Pēc desmit gadus ilga darba vienā no vadošajām laikmetīgās dejas kompānijām Izraēlā filmas galvenā varone Bobija Džīna Smita nolemj atgriezties savā dzimtenē – Amerikā, lai tur sāktu solo karjeru. Neilgi pirms došanās uz Ameriku Bobija iemīlas par sevi daudz jaunākā dejotājā. Drāma sākas brīdī, kad abi apjauš, ka nav savienojama Bobijas vēlme atgriezties Amerikā un jaunā vīrieša pārliecība par dzīvi Izraēlā.

Tādējādi filmas režisores intereses fokusā ir Bobijas izvēles telpa starp mīlestību un personisko izaugsmi, kur notiek emocionāli smacējošas, plosošas cīņas, dzimst cerības un nenorimst skrāpējošas, sāpju pilnas pretrunas. Un tas, kādā veidā izvēle par labu mākslinieciskajai attīstībai, ko pavada separācijas jeb atdalīšanās pieredze no autoritātēm un mīlestības objekta, atspoguļojas dejotājas radošajā procesā.

Filma Bobijas personiskās attiecības pēta trīs līmeņos. Skatītājs nejaušas kafejnīcas interjerā seko līdzi skaudrām un vienlaikus trauslām izplēnējušas mīlestības atblāzmām attiecībās ar dejas kompānijas horeogrāfu un pasniedzēju. Savukārt deju zālē, guļamistabas skatā un "Skype" sarunā redzamas seksuāli uzlādētas, atklātas, rotaļīgas un kaisles pilnas attiecības ar jauno mīlestību – dejotāju. Īpaši jūtīgi tiek risināts trešais dramaturģijas līmenis – Bobijas attiecības ar māti.

Filma ir arī stāsts par divu sieviešu savstarpēju emocionālu tuvošanos. Izskanējusī frāze par Bobijas ēšanas traucējumiem liek domāt par dziļiem sarežģījumiem mātes un meitas attiecībās, kur saduras dažādas pārliecības – mātes kristīgā ticība un Bobijas ticība dejas valodai. Taču, iespējams, tās nemaz nav tik atšķirīgas pārliecības. Šajā kontekstā īpaši aizkustinoši ir kadri, kuros māte palīdz Bobijai nopirkt rekvizītu ¬– smilšu maisu dejas izrādei. To pašu, kas Bobijas solo simbolizēs zaudēto mīlestību, ko izteiks arī seksuāli ekspresīvā ķermeņa valoda.

Tieši Bobijas kailais ķermenis dejā visspēcīgāk ataino attiecību pieredzi – tajā ir milzīga piepūle, izmisums, konflikts, sāpju konvulsijas, dusmas, alkas, seksuāla spriedze, jūtu izlāde, trauslums un bezcerīgas skumjas. Šīs dejas estētikas spēcīgākais ierocis ir tiešums un patiesums. Cilvēciskas būtnes eksistences pamatā ir šķiršanās un atdalīšanās pieredze, un Bobija dejā ir nežēlīgi atklāta, pirmatnēja, ļaujot skatītājam izjust šīs pieredzes emocionālo diskomfortu un pat ķermeniskas trīsas. Ne velti performances skatītāji to komentē kā ļoti spēcīgu emocionālu un fizisku pieredzi. Visspilgtākais moments ir Bobijas mātes asaras, empātiski pārdzīvojot meitas deju, – tās ir kā izlīgums starp dažādām pasaulēm, mīlestības un pieņemšanas asaras. Galu galā šis solo Jeruzalemes muzejā ir Bobijas triumfs – viņa ir dzimusi kā neatkarīga, pilnvērtīga māksliniece!

Bobija izvēlas palikt Amerikā. Filmas noslēgumā viņa redzama kā pasniedzēja, mācot jaunajiem dejas studentiem savas horeogrāfijas spilgtākos atradumus. Raugoties studentu pirmajos, vēl neveiklajos mēģinājumos, Bobijas acīs ir lēnprātīgs miers un skumjas. Tā ir atgriešanās sākotnē.

Festivāla rīkotāji filmu iesaka no 16 gadu vecuma.

Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisināsies no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas programmā "Pārliecības garša".

Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama NKC mājaslapā.