Filma vēsta par trim jauniem puišiem, kas astoņdesmitajos gados dodas labākas dzīves meklējumos, bēgot no dzimtenes uz Somiju, bet vēlāk – uz Zviedriju.
Piedāvājam sarunu ar uzjautrinošās kinolentes autoru – astoņdesmito gadu bērnu – Jāku Kilmi.
Tava pirmā filma "Cūku revolūcija" ("Sigade revolutsioon", 2004) arī vēsta par padomju laiku un jaunatnes protestiem astoņdesmitajos. Kas šajā laika periodā un režīmā šķiet tik saistošs? Vai tev neliekas, ka pēdējā laikā dzīve astoņdesmito gadu Padomju Savienībā tiek idealizēta?
Es esmu astoņdesmito gadu bērns, tā ir mana izcelsme. Tas ir periods, ko pazīstu vislabāk, jo esmu piedzīvojis visas tā detaļas un ēnas puses. Tolaik dumjais padomju režīms nevienam nelikās pievilcīgs, bet jaukais un spīdīgais kapitālisms gan tāds bija – mēs ticējām, ka tas ir ceļš uz laimi. Tāds pats ir arī manas filmas varoņu atspēriena punkts.
Filmas galvenie varoņi ir importa preču spekulanti. Kā jūsu komanda atrada atbilstošus rekvizītus? Ko bija visgrūtāk atrast? Kurus šī laika posma importa priekšmetus gribējāt obligāti filmā parādīt un – kāpēc?
Rietumu popuārajai kultūrai tajās dienās bija ārkārtīgi nozīmīga loma padomju igauņu pasaules uztveres veidošanā. Jaunatne atradās šizofrēniskā situācijā, kur īstā dzīve bija diezgan vienmuļa, bet viss glītais un aizraujošais atradās otrpus dzelzs priekškaram. Par laimi atradās somu tūristi, kas uz šejieni atveda dažādas interesantas lietas, piemēram, džinsus, botes, naģenes, košļājamo gumiju, plastmasas maisiņus. Lūk, tās bija mantas, ko attapīgi jaunieši varēja sadabūt un pārdot, nopelnot daudz naudas.
Veicot izpēti filmas gatavošanas procesā, mēs satikāmies un sarunājāmies ar vairākiem cilvēkiem, kas astoņdesmitajos šo riskanto dzīves veidu piekopa. Viņu patiesie stāsti par tā laika mazajiem biznesiņiem bija neiedomājami smieklīgi un iedvesmojoši.
Ko atceries par sevi astoņdesmitajos un spekulantu darbu Tallinā?
Es bija par jaunu, lai veiktu kādu reālu un ienesīgu nelegālo biznesu, taču mana māte un mans tēvs to darīja gan. Mums bija ģimenes draugi no Somijas, kuri reizēm atveda kādu jauku lietu, ko mana ģimene vēlāk pārdeva draugiem.
Portāls "Delfi.ee" raksta, ka tavu filmu noskatījušies aptuveni 75 000 skatītāju piecās nedēļās, kas ir šī gada rekords. Kā tu kā režisors skaidro filmas popularitāti? Vai lielākā daļa skatītāju ir astoņdesmitos gadus pieredzējuši cilvēki, kas izjūt nostalģiju?
Nu, šobrīd jau ir 82 000 skatītāju septiņās nedēļās. Kā režisors es apzinājos, ka radu "meinstrīmu", tomēr nevēlējos iziet uz kompromisiem gaumes jautājumos. Es vienkārši vēlējos radīt izklaidējošu filmu, ko spēj izbaudīt ikviens – gan tie, kurus pārņēmusi kaut kāda veida nostalģija pēc aizgājuša laika, gan jauniešus, kas vēlas gūt prieku no pacilājošas un spraigas komēdijas.
Ar filmu Igaunijā saistās arī kāds skandāls. Pirms kinolente tika izdota, vīrs vārdā Alekss Lepajū paziņoja, ka filmā bez viņa atļaujas attēlots viņa dzīvesstāsts, prasot, lai "Ātros igauņu puišus" neizrāda kinoteātros. Četri igauņi, kas 1984. gadā izbēga no Igaunijas PSR un uzskata, ka filma ir par viņiem, lūguši Igaunijas Filmu institūtu pārtraukt filmas izplatīšanu. Solīdams sūdzēt filmas veidotājus tiesā, Lepajū vēstījis, ka sākotnēji radošā komanda filmu pasniegusi kā patiesos notikumos balstītu, taču vēlāk pārdomājusi un pārsaukusi filmu par komēdiju un farsu. Kādi ir tavi komentāri par šo?
Mūsu filma balstīta daudzos stāstos par puišiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, kas izbēga vai vēlāk – izceļoja no Austrumu bloka uz zemēm rietumos un izbaudīja turienes brīvību. Izbaudīja, protams, atbilstoši savai līdzi ievestajai Padomju Savienības vērtību sistēmai. Šis konkrētais stāsts, ko pieminēji, ir tikai viens no vairākiem patiesajiem stāstiem, lai arī – nenoliedzami nozīmīgs.
Jebkurā gadījumā jau no paša sākuma, rakstot scenāriju mēs nevēlējāmies izsekot kādam vienam reālam gadījumam. Mūsu mērķis drīzāk bija uzburt komisku piedzīvojumu filmu par trim puišiem, kas maldās jaunā sabiedrībā, kas neatbilst viņu lielajām cerībām un gaidām. Tādēļ viņi izdomā jaunus veidus, kā tikt pie tā, ko grib.
Pastāsti par sadarbību ar latviešu profesionāļiem. Vai tavuprāt līdzīgās pieredzes Padomju Savienībā palīdzēja abām komandām labāk sadarboties? Vai latvieši un igauņi piedzīvoto uztver līdzīgi?
Manuprāt sadarbība ar latviešu profesionāļiem bija viegla, jo mums ir līdzīgas vērtības un darba ētika. Visdrīzāk mūsu kopīgā pagātne arī nospēlē lomu, bet es nepiešķirtu pārāk lielu nozīmī. Svarīgākais ir ticēt filmai, pie kuras strādā, un cienīt cilvēkus, kas tev strādā līdzās. Tas ir labas sadarbības pamats. Un tieši tāda pieredze man bija ar Aigaru un "Film Angels Producitions".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
