Ēstlunds, kurš iepriekš nodarbojās ar ziemas sporta veidiem veltītu dokumentālo filmu veidošanu, negaidīti spoži pieteica sevi spēles kino lauciņā 2014. gadā ar ģimenes attiecību trilleri "Force Majeure". Ēstlunds izmantoja savu pieredzi, lai uz atmosfēriski nofilmētu Alpu sniegoto augstieņu fona izspēlētu spraigu konfliktu, kura centrā ievietoja pašpārliecinātu un maskulīnu kādas pārtikušas zviedru ģimenes galvu, kurš lavīnas laikā izvēlas glābt viedtālruni, nevis sievu un bērnus. Filmas aktuālā sociālā tematika, mūsdienīgais skatījums uz laulību un vīrieša egocentrismu un autentiskā rietumnieku pasaules izjūta apvienojumā ar Ēstlunda neparastajiem režijas paņēmieniem izpelnījās plašu atzinību, un filmai paredzēja visai drošu iekļūšanu arī "Oskara" nomināciju sarakstā. Kad tas tomēr nenotika, pasauli pāršalca video ar viesnīcas numuriņā kliedzošu Ēstlundu, kurš nespēja pārdzīvot filmas atstāšanu ārpus nomināciju saraksta. Kārtējais režisora reklāmas triks vai godīgas atklātības brīdis, ar ko viņš nekavējās dalīties publiski? – šis jautājums lai paliek uz viņa paša sirdsapziņas. Tikmēr Ēstlunds negrasījās samierināties ar zaudējumu un klusībā gatavoja savu atgriešanos. Varbūt šoreiz izdosies?

Ēstlunda veiksmes formula ir atgriešanās pie "Force Majeure" pieteiktās Rietumu domāšanas un politkorektuma kariķēšanas apvienojumā ar pusmūžu sasnieguša, intelektuāli attīstīta un pārtikuša Rietumu vīrieša iekšējo dēmonu atkailināšanu. Šim nolūkam Ēstlunds izvēlējies šķietami ideālu darbības vidi – Stokholmas laikmetīgās mākslas muzeju, kas ierīkots karaļa pilī (filmas darbība norisinās it kā alternatīvā realitātē, kurā monarhija Zviedrijā nezināmu iemeslu dēļ ir likvidēta), efektīgi parādot sabiedrības ceļu pretī veco vērtību noliegumam, kam likumsakarīgi seko pilnīgs haoss un vērtību sistēmas krīze. Haoss ir filmas pamattēma, kas izvērsta gan makro, gan mikro līmenī, sākot ar filmas galvenā varoņa – muzeja kuratora Kristiāna (ar Eiropas Kino balvu godalgotais dānis Kless Bangs) – labiekārtotās dzīves trajektorijas izvirpuļošanu ārpus kontroles, ko aizsāk viņa centieni atgūt nozagto telefonu un maku, un beidzot ar pašas filmas kopējo struktūru, ko veido nosacīti hronoloģiskā secībā sakārtotas noveles, starp kurām bieži vien grūti atrast loģisku saikni.

Ēstlunds rūpējas, lai būtu interesanti un smieklīgi, – un lielākoties viņam tas arī izdodas. Daudzi kritiķi ar sajūsmu uzņēmuši tādas filmas epizodes kā cilvēkpērtiķa Oļega performanci smalko aprindu vakariņās (bez šaubām, atsauce uz krievu mākslinieka Oļega Kuļika mākslas akcijām), cīņu par izlietoto prezervatīvu starp Kristiānu un žurnālisti Annu pēc vienas nakts sakara un garīgi slima vīrieša iejaukšanos TV intervijas laikā ar pasaulslavenu mākslinieku Džuliānu (atsauce uz amerikāņu mākslinieku Džuliānu Šnābelu). Tomēr "Kvadrāta" divarpus stundās iekļautas arī daudzas citas aktivitātes, un ne visas no tām diemžēl ir izcilas vai izklaidējošas.

