Lietuviešu režisors, Krievijas Federācijas Valsts prēmijas laureāts Rimas Tuminas, kurš pirms trim gadiem stājās slavenā Vahtangova teātra trupas priekšgalā, ir iedvesis tajā jaunu dzīvību, un pēc pagājušās sezonas rezultātiem ir padarījis to par pašu apmeklētāko Maskavas teātri. Par viņu jūsmo aktieri, par viņu aizgūtnēm raksta kritiķi, viņa izrādes saņem vienu godalgu pēc otras, skatītāji stāv rindā pie kasēm, bet viņš saglabā nesatricināmu prātnieka mieru.

Par Krieviju

Esmu bijis viesizrādēs Pēterburgā un vienmēr gāju uz Ermitāžu. Reiz tur iegriezos un pēc divām stundām sašutis devos prom. Es pieteicu Krievijai karu! Es sapratu, kāpēc pret Krieviju tā izturas. Vienā vietā, vienā valstī ir tādas bagātības. Savāktas neticamas, neiedomājamas mākslas vērtības no visas pasaules. Un vēl viņiem ir gāze un nafta! Kāpēc tas nav mūsu? Un kāpēc tas nepieder visiem?! Atdodiet mums daļu!

Par savi Maskavā

Kad man piedāvāja vadīt Vahtangova teātri, es nolēmu, ka uzņemšos teātrī "viesa", nevis "svešinieka" lomu. Viesim nav jācenšas kaut ko apgūt. Ir jādistancējas un jābūt brīvam. Ir pieņemts domāt, ka, ja esi uzaicināts uz Maskavu, tad tevi tikai zārkā aiznesīs no prestiža amata. Es uzreiz viņiem pateicu: "Neraizējieties, es uz Novodevičje nepretendēju".

Par Vahtangova teātri

Lai nav teātris mājas, lai nav ģimene – šie jēdzieni ir aizgājuši. Tomēr ansambļa jēdziens šobrīd ir pats galvenais. Vahtangova teātris ir prāts, inteliģence, aristokrātiskums, rotaļīgums. Visi emigranti ir šajā teātrī, visi nekrievi (ne pēc tautības). Tie ir citas pasaules radīšanas svētki. Mēs saprotam mūsu likstas un neizvairāmies no tām, bet pārtiekam no tām. Lidot virs šīm likstām un pacelties – lūk, tas ir Vahtangova teātris. Jūs skatāties uz putnu, kurš lido, un nedomājat, ka viņam kas sāp – jūs vērojat lidojumu. Un ja pēkšņi viņš jums pateiks, ka tāpēc arī lido, ka viņam sāp. Lūk, tas ir Vahtangova teātris. Tas paceļas spārnos tad, kad sāp.

Par sapni

Es tiecos uz sapni par rotaļīgu, gudru teātri, kurš apvienotu dzīves realitāti ar tās iluzorumu un nedotu iespēju skaitītājam sagraut šo ilūziju. Man ir paliecis mazliet laika, un es noteikti gribu satikties ar šo sapni.

Par vecākiem

Mani senči vecticībnieki pameta Krieviju pirms 400 gadiem. Es uzzināju tikai pirms mātes nāves, ka viņa bija pieņēmusi katoļticību – mainījusi ticību, lai varētu apprecēties. Pretējā gadījumā laulība nebūtu iespējama.

"Sovremeņņikā" mani pat sauca par Antonoviču, jo mana tēva vārds bija Antanos (Antons). 1939.gadā viņu iesauca armijā. 1945.gadā viņš aizgāja līdz Berlīnei un atgriezās. Viņš bija ļoti sarežģīts cilvēks, bijis kontuzēts, un, dabiski, man ar viņu bija sarežģītas attiecības. Viņš gāja, nāca. Viņš bija komunists. Viņam nepatika vārds Antanos, un viņš paņēma sev vārdu Vladimirs. Viņš arī uzvārdu izmainīja. Man vajadzēja būt Tumenas, ne Tuminas. Tas bija pēckara laiks, varēja koriģēt.

Par bērnību

Ir tāda krievu filma, kad zēns laukos rādīja filmas. Tas esmu es. Man darba grāmatiņa ir no 12-14 gadiem. Es rādīju laukos filmas. Man bija tiesības rādīt filmu, ja sanāca pieci cilvēki, bet ja mazāk, tad varēja nerādīt. Bet bija arī mazāk. Es pats zīmēju reklāmu, izkāru to pie kokiem, autobusa pieturās. Es dzīvoju kopā ar mammu un brālīti, ļoti sarežģīti dzīvojām. Mamma nestrādāja, tāpēc es piepelnījos, saņēmu 28 rubļus. Par šiem rubļiem mēs dzīvojām.

Reiz uz ciemu atbrauca trīs sievietes: kā trīs māsas, gaišas, skaistas. Viņas noīrēja māju. Mēs visi ciemā sajukām prātā, iemīlējāmies viņās. Es iemīlējos pašā jaunākajā. Kas viņas bija, nav zināms. Viņas nodzīvoja gadu un aizbrauca uz Viļņu. Mēs sarakstījāmies. Un pēc tam es nolēmu aizbraukt uz Viļņu iestāties teātra skolā. Vispār jau es grasījos iet armijā, jau strādāju par metinātāju, taču atbraucu nevis iestāties, bet apciemot savu mīļoto. Atnācu pie viņas ar rozīti, bet netiku pieņemts. Ieraudzīju nodevību. Un tad es nolēmu, lūk, tā, nodevi mani, tad es iestāšos, visu izdarīšu, lai tā būtu! Bet nākamajā dienā jau jābūt eksāmenam. Palikusi viena nakts, jāiemācās dzejolis, fabula un proza. Es neko nezināju. Un es nolēmu, ka kļūšu par slavenu aktieri, bet viņa par to nožēlos.

Pēc žurnāla "Teātris" recenzenta teiktā, Tuminas režijas raksturs "pieder lietuviešu skolai, ir nesteidzīgs, bez klaigāšanas, bez asiem toņiem, ar tās mīlestību uz sīkumiem, tās maigumu vai pēkšņu eksplozivitāti pie ārēja savaldīguma, ar tās prasmi radīt izrādes atmosfēru, vienlaikus reālu un mistisku". Tika pieminēts arī, ka Tuminas iestudējumos nav aktierisku neveiksmju, atzīmēta viņa prasme strādāt ar izpildītājiem.

Rimas Tuminas iestudējums "Vējš šalc papelēs" 31. oktobrī būs redzama Rīgā festivālā "Zelta maska Latvijā 2011.".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit