Publikas un kritikas atsauksmes bija dažādas, tomēr vairums uzskatīja to par muzikāli izsmalcinātāko tālaika muzikāli dramatisko sacerējumu, un šis apgalvojums nav īpaši pārspīlēts - Britenam piemītošā racionālā un emocionālā aspekta sintēze te eksponējas tā, ka dramatiskais efekts tiek panākts ar minimāliem līdzekļiem, netrūkst matemātikas un neizpaliek arī mazliet eksaltēts afekts. Operai ir divi cēlieni, kas veidoti kā atsevišķu epizožu jeb ainu virkne. Pirms katras ainas skan variācija (kopā tādu ir 15), kur variēta tiek kāda 12-skaņu tēma - intervālu rotaļu izkārtojums un rotēšana tiek salīdzinātas ar skrūves griešanu.
Libreta pamatā ir amerikāņu rakstnieka Henrija Džeimsa (1843-1916) tāda paša nosaukuma stāsts. Džeimsa stāstā ir vairāk neveselīgas atmosfēras, vairāk baismu nekā Britena operā - Britens, šķiet, vairāk interesējas par bērnu aizsardzības jautājumiem, kamēr Džeimsu nepārprotami valdzina gotiskais aspekts, mistika, (tiesa, pats viņš šo stāstu neturēja nekādā vērtē). Sižetisko atrisinājumu katrs drīkst interpretēt individuāli. Būtiski piebilst, ka "Skrūves pagrieziens" ir kameropera - faktiski pagrieziena punkts Britena muzikāli dramatiskajā daiļradē, kur monumentālo izteiksmi 1950-ajos gados pamazām aizstāja kamerskatuvei piedienīgs izklāsts.