstam, kurā uzstājaties Maskavā 2005. gadā, vairākiem desmitiem tūkstošiem cilvēku.
Pāris reizes mēs tikām aicināti uz tādiem lieliem festivāliem, bet tur bija spēlēšana, vulgāri sakot, zem fonogrammas. Spēlēt ar fonogrammu nav nekāda gandarījuma. Protams, ieraudzīt pārdesmit tūkstošus skatītāju, kas patiesi priecājas mūs redzēt, ir patīkami, bet muzikālajā ziņā tas ir pilnīgi bezvērtīgi.
Paturpinot jautājumu – vai nav tā, ka mūsdienās Krievijā par "Zodiac" ir lielāka interese nekā Latvijā?
Kopumā "Zodiac" skaņuplates pārdeva aptuveni 23 miljonos eksemplāru. Protams, lielāko daļu no tām tieši Krievijā, tomēr ievērojams cipars aizgāja arī uz Japānu, Somiju, arī citām socbloka valstīm. Proporcionāli, protams, Krievija bija vislielākais noiets, un loģiski, ka tur mūs arī visvairāk atceras.
Bet publikas atsaucība ir adekvāta temperamentam. Krievi ir atvērtāki, sirsnīgāki. Latvieši – inteliģentāki, zinošāki. Ir grūti to visu salīdzināt, publikas ir dažādas. Krievijā, pēc maniem novērojumiem, ja sanāk ļoti daudz cilvēku, pirmajās rindās ļaudis stāv jau vairākas stundas pirms koncerta, un tieši tā, analītiski klausoties, to arī pavada. Iespaids ir tāds, ka sanākuši 500 vai 1000 mūzikas kritiķi, kas uzmanīgi visu klausās, bet pārējie – vienkārši priecājas. Savukārt latvieši ir tādi, kādi mēs esam – ziemeļnieciskāki, atturīgāki.
Nobeigumā jānoskaidro – kādu publiku gribētos sagaidīt "Palladium" koncertā?
Es par to pat neesmu domājis, es satraucos tikai par to, kaut tikai cienīgi nospēlētu! Bet man vienmēr patīk, kad cilvēki klausās mūziku. Lai arī šis žanrs – popmūzika – prasa visu to, ko esam redzējuši – plaudēšanu, dejošanu un tamlīdzīgas izdarības -, man šķiet, ka šī mūzika ir pelnījusi, ka to klausās. Un šī, nedaudz piezemētākā emociju izpausme, noteikti nav tas sliktākais variants. Tas nav galējs roks, kas izsauc ļoti skaļās emocijas. Tāpēc ceru sagaidīt cilvēkus, kam šī mūzika patīk, un kas to vēlas klausīties!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
