Jevgēņijs Griškovecs, kluba šovs “Pēc darba” kopā ar grupu “Bigoudi” naktsklubā “Eddies Club” 20. novembrī. Tas, ko autors sauc par kluba šovu, notiek tā:
Naktsklubā vakarā sapulcējas cilvēki, sasēžas pie galdiņiem ar šampanieti un augļiem, vai arī pie bāra, vai gar sienām, vai uz pakāpiena ap deju grīdu, attiecīgi arī atšķiras biļešu cenas. Uz mazas skatuvītes ir trīs garmataini puiši ar elektroniskajiem mūzikas instrumentiem, dziedātāja un Griškovecs, kas uzreiz sāk, pastāstīdams, ka drīkst ēst, dzert un skaļi sarunāties viņa uzstāšanās laikā, tas viss ir pie lietas. Mūziķus kopā sauc grupa “Bigoudi” — tulkojumā „maturuļļi”. Asociācija ar pagājušā gadsimta 60.,70. gadiem, un arī mūzikā pirmajā brīdī šķiet kaut kas pazīstams no tiem laikiem, tomēr nē. Mūzika ir saskaņota ar Griškoveca runāto vārdu, brīžiem pamanāmāka, brīžiem šķiet, ka vispār nekas nespēlē, netraucē saklausīt tekstu un izbaudīt tā jēgu.

Savukārt viņš runā ritmiski, tā arī ir veidots teksts, mierīgi, skaidri, ar atkārtojumiem, bezpēkšņiem pagriezieniem, reizēm piesardzīgi it kā iedziedoties, jo dziedātājs nu gan viņš nekāds nav. Vismaz pagaidām.

No skatuves Griškovecs runā ar pieaugušiem cilvēkiem par vienkāršām lietām — vasaru piejūras, restorāna apmeklējumu, smēķēšanu, mobilo telefonu, automobiļiem, sastrēgumiem, pilsētu, un par neizbēgamo pieauguša cilvēka vientulību, kas pēc Griškoveca nemaz vairs nav vientulība. Par mīlestību viņš nerunā. Tādu skatītāji viņu pazīst darbos, ko viņš ir rādījis Rīgā— “Kā apēst suni”, “Vienlaicīgi”, “Drednauti”, Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Pilsēta”, kam Griškovecs ir autors un režisors — “Pēc Po”. Tikai Griškoveca projektos mīlestības nekad nav trūcis.

„… tev ir 25 vai 30, 35 vai 40, 45 vai 50gadi, un tu brauc ar savu mašīnu, jo šajā vecumā, tev, bez šaubām, jau ir sava mašīna… tu mierīgi brauc, un tad vienā brīdī saproti, ka pa blakus joslu mašīnā brauc tava NĀVE. Un tev nemaz no viņas nav bail. Jo tu jau zini, ka viņa tur varētu būt, tu pa šiem gadiem esi pieradis savu dzīvību nodot citu cilvēku rokās…, pilotu vai mašīnistu… un ja tev ir 25 vai 30, 35 vai 40, 45 vai 50 gadi, tu jau esi savus bērnus uzticējis ārstiem… padomā tikai, ārstiem, un tāpēc tu esi pilnīgi mierīgs pie domas, ka blakusmašīnā brauc tava nāve,… un kad tev ir 25 vai 30, 35 vai 40, 45 vai 50 gadi, var jau arī sanākt tā, ka tu kļūsi par nāvi tiem, kas brauc tajā mašīnā.”

Aptuveni tā runāja Griškovecs vienīgajā izrādē Rīgā viesojoties ar savu jauno projektu— Pēc darba. Šķiet, ka veseliem gabaliem varētu citēt Griškovecu, stāstīt un atstāstīt, negribot piesavināties viņa intonācijas, manieri, kādu kustību, un pēc tam jau arī piedāvāto noskaņojumu un attieksmi pret dzīvi. Jo viņa smalki izstrādātā vienkāršība iedarbojas narkotiski — mēs esam atnākuši uz klubu, negribas neko sarežģītu, gribas atpūsties, te it kā viss notiek viegli, mazliet jautri, neobligāti, bet beigās tu paliec uzrunāts pilnīgi konkrēti un dziļi personīgi. Un paliek sajūta, ka ir daudz dzerts vai ilgi un labi raudāts. Šajā sakarībā nepieminam, bet tikai atceramies vārdu „katarse”.

Neviens nepalika uz dejām, kaut kā negribējās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit