Noskatījies franču dramaturga Viktoriēna Sardū (1831–1908) drāmas “La Tosca“ (1887) izrādi, Džuzepe Verdi (1813–1901) nožēlojis, ka gadu nasta viņam vairs neļaujot ķerties pie šādas pērles.
Džakomo Pučīni (1858–1924) tolaik šādu problēmu nav – viņš atrodas uz brieduma sliekšņa un saskata “Toskā“ pārdāsnu materiālu, par kādu ilgi sapņojis. Viņš piesakās izdevējam Rikordi, tomēr nekas nenotiek, līdz 1896. gadā Pučīni uzzina, ka „Bohēmas” teksta autors Luidži Illika raksta “Toskas“ libretu komponistam Alberto Franketi, kuru arī pārstāv Rikordi nams. Pučīni piesaka savas pirmtiesības, un Franketi nepretojas, iespējams, tādēļ, ka atceras laiku, kad “Bohēmu“ vienlaicīgi komponēja Leonkavallo un Pučīni un pirmajam bija jāatkāpjas. Sākas darbs. Pučīni divreiz satiekas ar Sardū, un risina domstarpības attiecībā uz 3. cēlienu. Dramaturgs piekrīt komponista iecerei patriotiskas himnas vietā Kavaradosi lūpās likt mīlas dziesmu, toties nepiekāpjas Pučīni iedomai izvērst Toskas nāves skatu, jo vēlas straujas un grandošas beigas.

Pučīni bijis apmāts ar vēsturiskā patiesīguma ideju, un vēsturiskais fons īsumā ir šāds. 1798. gadā ar franču armijas iejaukšanos tiek pasludināta Romas republika (kur mums pazīstamais Andželoti kļūst par konsulu). Bet, kamēr Napoleons ir Ēģiptē, Itālijas ziemeļos ienāk Suvorova vadītā austriešu–krievu armija, un franču varai ir beigas. Austrijas Marija Karolīna (Marijas Antuanetes māsa) vada reakciju un vēršas pret republikāņiem, liberāļiem un visiem brīvāk domājošiem, kas sevi kompromitējuši republikas laikā – plūst ne tikai politiķu, bet arī daudzu mākslinieku un zinātnieku asinis. Operā minētajā Marengo kaujā 1800. gada 14. jūnijā Napoleons satiekas ar Austrijas armiju, un, ja rīta pusē pārsvars šķietas austriešu spēkos, tad vakarā uzvar francūži. Lugas un vēlāk arī operas darbība norit laikā no 1800. gada 17. jūnija (trešdienas) līdz nākamās dienas rītausmai, tātad ziņa par Marengo iznākumu ir sasniegusi Romu.

Darba gaitā komponists rūpīgi seko, lai tiktu ievērotas tērpu skices, viņš piedalās Romas baznīcu Te Deum kalpojumos un pieraksta Santandželo cietokšņa apkaimes baznīctorņu zvanu precīzus skaņu augstumus. Šis ir īstais verisms – ar aizdomām, greizsirdību, bailēm un nāvi no galda naža, kuru tur daiļas, baltas rociņas. “Šeit noskaņa nav vairs romantiska un liriska kā “Bohēmā“, bet gan jutekliska, kaislīga un drūma. Neviens te nav labs un mīļš, neviens nav pakļāvīgs kā Rūdolfs un Mimī – visi ir darbīgi un drosmīgi“ (Dž. Pučīni).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit