Atgriešanās

Tas nu tā. Var jau būt, ka šī nomaļā paslēptuve piedāvā ne tikai snobisku kultūršoku, bet arī vietu, kur teātrim radīt jaunu – iluzoru realitāti. Kas visai labi atbilst Regnāra Vaivara vēl nesen tik apzināti veidotajai reputācijai, kas ļāva viņu dēvēt par ģeniālu diletantu un pašpietiekamu skandālistu. Galu galā, kurš tad vēl latviešu teātrī spēj tik talantīgi, atraktīvi un asprātīgi izaicināt un šokēt liekulīgos morāles sargsuņus, pārspīlējot ar pārspīlēšanu – demonstratīvām zivju slepkavībām, lesbisku rotaļu un grupveida seksa imitāciju, uz mikrofoniem sadurtām leļļu galviņām, tārpu ēšanu, mākslīgā falla un govs zvana piekarināšanu Jānim Kristītājam… Un līdzās šīm pašmērķīgi talantīgajām, klaji teatrālajām un bohēmiski brutālajām atrakcijām – aizkustināt līdz bezspēcībai ar precīzi ieblieztu, atbruņojošu sentimenta devu.

Amerikāņu dramaturga Edvarda Olbija pirmā Brodvejā izrādītā un arī visskandalozākā luga ar izaicinošo nosaukumu “Kurš baidās no Virdžīnijas Vulfas” (“Who’s afraid of Virginia Woolf”, 1962) precīzi iederas Regnāra Vaivara teatralizētās realitātes stihijā, kur katru darbību iespējams izvērst artistiskā šovā. Lugas dīvainais nosaukums – Olbija kaprīze, atbalsojot kādā bārā ieraudzītu uz spoguļa uzšņāptu uzrakstu. Latviskā variantā apgalvojot, ka nav bail no tā, no kā īstenībā ir pat ļoti bail, bērni mēdz dungot ko līdzīgu – es no vilka nebaidos… Tāpēc – “Kam no Vilka kundzes bail”. Nekautrīgs režisora piedāvājums šajā cilvēciskajā “komēdijā” katram realizēt pašam savu psihoanalīzes seansu. Jo kuram tad nav bail atteikties dzīvot bez melīgām ilūzijām? Un turpināt gaidīt to laimi, kuru nemitīgi, ietiepīgi atgrūžam?

Tukšums, neauglība, sterilitāte – divi bezbērnu pāri telpā, kas vairāk atgādina kāda bāra neitrālo vidi (scenogrāfs Aigars Ozoliņš). Ar neveiksminieka zīmogu iezīmētais grāmatu tārps Georgs (Ivars Puga) un viņa trokšņainā, vulgāri banālā sieva Marta – a la Elizabete Teilore (Dace Bonāte). Bioloģijas pasniedzējs, pašapmierinātais pleibojs Niks (Uldis Anže) un viņa kliedzoši dumjā bārbijsieviņa Annija (Daiga Gaismiņa). Divi nejauši satikušies pāri, kuri nakts vidū, ļaujoties iztukšoto pudeļu iedvesmai un alkohola atbrīvotai rupjai bravūrai, spēlē psiholoģiska sadisma spēlītes, kamēr patiesību vairs nav iespējams atšķirt no ilūzijām, bet spēles un rotaļas izvēršas ārprātīgā Valpurģu naktī, kas beidzas ar velna izdzīšanu. Šarādes pēc gaužām draņķīgiem, bet iedarbīgiem scenārijiem. Boksa raunds līdz pilnīgam nokautam. Zinot, uzminot, nojaušot viens otra vājās vietas, viņi sit nekļūdīgi. Gadu desmitu kopdzīvē rūdzis niknums, naids, dusmas, apvainojumi, ņirgas, meli, fantāzijas. Ar vienu mērķi – izsist otru no ciniskās vienaldzības. Vienalga, kādiem līdzekļiem. Visi karo ar visiem. Līdz kamēr pamazām maskas krīt un cilvēki atklājas visā to atbaidošajā kailumā. Salīdzinājumā ar šo četru aktieru virtuozi meistarīgi izspēlēto dvēseles striptīzu un baismo garīgo ekshibicionismu, fragmentārās fiziskā orālā seksa imitācijas šķiet vien nevainīgas pusaudžu rotaļas. Notrulinājušies briesmoņi monstrozā baudā aplej viens otru ar dubļiem, nošļāc ar sīku nelietību straumēm, izsmējīgos uzbrukumos mazgājot savu netīro veļu. Riebeklīgi niecīgi talanti, kuru terorisma spēlītes ļauj izvingrināt uz nejaušajiem nakts viesiem savas iepuvušās asprātības atliekas. Uzvara ik pa brīdim mānīgi nosveras uz kāda pusi, kuram ļauts izbaudīt īsu triumfa mirkli uz otra pazemojuma rēķina. Savstarpējs nicinājums un bezspēcīgs apnikums līdz tādai pakāpei, ka gribas vemt.

Skaidrs, ka dabiskā lietu kārtība ir – piemērošanās, pieslīpēšanās, pagurums. Bet arī – kāda vārdos neiegūlusies savstarpējā vienotne un saprašanās. Bezpalīdzīgi sava lepnuma upuri, ieslēgti pašu egocentrisma necaursitamajā sprostā – galu galā viņiem atliek vien savākt pārpalikušās savas dzīves lauskas un dzīvot tālāk. Tāpat kā mums visiem.

Iespaidīgi. Izrādes izaicinoši lauzītais, agresīvais batāliju ritms precīzi trāpa pašiem nervu galiem. Emocionālais trieciens ir gluži apdullinošs. Izsmalcināts nežēlības teātris un reizē gurds jutekliskums – tik reti redzams latviešu teātrī. Īsts, saldkaisli brutāls, spilgti vielisks, izkāpināts jutekliskums, kas aptver visu izrādes lietu pasauli, smaržas, mūziku.

Teātris teātrī un arī dzīvē. Cietsirdība mīlestībā un allažīgā cīņa par varu – tā joprojām ir Regnāra Vaivara tēma. Viņa teātris. Viņa atšķirības zīme. Pēc ilgāka pārtraukuma – jaunā kvalitātē un negaidīti spēcīgā apliecinājumā.