“Zelta lauvas” apbalvotā Roja Andersona asprātīgā melnā humora komēdija ir putna eksistenciālas pārdomas par cilvēku un cilvēcību. Ko putnam nozīmē cilvēcība? Ko putni domā un kādas ir putnu problēmas? Šādi jautājumi uzzibsnīja Andersona galvā, skatoties pa logu kādā zeltainā pavasara pēcpusdienā, un kalpoja par iedvesmu šīs filmas tapšanai, kā atzīst pats režisors kādā no intervijām.
“Balodis, kurš sēdēja uz zara, pārdomādams eksistenci” ir triloģijas “Dzīvošana(i)” pēdējā daļa un, viennozīmīgi, režisora meistardarbs. Dēvēts par skumjo klaunu Ingmāru Bergmani, ar šo filmu Andersons ieraksta savu vārdu vēsturē, kā vienīgais zviedru režisors, kurš ieguvis “Zelta lauvu”. Filmas sākuma kadrā pusmūža vīrietis un sieviete, visbiežākie Andersona satīras upuri, apmeklē dabas muzeju, apskatot putnus stikla būrī, turpretī turpmāko filmas gaitu skatītājs vēro cilvēkus viņu pašu būros. Jau ar šo atvēršanas sekvenci tiek iezīmēta cilvēka izpratne un uztvere – tā vietā, lai novērotu putnus dabā, mēs tos ieslogām mājās, stikla būros, inscenējot to dabisko vidi, bet paliekot savā komforta zonā.
“Balodis, kurš sēdēja uz zara, pārdomādams eksistenci” ir spilgts absurda drāmas piemērs, kurā netiek izmantoti tradicionālie dramaturģijas elementi, lai attēlotu realitāti, bet lieto grotesku, simbolus un hiperbolizētus tēlus. Cilvēka eksistencē visabsurdākais mirklis ir nāve, kura, šķiet, padara mūsu eksistenci bezjēdzīgu, plaisa starp dzīvo un uz nāves gultas esošo cilvēku ir neaptverama saprātam.
Izmantojot “trīs lietu likumu” spēku Andersons pasmejas par nāvi, traģisko padarot par farsu, un līdz ar to mazāk šaušalīgu mirstīgajam cilvēkam, akcentējot, ka mirušajiem nekas nepieder un nekas nav arī vairs vajadzīgs – ne tikko nopirktās pusdienas, ne rokas somiņa ar dārglietām un lielu naudas summu. Kaut ar nāvi saistīti daudzi neatbildēti jautājumi, vismaz viens ir visiem zināms – debesīs bankomātu nav. Debesīs nonākuši arī tavi vecāki, kurus atceries kā laipnus un sirds siltus ļaudis, tomēr nevēlies vairs nekad viņus sastapt. Vai balodis spētu justies tāpat? Kaut kur starp debesīm un zemi lidinās putni, kuriem arī galvās ir iestrēgušas dziesmas, un tāpēc tie vienmēr dzied, jo nespēj tās dabūt ārā no galvas.
Filma sastāv no vairākām miniepizodēm, kurām ir vairāki kopsaucēji, kas kalpo kā izteiksmes līdzekļi, saturot kopā filmu, gluži kā atskaņas, kas sapin un virza dzejoli uz priekšu. Filmas tēli ir kariķēti, pārspīlēti un deformēti. Andersons izmanto vizuālu izsmalcinātību, idillisku tīrību, viņam raksturīgo dzelteno un zaļgano toņu krāsojumu, tikai statiskus kadrus, bez tuvplāniem, uzburot mizanscēnu, kas līdzinās gleznai. Filmas varoņi sarunājoties gandrīz neskatās viens otram virsū, vairāk atgādina skolēnus klases priekšā, apātiski deklamējot dzejoli un pūloties atcerēties nākamo rindiņu šādi izceļot atsvešinātību vienam no otra un nespēju izjust empātiskas jūtas. Izteiksmes līdzekļu kombinācija rada sirreālu atmosfēru, skatītājs ir attālināts, it kā raudzītos caur stiklu uz muzejā izliktiem eksponātiem. Kaut šī filma ir kā groteska par cilvēcību, Andersons, kaut to izsmej, reizē arī aizstāv. Cilvēks ir nepilnīgs, cilvēks ir vientuļš, cilvēks ir apjucis. Tas ir brīnišķīgi, komiski, smeldzīgi un tomēr humāni. Liriska, sentimentāla un gleznaina atklājas cilvēka eksistence putna novērojumā. Ir ļoti ticams, ka, jā, tieši tā putni mūs redz. Šī ir patīkami savdabīga filma, Andersons to ir rakstījis kā dzeju gleznā un kopumā skulpturējis pieminekli eksistenciālismam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
