"Labās mājas" savu darbību uzsāka tālajā 1999. gadā kā Juglas suņu patversme, rūpējoties vien par klaiņojošo rējēju izmitināšanu. Četrpadsmit gadu laikā tā ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas un izaugsmi, laika gaitā dodot pajumti arī bez mājām palikušajiem kaķiem. Jau pusotru gadu patversme ar visiem tās iemītniekiem darbojas jaunās telpās, tās darbiniekiem nemitīgi šaudoties caur ēkas daudzajiem blokiem, lai paveiktu neskaitāmos pienākumus.
Ieejot dzīvnieku patversmes priekšnamā, tālumā dzirdami nepacietīgi rējieni, suņiem alkstot ātrāk doties pastaigā, lai izlocītu ķepas, patrenkātu vēja pūstos zarus tuvējā mežā vai līksmi aprietu kādu garāmgājēju. Savukārt man pretim enerģiski izsteidzas "Labo māju" vadītāja Linda Zirdziņa.
Aizgūtnēm stāstot par aizņemto un brīžam juceklīgo ikdienu, kas "Labās mājas" parasti piemeklē vasarās, vienam darbiniekam izbrīvējot laiku atvaļinājumam un otram savus pienākumus savukārt tā dēļ dubultojot, Linda vedina mani dziļāk "Labo māju" labirintos. Tur izmitināti daudzie bārenīši, to būriem piestiprinātajām "pasēm" atklājot ne tikai astaiņu vecumu un kažoka rakstu, bet arī skumjos dzīvesstāstus.
Otrreiz uz patversmes dibināšanu "neparakstītos"
"Pirms četrpadsmit gadiem dzīvnieku aizsardzība Latvijā bija ļoti zemā līmenī. Tā bija individuālu interesentu un domubiedru darbība. Viens cilvēks, kas centās palīdzēt dzīvniekiem, atrada otru, vēlāk viņiem pievienojās arī trešais un ceturtais. Uz mājām tika paņemts pirmais kaķis no ielas, apārstēts un nogādāts jaunās mājās. Tā situācija turpināja attīstīties, līdz tika saprasts, ka resursu ir par maz un dzīvniekiem tikai ar pašiniciatīvu nav iespējams sniegt vajadzīgo palīdzību.
Iespējām augot, tika veidota jau nopietnāka organizācija. Primārais uzdevums bija meklēt telpas, jo turēt dzīvniekus dzīvoklī ir stipri nenopietni, un suņu un kaķu skaits, kam varētu dot pagaidu mājas, būtu stipri ierobežots. Tā tika izveidota pirmā Juglas dzīvnieku patversme, kur desmit gadu laikā tika iekārtoti aptuveni 4000 suņu.
Kaut ko redzot pasaulē un gūstot jaunas zināšanas, sapratām, ka vēlamies strādāt vēl nopietnāk un radīt dzīvnieku turēšanai atbilstošākus apstākļus. Tā sākās darbs pie "Labajām mājām", kas arī prasīja ilgu laiku, jo viena lieta ir realizēt savu ideju, ja ir pietiekami daudz naudas, bet otra – domāt, kā to paveikt ar pēc iespējas zemākām izmaksām un kur atrast nepieciešamos līdzekļus, ja naudas nav gandrīz nemaz.
Patversmes uzcelšana bija milzīgs darbs, kur katrs ieguldījām savas lielākās prasmes un milzu apņēmību. Domāju, ka otrreiz uz ko tādu otrreiz neviens no mums vairs "neparakstītos", tomēr 2012. gada janvārī "Labās mājas" tika atvērtas, un uz šejieni pārvedām dzīvniekus no vecās ēkas, papildinot patversmi arī ar kaķiem, kas saradās milzu daudzumā un, burtiski, gaismas ātrumā," iesāk Linda.
Darbiniekiem jāprot gan stiept, gan grūst – nekāda mīļošanās nesanāk
Ejot pa "Labo māju" gaiteņiem, deguns saož dzīvniekiem gatavotas gaļas smaržu, un pie telpām, kurās uzturas kaķu saimes seniori, juniori vai nesen dzīvot uzsākušie iemītnieki, redzama virkne slotu, spaiņu un mazgāšanas līdzekļu.
"Patversmes darba diena sākas deviņos no rīta, kad dzīvnieki tiek vesti pastaigā. Kamēr viņi bauda āra priekus, telpās notiek būru un voljēru uzkopšana. Citam dzīvniekam tā ir lielāka, citam mazāka. Ja suns savu voljēru būs pieķēzījis līdz neprātam, pa to vēl vairākas reizes izļepatojot, tad darbiņš, protams, prasīs vairāk laika," iesmejas Linda.
Kā atzīst "Labo māju" vadītāja, patversmes darbs patiesībā ir ļoti smags un netīrs, lai gan valda pieņēmums, ka tā tāda dzīvnieku mīļošana vien esot.
"Var teikt, ka protam visu – gan stiept un tīrīt, gan grūst un nest. Katrai telpai ir sava slota, savs mazgāšanas uzgalis, lai nodrošinātu maksimālu tīrība un nerastos slimību pārnēsāšana.
Tas ir ļoti smalks un filigrāns mehānisms, kas sastāv no nepārtrauktas dzīvnieku novērošanas un viņu dzīves vietas mazgāšanas un tīrīšanas. Patiesībā tieši uzkopšanas darbi sastāda lielāko mūsu darbinieku ikdienu, tomēr viņi šeit turas ilgi, neraugoties uz visai smagajiem apstākļiem. Nav jau tik viegli aiziet prom no iemīlētajiem dzīvniekiem," secina Linda.
Puisītis, Bārba un Tālavas taurētājs
Nonākot kaķu sektorā, skatienam paveras istaba, kurā, gluži kā viesnīcas numuriņos, savos būros izmitināta daļa "Labo māju" ņaudētāju. Šie visdažādāko krāsu un kažoku kaķi patversmē uzturas jau ilgu laiku un pacietīgi gaida, kad viņus uz jaunajām mājām aizvedīs kāds jauna drauga meklētājs.
Tikmēr laiks tiek īsināts ar spēlēm un saules staru ķeršanu ar pūkainajiem vēderiem pastaigu laukumiņā. Arī šeit viss notiek pēc stingra grafika – kaķi pastaigās tiek laisti nelielās kompānijās, kuras veido tie dzīvnieki, kas viens ar otru saprotas vislabāk. Ķildīgākie tikmēr sagūlušies būros un modrām acīm vēro notiekošo, laiku pa laikam prasīgā balsī ziņojot par saviem iebildumiem šādai socializēšanās politikai.
Kādā brīdī jūtu skrāpēšanos gar kāju, pa kuru, diedelējot glāstus, cenšas uzrāpties pelēki strīpains runcis, kas nodēvēts par Puisīti, savukārt Lindas uzmanību piesaista Bārba – trīskrāsu kaķene bez astes, toties ar milzu personību un lēdijas cienīgu uzvedību.
"Nonākot patversmē, dzīvnieki kādu laiku tiek novēroti, lai mēs saprastu, kāda ir viņu ēstgriba, raksturs un kā viņi saprotas ar citiem dzīvniekiem, kā arī cilvēkiem. Kad esam veikuši novērošanu un secinājuši, ka ar kaķi viss ir kārtībā, pārvedam viņu uz šo patversmes daļu pie citiem sugas brāļiem.
Šobrīd te ir trakais kaķēnu laiks. Tie pie mums tiek gan pārmesti pār sētu, gan atstāti pie durvīm. Piemēram, administratore no rīta dodas uz citu ēkas daļu un, nākot atpakaļ, ierauga durvju ailē atstātu kasti ar kaķēniem, bet no cilvēka, kurš to izdarījis, nav ne ziņas, ne miņas.
Tas ir ļaunākais, ko var izdarīt, jo, zinot, no kurienes nāk dzīvnieks un kāda ir viņa situācija un vēsture, ir daudz vieglāk ne tikai mums, bet arī pašam dzīvniekam, jo varam viņam vairāk palīdzēt. Savukārt, sastopoties ar šādām situācijām, to novērošana un iespējamo māju sameklēšana ir krietni grūtāka.
Cilvēki, kas nodod dzīvniekus patversmē ir dažādi. Cits šādi pārmet pār sētu, cits atnāk un pasaka, ka laidīs tepat mežā, ja neņemsim pie sevis. Cits agresīvi jautā, vai viņam dzīvnieku sist nost un kāpēc mēs nepildām savu pienākumu?" stāsta Linda.
Protams, ir arī daudz skumju stāstu – kāda kaķenīte izglābta no slīcināšanas spilvendrānā ar visiem kaķēniem. Tāpat ir runcis, kurš visu mūžu nodzīvojis pie saimnieces, kas nomirusi, un pēc nokļūšanas pie mums no gūtās traumas nespēj atkopties.
Ir arī Tālavas taurētājs, kurš veiksmīgi atdots jaunajiem saimniekiem un tikpat veiksmīgi saņemts atpakaļ. Izrādās, kaķis ir mīļš un labprāt kontaktējies ar cilvēkiem, tomēr neieredzējis dzīvošanu dzīvoklī un no tā nemitīgi plēsies laukā, skaļi ziņojot par savu nepatiku.
Kaķu zālēs nemitīgi skanošais radio – ilūzija par cilvēka tuvumu
Ieejot kaķēnu istabā, skatienam paveras būrīšos rātni sasēduši ruduļi, melnīši, strīpaiņi un lērums citu visdažādākā izskata kaķu bērnu, kas, pamanot cilvēkus, nekavējoties uzsāk daudzbalsīgu simfoniju, pieprasot uzmanību.
"Protams, patversmes dzīvniekiem ir barība, ūdens un pajumte, kā arī iespēja komunicēt ar citiem te mītošajiem dzīvniekiem, tomēr nekas jau neatsver to saskarsmi ar cilvēku. Tāpēc kaķu zālēs tiek ieslēgti radio aparāti, lai kaķi neatrastu no cilvēku balsīm un dažādiem sadzīves trokšņiem. Te skan gan mūzika, gan ziņu raidījumi, tāpat esam atskaņojuši ludziņas, kā arī materiālus, kuros dzirdamas dabas skaņas.
Dzīvnieki patversmē mēdz uzturēties vidēji līdz gadam, līdz atrod savas jaunās mājas, tomēr arī tas jau ir krietni par ilgu. Kad cilvēks atnāk uz patversmi, lūkojoties pēc dzīvnieka, mūsu uzdevums ir izzināt viņa vēlmes.
Parasti aprunājamies, lai noskaidrotu, vai cilvēks patiešām ir pārliecināts, ka vēlas kucēnu vai kaķēnu, kam būs jāvelta pastiprinātas rūpes un jānodarbojas ar audzināšanu.
Nereti šīs domas izdodas mainīt, tomēr bieži vien esam pamanījuši, ka cilvēki dzīvniekus, kam ir trīs gadu, jau uzskata par veciem, lai gan tā vēl ir tikai agra jaunība. Protams, noteicošās ir arī vizuālās lietas – kas nu kuram cilvēkam labāk patīk. Tomēr mājas atrodas jebkuram dzīvniekam, jautājums vienīgi – cik ilgā laikā," atklāj Linda.
Svarīgākais – nodibināt pareizu kontaktu
Suņu sektorā, no voljēriem noraugoties patversmes ikdienā un aprejot sugas brāļus, kam tikusi laime doties pastaigā ar brīvprātīgajiem, mitinās "Labo māju" rējēji. Viņu vidū arī Stalkers – liels un pinkains - patversmes ilgākais iemītnieks, kas nodēvēts par "Labo māju" "mēbeli" un adopcijai vairs netiek piedāvāts.
"Stalkers dzīvo šeit jau piecus gadus. "Labajās mājās" suns nokļuva pēc tam, kad nodega māja, kurā bija arī dzīvnieka saimnieks, aizejot bojā. Piedzīvotais suni ir ļoti traumējis, pārciests insults, un šobrīd Stalkers sadzīvo ar ļoti daudz veselības problēmām.
