Reāls piemērs iz dzīves – paša Mihaila Gruzdova ienākšana Dailes teātrī un viņa, kā mākslinieciskā vadītāja pieteikums teātra kolektīvam, kur kā galvenie priekšnosacījumi izvirzīti - ētisko jautājumu ievērošana un darba kvalitāte. Kvalificētu pedagogu un pasaulē atzītu viesrežisoru apmaksa, daudzās laboratorijtipa izrādes teātra kamerzālē (P.S. Rež. Dž.Dž.Džilindžers ar jaunajiem aktieriem patlaban strādā jau pie veselām trim… ), dramaturģijas sekcija, filozofu tikšanās,… un jau pirmā neveiksme uz lielās skatuves – Pētera Krilova iestudētais “Meistars Aleksandrs”, kas gan, protams, vēl neko nenozīmē, taču nav arī nekāds stimulējošais atspēriens jaunuzsāktajā programmā.
Izrādes noslēgumā Jāņa Paukštello Kuzovkins mirst savas mīļotās (Mirdza Martinsone) rokās.
Mākslinieks mirst savas mūzas rokās…
Cik labvēlīgi būs apstākļi Mihailam Gruzdovam Dailes teātrī, vai izdosies, to rādīs laiks…
Šādu mākslas pasaules modeli, kur valda salts formālisms, bet perifērijā aiz slēgtām durvīm un logiem paralēli mīt radošā dvēsele, piedāvā arī Marta Kitajeva scenogrāfija (uz sienas attēlota ziemas ainava, otrpus tās – gaišs vasaras dārzs ar putnu čalām) un Jurija Vasiļkova veidotās apzināti neorganiskās kustības, kas liecina par valdošās vides neauglību un mākslinieka nespēju sevi tajā pilnībā realizēt.
Par “Liekēdi” kopumā dzirdētas vispretrunīgākās atsauksmes. Man iestudējumu izbaudīt neļāva tas, ka atšķirībā, piemēram, no “Mīluļa”, “Ķiršu dārza”, “Precībām”, arī pēdējā skandalozā uzveduma “Man arī būtu bail”, režisoram šoreiz nav izdevies organiski sapludināt filozofiskās metaforas ar reālistisko tēlojumu. Kaut vai aktieru nepārdomāti un neveikli apdzīvotā skatuves telpa, lielais rimbulis (Mēness vai NLO?…), kas izrādes gaitā vairākkārt pārslīd pāri skatuvei, režisora jaunieviestais, visai teatrālais Olgas mirušās mātes rēgs baltajā kažokā (Mirdza Martinsone) un iepretī tam spraiga un niansēta aktierspēle – Vitas Vārpiņas Olga Petrovna, Ģirta Ķestera Jeļeckis, Harija Spanovska Tropačovs, Jāņa Paukštello Kuzovkins un izcilais, Dailes teātra premjera Artūra Skrastiņa Narciss Trembinskis (Lielās Teātra gada balvas ieguvējs nominācijā labākais otrā (?)plāna aktieris).
Visvairāk skatītāju varētu fascinēt gaišā noskaņa un labvēlība, kas saglabājās visas izrādes koordinātēs, neskatoties uz režisora savam laikam adresēto nolieguma konstatāciju – māksla taču būs tā, kas neļaus nomirt no patiesības pārpilnības.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