"Kvadrāts" īsteni provokatīvā manierē ir kļuvis par strīdus ābolu ietekmīgu filmu kritiķu starpā, un tam ir tikpat daudz karstasinīgu aizstāvju, cik noliedzēju. Vairāki kritiķi pārmet, ka filmai nav dramaturģiskās struktūras un tā izšķīst starp daudzajām režisora/scenārista Ēstlunda ambiciozajām iecerēm, kuras tas centies sastūķēt vienā gala produktā. Ja uz "Kvadrātu" raugāmies no šāda skatpunkta, tā problēmas ar dramaturģiju un personāžiem nav noliedzamas (būtībā par vienīgo pilnvērtīgo personāžu uzskatāms Kristiāns, tikmēr pārējie pilda vien fona funkcijas attiecīgajās ainās un pēc tam izgaist). Tomēr gribas domāt, ka "Kvadrāts" nav tik vienkārši mērāms pēc klasiskās "īsta kino" mērauklas un tā attiecības ar laikmetīgo mākslu ir krietni vien dziļākas. Respektīvi, "Kvadrāts" ne tikai vēlas pasmieties par laikmetīgo mākslu, izmantojot to kā mūsdienu sabiedrības spoguļattēlu (māksla gan pēc savas būtības lielā mērā ir sabiedrības spoguļattēls, lai arī cik personisku motīvu radīta), bet šajā procesā pats kļūst par laikmetīgās mākslas produktu ar visu no tā izrietošo vēstījuma sadrupšanu, māksliniecisko daudznozīmību un brīžiem atklāti kaitinošo sociālo problēmu deklaratīvismu.

Ēstlunds nemaz necenšas izlikties, ka būtu ieinteresēts iespējami smalkjūtīgos un neuzkrītošos ideju pasniegšanas paņēmienos, – ja režisoram kaut kas ir "uz sirds", piemēram, rūpes par sabiedrības morālo degradāciju vai pārlieku noslāņošanos, šī sāpe tiek burtiski iesviesta ekrānā. Kulminācija ir Kristiāna izmisīgie pūliņi atvainoties par kādam zēnam nodarīto netaisnību, nepamatoti apsūdzot viņu savu mantu zādzībā, savu bezgala garo un samudžināto atvainošanās runu (tā pakāpeniski pāraug tādā kā politiķa priekšvēlēšanu runā, pārsātinātā ar populistiskām klišejām) nofilmējot ar viedtālruni un publicējot tīmeklī.

Rezultātā par "Kvadrāta" lielāko iespējamo problēmu kļūst nevis tā neatbilstība kaut kādām stingri definētām kinematogrāfiskām kvalitātēm, bet sarežģītās attiecības ar to domāšanas un pasaules uztveres modeli, ko Ēstlunds laikam taču vēlas izsmiet un kritizēt. Tā ir problēma tāpēc, ka "Kvadrāts" pats ir tīrs šādas domāšanas rezultātā radīts produkts, kas vienlaikus tiecas noliegt un izsmiet arī pats sevi. Mežģīt skatītāja prātu, protams, var un vajag, tomēr neizbēgami rodas jautājums – priekš kam tas viss? Un tad kādā brīdī visi Ēstlunda pūliņi var pārtapt nevienam nevajadzīgā intelektuālā masturbēšanā pašam sava spoguļattēla priekšā. To sakot, nekādi negribu noliegt, ka "Kvadrāts" ir valdzinošs savā atklātajā pretrunīgumā un pretenciozitātē, un to ir iespējams izbaudīt un par to ir interesanti domāt pat tad, ja esat absolūts filmas un režisora noliedzējs. Galu galā "Kvadrātu" ir vērts noskatīties kaut vai tāpēc, lai pēc tam varētu iesaistīties karstās diskusijās ar draugiem vai paziņām.