Tas ir izņēmuma gadījums, par ko ar pārējiem darbiniekiem esam daudz diskutējuši, cenšoties saprast, vai rīkojamies pareizi, ļaujot viņam šeit mitināties. Tomēr suni esam ļoti iemīļojuši un ielikuši viņu vietā, kur labi pārredzams āra pagalms, lai kaut nedaudz uzlabotu ikdienas apstākļus," stāsta Linda, Stalkera grūtsirdīgajām acīm noraugoties mūsu sarunā.
Netālu no Stalkera voljēra mitinās arī Žoržs. Jauns suns, kura uzvedība drīzāk atgādina īsta suņu opīša izturēšanos, un ne bez iemesla – Žorža saimnieks bijis kungs cienījamos gados, no kura suns jau kucēna vecumā pārņēmis attiecīgas manieres.
"Ir ļoti aktīvi suņi, kam nepieciešams cilvēks ar tādu pat dzīvesveidu, Savukārt citi ir mierīgāki – piemēram, Žoržiņš. Ļoti maigs, korekts un neuzbāzīgs. Tikai trīs gadu, bet uzvedas kā opītis, jo kucēna vecumā nonāca pie vecāka vīrieša. Kad onkulis nomira, kaimiņi izdomāja, ka suns jāšauj nost, bet kāds cits kaimiņš Žoržu no nāves paglāba," suņa dzīvesstāstu atklāj Linda, kuras rokas, garām ejot, noglāsta teju katru suni, kura ziņkārīgais purniņš izbāzts caur voljēra restēm.
"Svarīgākais, komunicējot ar dzīvnieku, ir nodibināt kontaktu, un tas jāizdara pareizi. Visur pasaulē tiek praktizēta pozitīva dzīvnieku apmācība, izmantojot spēli un pozitīvu attieksmi. Nekas vairs netiek panākts ar grūstīšanu, bakstīšanu vai kliegšanu, un to apguvuši ne tikai mūsu darbinieki, bet arī brīvprātīgie," nosaka "Labo māju" vadītāja.
Katram sava reize, kad noliet asaras
Taujāta par patversmes ikdienas ēnas pusēm, Linda vienkārši nosaka, ka par tām nedomā, jo primārās ir rūpes par dzīvniekiem, nevis savu emociju analizēšana.
"Tas, kā uz mūsu darbu raudzīties, manuprāt, ir ļoti atkarīgs no cilvēka personības. Ja jau esam šeit un dzīvniekiem vēlamies palīdzēt, tad mums tas arī ir jādara, lieki nešausminoties. Protams, katram ir sava reize, kad jānolej asaras par kādu īpaši smagu gadījumu, tomēr cenšamies uz visu raudzīties no gaišās puses.
Man šķiet, ka pasaule šādi vienkārši ir iekārtota. Ir vienalga, vai tā ir ļoti nodrošināta un kontrolēta vai ekonomiski un sociāli nelabvēlīga sabiedrība – vienmēr kāds zags, nogalinās vai mocīs dzīvniekus. Tā vienkārši ir.
Manuprāt, arī cilvēki nav kļuvuši nežēlīgāki, kā agrāk, bet gan informācijas pieejamība ir kļuvusi daudz lielāka. Ja agrāk to, ka kaimiņš nositis savu suni, zināja vien pagasta pastniece un apkārtējo māju iedzīvotāji, kas to pārrunāja vietējā veikalā, tad šobrīd šādi gadījumi izskan pa visu Latviju, pateicoties medijiem.
Nereti gan grūtākais ir pieņemt, ka ir lietas, ko izmainīt nav iespējams. Tomēr ir jācenšas mainīt situāciju sabiedrībā.
Cilvēku attieksme bieži vien ir ārkārtīgi nenopietna. Piemēram, kādam nomirst vecmāmiņa, kurai paliek kaķis. Vai tad visā plašajā radu saimē neatradīsies cilvēks, kas par dzīvnieku varēs parūpēties? Ko iesākt ar vecmāmiņas dzīvokli vai kumodi? To gan visi zinās nekavējoties," rezignēti nosaka "Labo māju" vadītāja, kuru neviļus pašu gribas dēvēt par labās mājas labo gariņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
