Pirms filmas "Bikes vs Cars" skatīšanās mazliet svārstos tās nosaukuma dēļ – "Velosipēdi pret automašīnām". Lai gan starp riteņbraucējiem un autovadītājiem, neapšaubāmi, pastāv domstarpības, manuprāt, nav lietderīgi šo pretnostatījumu kultivēt, kaut vai tādēļ vien, ka ir vēl arī virkne citu satiksmes dalībnieku – sabiedriskais transports, gājēji, ratiņkrēslu izmantotāji, mopēdisti un tā tālāk. Bet labi, uz filmas laiku nolikšu savas pārdomas malā.

Zviedru režisors Fredriks Gertens filmu uzņēmis galvenokārt Sanpaulu un Losandželosā – pilsētās, kurās riteņbraucēju ir pavisam maza saujiņa, bet auto piepildījuši ceļus tiktāl, ka vairs pat īsti neripo uz priekšu. Filmas komanda paciemojusies arī Bogotā un Toronto, kur velobraucēji cieš satiksmes negadījumos vai ik stundu, kā arī Kopenhāgenā, kur savukārt par riteņbraucēju nomācošo daudzumu īgņojas kāds taksometra vadītājs. No Kopenhāgenas epizodes, šķiet, varētu izveidot atsevišķu īsfilmu, un ir atsvaidzinoši redzēt, ka pat šajā daudzinātajā riteņbraukšanas Mekā ir neapmierinātie. Taksometra šoferis ir arī pirmais filmas varonis, kas riteņbraucēju un autovadītāju attiecības nodēvē par karu. Šo priekšstatu vēlāk atbalso anekdotiskais Toronto mērs Robs Fords, pie kura paziņojumiem "mēs taču nedzīvojam Floridā" un "ceļi ir būvēti vieglajiem auto, autobusiem un smagajām mašīnām, nevis divriteņiem" es domās redzu filmas skatītājus – veloaktīvistus – iespurdzamies.

Atbilstoši filmas nosaukumam un tās tumšo varoņu pasludinātajam karam režisors centies līdzvērtīgi atainot abas frontes puses, intervējot dažādu subkultūru un industriju pārstāvjus: vīrieti, kurš dodas nakts velobraucienos Losandželosā, sievieti, kura vada skolēnu grupas veloekskursijās Bogotā, kādu mārketinga profesionāli retu un vēsturisku spēkratu salidojumā Ērvinā, radošo direktoru, kurš veido reklāmas autoražotājiem, kamēr pats pārvietojas ar divriteni, un vēl citus. Viedokļus regulāri papildina statistikas dati un to vizualizācijas, kā arī vēsturiskas atkāpes, piemēram, par to, kā 1950. gados autoražotāji panāca Losandželosas tramvaju sistēmas iznīcināšanu. Saliekot visus gabaliņus kopā, skatītājam top skaidrs, ka minētajā karā cilvēki automašīnās un uz velosipēdiem ir vien zaldātiņi ar koka zobeniem, kamēr īstie ieroči ir degvielas un auto ražotāju rokās. Ar dāsnu ziedojumu un lobiju palīdzību auto industrija panāk savu — platākus ceļus un atvieglotas emisiju prasības — gan ASV, gan Brazīlijā, gan Vācijā un visā Eiropas Savienībā. Skumjai satiksmes un piesārņojuma upuru statistikai sekojošas filmas epizodes ar auto tirgotājiem, kuri priecājas par augošiem pārdošanas rādītājiem, man liek domāt par filozofes Hannas Ārentas aprakstīto ļaunuma banalitāti.

Domāju, ka filma sniedz noderīgu ieskatu satiksmes plānošanas politikā, tās galvenajos spēlētājos un vēsturiskajā attīstībā tiem, kuriem interese par veloaktīvismu vai pilsētplānošanu radusies nesen, bet diez vai pavēstīs ko jaunu rūdītiem riteņbraukšanas entuziastiem. Tie savukārt filmā ieraudzīs savus līdziniekus citviet pasaulē – vīru, kurš meklē vēsturiska velo lielceļa paliekas Losandželosā, ekspresīvu pilsētplānošanas profesori Sanpaulu, jaunu arhitektu, kurš pēc paša iniciatīvas pārprojektē Sanpaulu ielas, veloaktīvisti Alini, kura tviterī atmasko viegli ietekmējamus politiķus. Arī mūsu pašu Brīvības ielas ainas atpazīstamas Saunpaulu un Toronto kadros.

Pēc filmas noskatīšanās palieku ar virkni jautājumu par režisora izvēlēm. Kādēļ viņš lēmis par labu tik stereotipiskam abu pušu portretējumam? Attēlotie veloaktīvisti ir jogas treneris, lietū izmirkuši studenti, hipsteri un brīvdomātāji, bet no autoindustrijas pārstāvjiem un politiķiem atlasīti sekli, divkosīgi materiālisti. Vai tas palīdz kādu pārliecināt, ka velojoslas nav jauniešu un margināļu iegriba? Un kur šajā auto-velo karā ir sabiedriskā transporta vieta? Vai tas gluži kā Šveice ieņem neitrālu pozīciju, reizē kļūstot arvien ērtāks un dārgāks? Un divriteņu ražotāji, vai tiem ir kas sakāms par veloaktīvistu pūliņiem?

Filmas nobeigumā drosmīgā Sanpaulu riteņbraucēja Aline atzīst – šis nav karš, šī ir pilsēta. Un pilsēta, kā man mācīja urbānisma lekcijās, ir kompleksa sistēma. Tādēļ es ticu, ka atbilde auto-velo konfliktam nav vis uzvarētāja-zaudētāja attiecības, bet gan komplekss dažādu interešu līdzsvarošanas process. Lūk, par to es arī gribētu redzēt kādu filmu!

Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisinās no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas programmā "Pārliecības garša".

Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama LNKC mājaslapā.