Viņa domas un sirds palikušas kaut kur tur – puspamestā ciematā Arhangeļskas apgabala nomalē, kur viņu aizveda varoņa meklējumi filmai "Pastnieka Alekseja Trjapicina Baltās naktis" ("Белые ночи почтальона Алексея Тряпицына"). Filma, kas 2014. gadā tika godalgota Venēcijas kinofestivālā, tikusi apzināti uzņemta, lai varētu to pieteikt "Oskara" balvai, jo "amerikāņu kino nāvējoši ietekmē krievu skatītāja gaumi un intereses."

Končalovskis jau iepriekš intervijā neatkarīgajam krievu medijam "Meduza" (2016. gada 26. decembrī) atzinis, ka tieši saskarsme ar nomalēm, vienkāršajiem lauku ļaudīm un viņa darbu sērija par Krievijas sādžām mainījusi viņa uzskatus par mūsdienu Krieviju, likusi iedziļināties "krievu pasaulē" un mentalitatē, kā arī pārskatīt savus rietumnieciski liberālos uzskatus. Viņš pievienojas krievu mediju plaši paustajām nostādnēm, ka Krievija Eiropai ir vajadzīga vāja, krievi Eiropā nekad netiks pieņemti, turklāt mūsdienu eiropeiskās vērtības allaž paliks svešas un ved tikai postā.

Jaunā Končalovska filma "Paradise" darbība notiek Otrā pasaules kara laikā, tās centrā ir trīs varoņi – krievu aristokrāte, emigrante un franču pretošanās kustības dalībniece Olga (aktrise Jūlija Visocka), franču kolaboracionists Žils (aktieris Filips Dikēns) un vācu SS virsnieks Helmuts (aktieris Kristians Klauss).

Filma skar sāpīgākās tēmas 20. gadsimta Eiropas vēsturē, vēsta par cilvēku likteņiem, kas tiek ierauti kara un dažādu ideoloģiju krustugunīs Turklāt spilgti ataino holokausta notikumus no trīs dažādo varoņu skatapunktiem.

Končalovska jaunās filmas tapšanu finansējusi Krievijas kultūras ministrija, tomēr režisors iepriekš intervijā "Meduza" noliedzis, ka tā veidota ar kādu jau iepriekš iecerētu nolūku. Viņš uzsvēris, ka mākslas darbs nevar tapt kaut kā interesēs, turklāt filmas ieceres stadijā ir grūti iedomāties, kādas jaunas idejas radīsies tās tapšanas gaitā.

Jebkurā gadījumā filma ir satriecošs mākslas darbs, tā atstājusi žilbinošu iespaidu ne tikai uz skatītājiem Krievijā, bet visā pasaulē. Rudenī Venēcijas kinofestivālā Končalovskis saņēma "Sudraba lauvu" kā labākais režisors, bet "Oskara" balvas sacensībā kategorijā "Labākā filma svešvalodā" "Paradīze" iekļuva starp deviņām labākajām. Absolūto triumfu filma piedzīvojusi dzimtenē, kur nacionālās kinobalvas "Zelta ērglis" saņēma gandrīz visās galvenajās kategorijās. Īsi pirms filmas pirmizrādes Latvijā, pašmāju kino kritikas autoritāte Dita Rietuma izdevumā "Kultūras Diena" to nosaukusi par "vienu no jēdzīgākajām pērn Krievijā tapušajām filmām".

Režisors Končalovskis: Iespējams, no cilvēka Kremlī nemaz tik daudz nav atkarīgs
Foto: Publicitātes foto

Tikšanās vakarā Rīgā Končalovskis daudz runā par dižgariem, kuri bezcerīgi mēģina saprast, kāpēc mēs šeit esam. Par Čehovu, kuru Rietumos iestudē romantiski, nopietni un baltos kostīmos, bet "Antons Pavlovičs taču komēdiju un farsu rakstīja, zinot, ka tūlīt, tūlīt nomirs." Viņš saka, ka par filmu "Paradise" nevajag domāt, bet vajag ticēt un just, raudāt un smieties.

Publicējam dažas interesantākās un atklātākās režisora atziņas, atbildot uz skatītāju uz žurnālistu uzdotajiem jautājumiem. Pilnā apjomā režisora teikto krievu valodā var izlasīt rus.delfi.lv.

Par pievilcīgo ļaunumu

Filmā "Paradīze" nacists-aristokrāts saka: Ja es dzīvotu Krievijā – tad es būtu komunists! Manas filmas varoņi ir tādi, par kuriem grūti pateikt – labie vai sliktie. Pat zinot, ka viens no viņiem ir nacists. Ir daudz runāts par to, cik slikti bija nacisti, tomēr tas paliek aizvien sarežģītāk. Tāpat ar komunistiem. Viegli ir parādīt muļķi, kurš cēla komunismu. Bet cilvēki, kuri ir dzīvojuši pirms "perestroikas", atcerēsies, ka bija brīnišķīgi, tīri komunisma cēlāji, kas visu darīja pēc labākās sirdsapziņas, un tagad nekādi nevar saprast, ka tas, kam viņi kalpoja, vairs nav galvenais mērķis.

Mana jaunā filma pat nav par Otro pasaules karu, bet par to, ka ļaunums bieži izskatās ļoti pievilcīgs. Ja būtu citādi, daudz mazāk cilvēku ļaunumam kalpotu… Aiz brīnišķīgām idejām, piemēram, paradīzes zemes virsū celšanas, demokrātijas, cilvēktiesību brīvības, komunisma utt slēpjas briesmīgas lietas. Ļaunums kļūst par slazdu pat ļoti cienījamiem cilvēkiem, kuri skaistu ideālu vārdā var darīt neticamas lietas un radīt nebeidzamas ciešanas.

