Režisors Dž.Dž.Džilindžers Dailes teātra jauniestudējumam precīzi izvēlējies izrādes žanra apzīmējumu – koncertstāsts. Emīla Dārziņa traģisko likteni un ārkārtīgi skaisto mūziku skatītājiem iespējams izdzīvot caur kora “Kamēr…”, Ivetas Romancānes un Artūra Skrastiņa dziedātajām kompozīcijām. Mākslinieka dvēsele vēl vairāk sajūtama, pateicoties maestro Raimonda Paula klātbūtnei, kurš visu izrādes laiku atrodas pie ugunīgi sarkanā flīģeļa.
Tiem, kuriem E.Dārziņa kora un solo dziesmas nav svešas, izrāde sagādās patiesu gandarījumu, jo kora “Kamēr…” izpildījumā un R.Paulam pavadot, tās skan ar pārsteidzošu svaigumu. Dzidri un skaisti skan I.Romancānes balss. Kā allaž sāpīgi izjusta ir A.Skrastiņa dzīve skatuves tēlā.
Nemitīgi turpu šurpu braukājošie rati un E.Dārziņa ģimenes locekļu iesaistīšanās mizanscēnās ir tikai stāstošs fons tai komponista dvēseles dzīvei, kas saklausāma mūzikā. Vizuāli gan koncertvēstījuma ilustrācijas ir ļoti skaistas – Mārtiņš Vilkārsis uz skatuves radījis kroga un dzelzceļa stacijas krustceles. 20.gasimta sākuma noskaņu brīnišķīgi uzbur arī Jurates Silakaktiņas veidotās dāmu kleitas aktrisēm un kora dziedātājām. Kaut kur tam visam pa vidu maldās Artūrs Skrastiņš, kurš atgādina nelaimes čupiņu: izrāde iesākas ar E.Dārziņa nāves fakta paziņošanu un turpinājumā akcentētas vien traģiskākās komponista dzīves epizodes, kas ir visai nomācoši. Vai stāsts ir arī par bohēmistu, sieviešu mīlēto, galanto, skaisto komponistu Emīlu Dārziņu? Pat ja tiek piedāvāts komponista-mākslinieka liktenis vispārīgi, gribētos ticēt, ka viņa dzīvē bijis arī pietiekami daudz skaistu mirkļu...
Taču – lai arī par Emīlu Dārziņu bez biogrāfijas faktiem neko daudz neuzzinām, Dailes teātra jaunais iestudējums sniedz muzikālu baudījumu un iespēju pārdomātā kompozīcijā ļauties Emīla Dārziņa skaistās mūzikas skaņu pasaulei. Citai pasaulei...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
