Laikraksts: 'Teātra Observatorijas' glābšana raisa diskusiju par teātra politizēšanos

Laikraksts "Diena" jau iepriekš rakstīja, ka Poļiščuka, pēc tam, kad viņas vadītajam teātrim Kultūras ministrija atteica finansējumu, pievienojās Tautas partijai (TP). Tagad viņa startē "Par labu Latviju" (PLL) sarakstā Rīgā ar augsto 4. numuru, un Rīgas Kongresu namā tiek remontētas telpas, kur atradīsies viņas teātris.

Rīgas vicemērs, partijas LPP/LC līderis un PLL valdes loceklis Ainārs Šlesers apgalvo, ka telpu gatavošana nav saistīta ar to, ka režisore ir PLL sarakstā. Pēc viņa teiktā laikrakstam, par Jaunās zāles izmantošanu ticis sludināts konkurss, un vienīgais, kas pieteicās pēdējā konkursa dienā, bija "Teātra observatorija". Kā noskaidrojis laikraksts "Diena", par šīm telpām neilgi pirms konkursa bija interesējušies arī citi teātri, taču konkursa izsludināšanu tie neesot pamanījuši.

"Visi zina, ka viņas teātris ir ļoti apmeklēts, ļoti pieprasīts un ļoti bieži tās izrādes bija labākas nekā lielajos teātros," skaidro Šlesers. Viņš pats gan neesot izrādes redzējis, taču viņa sieva esot šī teātra fane.

Savu viedokli par teātra tuvināšanos politikai pauduši arī citi Latvijas teātru mākslinieciskie vadītāji.

Jauna Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis pauž, ka tāpat kā citās nozarēs mūsu valstī, arī šai sfērā "pietuvinātajiem un draugiem ir izņēmuma statuss". Viņš arī saskata saiknes, kāpēc pie remontiem tikuši Nacionālais teātris, Dailes teātris, Krievu teātris, kā arī atminas epizodi no paša pieredzes - kādas partijas pārstāve viņam privātā sarunā ieteikusi vākties prom no šīs valsts un draudējusi JRT "nogriezt skābekli", jo JRT neesot bijis politiski lojāls tābrīža varai.

Par Poļiščukas teātra piemēru Hermanis ir skarbs - prostitūcija mūsu valstī nav aizliegta un "politiskā maucība" tiek pat ļoti apsveikta: "Uz šī piemēra mēs brīnišķīgi redzam, kāda muļķe ir Anna Eižvertiņa, kura jau neskaitāmus gadus, gluži kā Māte Terēze, pašā Rīgas narkomānu epicentrā Maskačkā pašaizliedzīgi vada savu jauniešu teātri 'Skatuve' un joprojām nav sapratusi, kas bija jādara, lai Latvijas politiķi novērtētu viņas pūliņus."

Jāpiebilst, ka Hermanis pats iesaistījies politiskajā dzīvē, piedaloties tā dēvētajā lietussargu revolūcijā un vēlāk kļūstot par vienu no Meierovica biedrības dibinātājiem, kas, kā viņš uzsver, bija pilsoņu iniciatīva, nevis politiska organizācija.

Politikā iesaistījies arī Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, kurš vēlēšanās startē no partijas "Par prezidentālu republiku". Savu izvēli viņš izdarījis kā pilsonis, un tā neesot aizmugures meklēšana teātrim. Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze savukārt pērn tika ievēlēta Valmieras domē no TP saraksta, bet ir bezpartejiska.

Sniedze par savu motivāciju kandidēt saka – sapratusi, ka Valmieras pilsētā ir lielas iespējas, lai tajā būtu lielāka kultūrtelpas klātbūtne, sakārtotāka un kvalitatīvāka izglītības un sociālās vides sfēra. Viņa noliedz priekštatu, ka visi, kas iesaistās politikā, meklē sev izdevīgumu. "Nē, par dotāciju (Valmieras drāmas teātrim) nebija cerību, man bija un joprojām ir cerība, ka, sarunājoties ar šiem cilvēkiem, kas lemj par pilsētas nākotni, es varu viņiem pastāstīt, cik svarīga viena vai otra lēmuma sakarā ir saprātīga visu pušu uzklausīšana, un pēc iespējas objektīvāka lēmuma pieņemšana," stāsta Sniedze.

Kultūras ministrs Ints Dālderis (JL) uzskata, ka Poļiščukas teātra gadījums ir vienīgais, kad ir redzama teātra politizēšanās. "Visā visumā mums tā vide ir diezgan laba un veselīga," viņš komentē, "es ļoti negribētu, ka šī kultūras lieta tiek politizēta, ka kultūra tiek izmantota kādu politisku mērķu sasniegšanai un otrādi, ka cilvēki ir spiesti vai vēlas stāties kādās politiskās organizācijās, ar mērķi iegūt savai iestādei finansējumu". Dāderis arī saka – svarīgākās ir nevis politiskās simpātijas vai piederība kādai partijai, bet gan kvalitatīvi rādītāji – kādu "kultūras produktu" iestādes veido.