Dita Eglīte: Zaļie sivēntiņi un spīdzināšana jeb Sačakarētā bērnība

Salīdzinoši oriģinālāku ceļu uz Latvijas skatuvēm gājusi gados jaunā īru izcelsmes dramaturga Mārtina Makdonas 2003. gadā sarakstītā luga “Spilvencilvēks”. Lielbritānijas padomes atbalstītajos lasījumos Dailes teātrī aizvadītajā sezonā starp četriem citiem britu jaunākās dramaturģijas sacerējumiem “Spilvencilvēks” aizrāva ar savu apbrīnojami absurdo melnā humora vieglumu. Kopš novembra vidus “Spilvencilvēks” ienācis Dailes teātra repertuārā un kļuvis par vienu no skatītāju pieprasītākajiem iestudējumiem – tieši tāpat kā Valmieras teātrī, kur šī luga režisora Jāņa Vingra interpretācijā pirmizrādi piedzīvoja divas nedēļas pēc pirmizrādes Dailē. Arī aktieri savas lomas abos teātros spēlē ar izteiktu patiku. Salīdzinot iespaidus pēc abu iestudējumu noskatīšanās, dinamiskāks, aizraujošāks un noslēpumaināks tomēr šķiet Rīgas iestudējums. Valmieras teātrī galvenie noziedzīgo notikumu vaininieki – Katurians un Mihals (Gatis Gāga un Imants Strads) – uzsvērti rādīti kā attīstībā nedaudz atpalikuši savādnieki.

Gata Gāgas varonis, salīdzinot ar Ivara Auziņa Katurianu Dailes teātrī, vairāk ir rakstnieks- romantiķis, kamēr I.Auziņš ar savu aizrautīgo stāstu sacerēšanu un aizstāvēšanu ir azartisks holeriķis. Ivars Auziņš savā stāstu sacerēšanas apsēstībā ļauj noticēt, ka viņam ir visas tiesības būt pašapzinīgam un atzītam rakstniekam. Šos sacerējumus ļauts dzirdēt arī skatītājiem, kā dēļ nav jāšaubās par to oriģinalitāti. Katuriana loma Ivaram Auziņam noteikti ir viens no spožākajiem viņa pēdējo gadu aktierdarbiem. Ar interesi var sekot arī Pētera Gaudiņa ironiski groteskajam izmeklētājam Tupoļskim, un nepatīkami baiss savā trulajā brutalitātē ir Jura Kalniņa atveidotais Tupoļska kolēģis Ariels.

Taču pilnīgi uzmanību paģērošs Dailes teātra iestudējumā ir Artūra Skrastiņa Mihals, kurš sava tēla paradoksālo loģiku piepilda ar līdz niansēm pārdomātām skatuviskajām darbībām. Bērnišķi naivais un pa daļai sāpīgais Artura Skrastiņa smaids savaldzina jau pirmajā viņa parādīšanās epizodē un nekas sākumā neliecina, ka viņa varonis būtu pie vainas mazu bērniņu nomocīšanā. Kad Mihals tiek nosmacēts, pārņem skumjas, jo skaidrs, ka Artūrs Skrastiņš izrādē vairs neparādīsies...

“Spilvencilvēkā” cita citai virsū klājas Katuriana briesmīgās pasakas, tādējādi skatītāju atsvešinot no tieša līdzpārdzīvojuma šķietamajā stāstā par nabaga brālīšu dīvaino likteni. Dialogu ātrrunas, dinamiskā darbības vietu maiņa, multenīte otrā cēliena sākumā, izmeklētāju kabineta norobežošana ar stikla sienu (skatītājs kļūst it kā par slepenu novērotāju tumsā un aktieru runātais dzirdams vien skaļrunī), kā arī miglaini pantomīmiskās ainiņas no Katuriana un Mihala bērnības, rada pilnīgi sirreālu atmosfēru. Ar aizrautību var vienīgi minēt, vai redzamais patiesi notiek vai tās atkal ir tikai varoņu vīzijas.

Patiešām asprātīgi ar melnā humora atslēgu Makdonas izspēlējis tēmu par mākslinieka savdabību un totalitāras varas aprobežotību (ierobežotību). Dailes iestudējumā bez uzsvērtas didaktikas ar gaumīgu grotesku parādīts, ka neviens nav totāls mežonis vai absolūts eņģelītis, kaut pirmajā mirklī vienmēr labprāt izdarām šādus kategoriskus spriedumus. Dzīve bieži ir neloģiska, varbūt arī tāpēc brīžiem tik interesanta.