Par saikni ar Latviju

1948. gadā es atbraucu šeit kopā ar mammu (dzejniece un tulkotāja Natālija Končalovska – red.). Braucām uz pludmali, bet bija auksts. Tieši toreiz mamma atmeta smēķēšanu – man tas iegula atmiņā, lai gan kopumā, tas bija briesmīgs laiks, ko negribas atcerēties. Vēlāk es šeit filmējos filmā "Суд сумасшедших" (1961). Es biju amerikānis, bet Vasja Ļivanovs (kinoaktieris Vasilijs Ļivanovs –red.) – progresīvs profesors. Rīga, protams, bija Rietumi. Es dzīvoju kaut kādā pretīgā viesnīcā ar kaut ko vienā numuriņā, bet Ļivanovs – ārzemniekiem domātā viesnīcā. Tāpēc es ātri pie viņa pārvācos un gulēju viņa numuriņā uz dīvāna. Pēc tam visu mūsu grupu ar aktrisi Irinu Skobcevu priekšgalā izsauca uz kara kuģi, kur bija pieņemšana pie admirāļa, un tieši tur bija atbraucis neticami uzvilkts, satraukts Serjoža Bondarčuks (režisors un aktieris Sergejs Bondarčuks – red.), kurš paziņoja: "Viss! Taisām "Karu un mieru"! Tā Furceva (ietekmīga PSRS politiķe un partijas aktīviste, kultūras ministre– red.) nolēmusi…" (Vēlāk tā saņēma gan "Zelta globusu", gan "Oskara" balvu kā labākā filma svešvalodā – red.).

Uz Rīgu mēs vienmēr braucām ieelpot Eiropas gaisu. Un gaiss šeit joprojām ir labs.

Par valdību

Priekšniecību un valdību ir ļoti vienkārši lamāt vai slavēt. Taču, ja paskatāmies uz Krievijas evolūciju pēdējo 25 gadu laikā, redzēsim cik daudz ilūziju šī valsts ir pārdzīvojusi – no komunisma ideju sabrukuma un autoritāras sistēmas krišanas līdz ilūzijai, ka tagad mēs visu pārbūvēsim un sāksies īstā laime…

90. gadu beigās valsts no iegūtās brīvības sabruka pavisam. Tad atnāca Putins un sāka pamazām visu izjaukto organismu savākt. Un tas ir svarīgi.

Cits jautājums, kāpēc Krievija ir tāda? Es meklēju šo iemeslu jau vairāk nekā 25 gadus. Daudzi domā, ja nomainīs Kremlī cilvēku, viss uzreiz kļūs labāk, bet vai tāpēc kāpņutelpās pārstās čurāt un mēslus pa logiem mest? Iespējams, no cilvēka Kremlī nemaz tik daudz nav atkarīgs.

Par cenzūras derīgumu

Diemžēl šajā laikmetā cenzūra Krievijā neeksistē. Jā, diemžēl! Visi dižākie literatūras darbi tika radīti tieši laikā, kad bijusi spēcīga cenzūra. Mūsdienās brīvība ir, bet ģēniju un šedevru nav. "Dons Kihots" tika sarakstīts Spānijas inkvizīcijas ziedu laikos. Čehovu cenzēja, Puškinu cenzēja. Kad saka "brīvība", es allaž jautāju: "No kā?"

Kas īsti ir mākslas brīvība? Nesaprotu. Katram māksliniekam ir jābūt savam cenzoram. Vispirms ētikai. Tie, kuri to runā, īsto cenzūru nepazīst – tās ir tāda liberālās idejiņas. Protams, cilvēki mēdz dažādi izrādīt savas jūtas. Lūk, kāds aizskar manas reliģiskās jūtas – tūlīt iešu uz Maskavas Dailes teātra (МХАТ) sliekšņa nolikšu cūkas galvu. Vai spējat iedomāties, ka padomju laikos, kāds tā varētu darīt? Šobrīd tā notiek, jo cilvēki ir ieguvuši brīvību, ar kuru paši netiek galā. Brīvība – tā ir liela dāvana, bet absolūts ieguvums. Tā ir kā atomenerģija. Brīvība var būt tikai tiem, kuriem ir arī pienākumi.

Režisors Končalovskis: Iespējams, no cilvēka Kremlī nemaz tik daudz nav atkarīgs
Foto: LETA

Par laikmetīgo mākslu

Jūs raudat? Tātad tas ir laikmetīgi. Jūs smejaties? Tātad, laikmetīgi. Jūs urbināt degunu? Tas gan nav laikmetīgi. Ir muļķīgi runāt par to, kas ir un kas nav laikmetīgi, kas tas ir kaut kas, ko mēs šobrīd nevaram saprast, bet kādreiz, vēlāk sapratīsim. Tā nav. Spānijā es redzēju "Masku balles" iestudējumu, kur aktieris sēdēja uz klozetpoda. Es ļoti gribētu, lai būtu iespēja šo režisoru atstāt divatā ar komponistu (Dž. Verdi – red.). Šajā ziņā Krievija ir dzīvs laikmetīgais teātris, bet tā pamats – krievu skatītājs, paldies Dievam, ir atpalicis.

Par deficītu un pārpilnību

Cilvēkiem ir vajadzīgs deficīts. Kad cilvēkam ir auksti, viņš strādā, kad karsti – tad nē. Pārpilnība cilvēku padara par dzīvnieku. Padomju varas gados mēs zinājām visus disidentus, visu literatūru bijām lasījuši. Šobrīd viss ir, bet neviens nelasa. Pārpilnības jautājums ir jāuztver ļoti nopietni.