"No ciemiņa un brīvpilsoņa esmu labprātīgi kļuvis par dzimtcilvēku," tā par savu pievienošanos Minhenes kamerteātra (Munchner Kammerspiele) aktieru trupai joko Gundars Āboliņš. Viņš nu jau vairākus mēnešus ir šī Vācijas teātra štata aktieris, bet pagaidām intervijas medijiem atsaka. Viņš uzskata, ka vērtējumiem un secinājumiem vēl mazliet par agru.
Tomēr vienai intervijai Latvijas Radio "Klasika" raidījumam "Atspere" viņš piekritis, un sarunā ar Lieni Jakovļevu, kura pirms neilga laika viesojās Minhenē, atklāj savas šā brīža pārdomas.
Viņš saka "Teātris ir māksla, kas pastāv tikai šobrīd - šeit un tagad. Vai nu tā ir, vai tās nav. Un neviens nezina, kā būs rīt. Jā, iespējams, vakar biju labs aktieris. Bet šodien tas man no jauna atkal jāpierāda."
"Protams, šajā gadījumā par dzimtcilvēku nevar kļūt pēkšņi un negaidīti - tas ir liels gods, atbildība, lai gan likumiskās attiecības ir kas ļoti līdzīgs dzimtbūšanai... Man ir sava vieta, sava niša, bet tā vēl jāiekaro. Pusgads ir nekas, jāpaiet vismaz sezonai, divām, tāpēc arī izvairos stāstīt, kā man te iet - negribu apmierināt pliku ziņkāri."
Vaicāts, kālab izlēmis pārcelties uz Minheni, Gundars neslēpj: "Jutu, ka vajag kaut ko dzīvē pamainīt. Man ir 56 gadi un saskaņā ar pasaules dramaturģijas piedāvājumu turpmāk varētu spēlēt tikai ģenerāļus, vectēvus vai senus kalpotājus. Sapratu, ka vajadzētu Vācijas ierosinājumu izmantot - divreiz to nepiedāvās. Aprunājos ar ģimeni, savu teātri, un tā nu es te esmu. Protams, varu apdauzīt pieri vai nolauzt degunu, bet vismaz būšu mēģinājis...
Tāpat sarunas gaitā aktieris atceras to brīdi, kad ticis uzrunāts darbam Minhenē. "Alvis taču šajā teātrī bija iestudējis trīs izrādes, tāpat kopā ar Jauno Rīgas teātri viesojāmies festivālā ar "Kabalas noslēpumiem". Turklāt Matiass Lilientāls ar mūsu teātri ir pazīstams sen, vairāk nekā 10 gadus; viņa mīļākā aktrise ir Guna Zariņa."
Sarunā aktieris uzsver, ka valodas prasme dramatiskajā teātrī ir svarīga, lai gan tā ne vienmēr ir noteicošā. "Esmu pirmais latviešu aktieris, kurš strādā ārpus valsts, taču ceru, ka tāds nebūšu vienīgais."
"Latviešu aktieri ir ļoti spēcīgi un adekvāti konkurenti ārvalstīs. Valoda ir zināms iegrožojums, bet ne jau nepārvarams šķērslis. Latvieši taču spēlē Krievu drāmā un otrādi. Tāpat Ivars Kalniņš, Arnis Līcītis un vēl neskaitāmi citi filmējas Krievijā. Ir ļoti daudz piemēru!"
Gundars Āboliņš piekrīt, ka mūziķiem un operdziedātājiem ārvalstu kultūras dzīves norisēs iekļauties ir vieglāk. "Protams, mūzikas valoda ir abstraktāka, universālāka.
"Kristīne Opolais šeit ir pirmā lieluma zvaigzne. Vienvakar viņu satiku tramvaja pieturā - nācu no sava mēģinājuma, bet Kristīne - no "Mefistofeļa" mēģinājuma. 20 minūšu laikā kļuvu populārs: Kristīni te pazīst visi, un visus interesēja, kas ir tas vīrietis, kurš izpelnījies Kristīnes uzmanību pusstundas garumā," smejas Gundars Āboliņš.
Sarunas izskaņā Gundars Āboliņš saka: "Starp citu, nepiekrītu teicienam, ka nav neaizvietojamu cilvēku. Katrs lielisks cilvēks ir neaizvietojams – ģimenes loceklis, darbinieks, tāpat aktieris. Jā, pēc viņa aiziešanas dzīve turpinās, bet aizvietojams nav neviens..."
"Tas ir ļoti augstprātīgi - teikt, ka neaizvietojamu aktieru nav, kāds cits nospēlēs to pašu. Ja to var panākt, tad ar izrādi kaut kas nav kārtībā; tad aktieris ir tikai pakaramais, kas pārnēsā kostīmu. Es nevēlos būt aktieris, kurš tikai pārnēsā kostīmu..."
Jau ziņots, ka Gundars Āboliņš kopš 2015. gada septembra ir Minhenes Kamerteātra štata aktieris un darbu Jaunajā Rīgas teātrī ir pārtraucis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
