Savukārt viņš runā ritmiski, tā arī ir veidots teksts, mierīgi, skaidri, ar atkārtojumiem, bezpēkšņiem pagriezieniem, reizēm piesardzīgi it kā iedziedoties, jo dziedātājs nu gan viņš nekāds nav. Vismaz pagaidām.
No skatuves Griškovecs runā ar pieaugušiem cilvēkiem par vienkāršām lietām — vasaru piejūras, restorāna apmeklējumu, smēķēšanu, mobilo telefonu, automobiļiem, sastrēgumiem, pilsētu, un par neizbēgamo pieauguša cilvēka vientulību, kas pēc Griškoveca nemaz vairs nav vientulība. Par mīlestību viņš nerunā. Tādu skatītāji viņu pazīst darbos, ko viņš ir rādījis Rīgā— “Kā apēst suni”, “Vienlaicīgi”, “Drednauti”, Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Pilsēta”, kam Griškovecs ir autors un režisors — “Pēc Po”. Tikai Griškoveca projektos mīlestības nekad nav trūcis.
„… tev ir 25 vai 30, 35 vai 40, 45 vai 50gadi, un tu brauc ar savu mašīnu, jo šajā vecumā, tev, bez šaubām, jau ir sava mašīna… tu mierīgi brauc, un tad vienā brīdī saproti, ka pa blakus joslu mašīnā brauc tava NĀVE. Un tev nemaz no viņas nav bail. Jo tu jau zini, ka viņa tur varētu būt, tu pa šiem gadiem esi pieradis savu dzīvību nodot citu cilvēku rokās…, pilotu vai mašīnistu… un ja tev ir 25 vai 30, 35 vai 40, 45 vai 50 gadi, tu jau esi savus bērnus uzticējis ārstiem… padomā tikai, ārstiem, un tāpēc tu esi pilnīgi mierīgs pie domas, ka blakusmašīnā brauc tava nāve,… un kad tev ir 25 vai 30, 35 vai 40, 45 vai 50 gadi, var jau arī sanākt tā, ka tu kļūsi par nāvi tiem, kas brauc tajā mašīnā.”
Aptuveni tā runāja Griškovecs vienīgajā izrādē Rīgā viesojoties ar savu jauno projektu— Pēc darba. Šķiet, ka veseliem gabaliem varētu citēt Griškovecu, stāstīt un atstāstīt, negribot piesavināties viņa intonācijas, manieri, kādu kustību, un pēc tam jau arī piedāvāto noskaņojumu un attieksmi pret dzīvi. Jo viņa smalki izstrādātā vienkāršība iedarbojas narkotiski — mēs esam atnākuši uz klubu, negribas neko sarežģītu, gribas atpūsties, te it kā viss notiek viegli, mazliet jautri, neobligāti, bet beigās tu paliec uzrunāts pilnīgi konkrēti un dziļi personīgi. Un paliek sajūta, ka ir daudz dzerts vai ilgi un labi raudāts. Šajā sakarībā nepieminam, bet tikai atceramies vārdu „katarse”.
Neviens nepalika uz dejām, kaut kā negribējās.