Ziema ir skaists gadalaiks, kad tumšos vakarus, laternu gaismas un mīksto sniegu izbauda ikviena romantiska dvēsele. Bet ne cilvēks vienīgais priecājas par balto sniega segu, četrkājainiem draugiem, kuri pēc savas izcelsmes ir piemēroti aukstam laikam un neticami zemai temperatūrai, ziemas mēnešus un kārtīgu salu izbauda ar vēl lielāku prieku un sajūsmu. Portāls MansDraugs.lv piedāvā sniega suņu topu, lai ikviens var iepazīt skaitos dzīvniekus un, iespējams, atrast jaunu kompanjonu tieši Ziemassvētku laikā.

Vieni no skaistākajiem sniega milžiem ir Tibetas mastifs. Suņu kažoks piemērots gan karstam laikam, gan mežonīgi aukstam. Pavilna zemā temperatūrā ir bieza, bet, kad laiks kļūst siltāks, tā krietni sarūk un suņi var izturēt arī šķietami siltus laikapstākļus. Parasti suņi ir brūnā un melnā krāsā.

Spēcīgie Tibetas mastifi ir īsti mājas, pagalma un ģimenes sargsuņi. Mīluļi ir aizdomīgi un piesardzīgi pret visiem svešiniekiem, tādēļ mājai, kurā dzīvo šīs šķirnes suns, noteikti jābūt žogam, lai spēcīgais dzīvnieks neapdraudētu garāmgājējus.

Mastifi ir neatkarīgi, spītīgi un inteliģenti suņi. Viņiem ir izteikta dominējoša uzvedība, tāpēc ķepaiņiem noteikti nepieciešama apmācība, kas sākumā jāveic tikai pie pavadas, lai suns saprastu, ka jāklausa cilvēks.

Šķirne ir speciāli radīta un paaudžu paaudzēs audzēta teritorijas sargāšanai, riešanai un brīdināšanai par kādiem riskiem, tādēļ suņa prāts nemitīgi nodarbināts ar darbu, kas tam ielikts jau šūpulī. Tiek uzskatīts, ka šo šķirni izmācīt ir īsts izaicinājums, bet tas nav nekas neiespējams.

Suņiem jau no kucēna vecuma nepieciešama socializācija, lai viņi pierastu pie vides un cilvēku maiņas. Socializēšanai pastiprināta uzmanība jāpievērš pirmos divus gadus. Tikai atbilstoša socializēšana novedīs pie izmācāma un uzticama ģimenes drauga, raksta Tibetanmastiffinfo.com.

Sibīrijas haskijs

Nav šaubu - Sibīrijas haskiji ar savām debeszilajām acīm un kuplo kažociņu ir ļoti pievilcīgi un noteikti pirmā šķirne, kas saistās ar sniega suņiem. Sibīrijas haskiji ir ļoti izturīgi, spēcīgi un ātri suņi un, pateicoties šīm īpašībām, 1925. gadā spēja izglābt Aļaskā esošās Nomes pilsētiņas iedzīvotājus no difterijas epidēmijas, iekarojot daudzu cilvēku sirdis visā pasaulē.

Izpētot Sibīrijas haskiju DNS, zinātnieki tos ierindojuši starp 14 senākajām suņu šķirnēm pasaulē, kuru genotips vismazāk atšķiras no savvaļas vilku genotipa. Šīs šķirnes suņus, ko tagad dēvē par Sibīrijas haskijiem, sensenos laikos sākuši audzēt čukči. Šai klejotāju tautai bija nepieciešams suns, kas ātri spēj mērot lielus attālumus, pārvadājot kamanas no medību vietām uz apmetni un otrādi.

Sibīrijas haskiji laika gaitā kļuvuši lielākoties par mājas mīluļiem, ne vairs darba vai sacensību suņiem.

Papildus lielajai mīlestībai pret cilvēkiem haskijiem ir vēl viena neapstrīdama priekšrocība: šīs šķirnes suņi ir ļoti tīrīgi, nesiekalojas, viņu spalvai nav nepatīkamas smakas.

Haskiju saimnieki nereti atzīst, ka šīs šķirnes suņi ir dzīvesveids - lai apmierinātu viņu vajadzību pēc fiziskajām aktivitātēm, pašam teju jākļūst par sportistu. Ja saimnieks spēj savam mīlulim nodrošināt garas pastaigas, skrējienus līdzās sev vai velosipēdam un peldēšanu, bet ziemā - slēpotāja vai ragavu vilkšanu, Sibīrijas haskijs kļūst par labu un uzticamu draugu.

Samojeds

Samojeds ir apķērīgs suns ar asu prātu, viņš spēj pārsteigt ar patstāvīgiem lēmumiem, nestandarta rīcību un savu radošo pieeju dzīvei. Katra diena ir pārsteigumiem pilna, bet šie suņi mēdz būt arī spītīgi.

Pasaulē samojedus itin bieži var redzēt, piedaloties adžiliti vai suņu pajūgu skriešanas sacensībās, tomēr samojedi nav paši ātrākie. Patiesībā čempionu lauru plūkšanai sacensībās šī nav pateicīgākā ziemeļu suņu šķirne. Taču, salīdzinot ar citiem ziemeļniekiem – haskijiem vai malamutiem, – samojeds ir vislabākais kompanjons cilvēkam: starp saviem ziemeļu sugas brāļiem paklausīgākais, sabiedriskākais un arī nav tik liels apkārtstaigātājs.

Sammiji ir ļoti draudzīgi pret cilvēkiem, bet jo īpaši mīl bērnus un nekautrējas izrādīt savu maigumu. Ne velti citur pasaulē šie suņi tiek izmantoti pozitīvu emociju rosināšanai cilvēkiem pansionātos vai bērnu namos.

Pret citiem sugas brāļiem ir ļoti toleranti - nekad nebūs pirmie, kuri uzsāks kašķi, bet arī nebūs tie, kuri ļaus sev kāpt uz galvas.

Samojeds ir skaļš suns, kurš daudz ''pļāpā''. Nederēs par suni tiem, kuriem vajadzīga disciplīna kā armijā, bezierunu paklausība, suns, kas gatavs pavēles nolasīt no acīm, maziņš, dresēts robotiņš. Ja pret suni ir ļoti stingras prasības dresūras un paklausības ziņā, tad jāatmet doma par samojedu suni.

Sammijs ir piemērots tikai pacietīgiem un iejūtīgiem cilvēkiem, kuri audzināšanā spēj saglabāt arī konsekvenci.

Sanbernārs

Sanbernārs jeb Svētā Bernāra suns no Šveices kalniem ir pasaulē plaši pazīstams suns. Par šķirnes nosaukumu jāpateicas Sv. Bernāra klosterim Šveices Alpos, kur 17. gadsimtā dzīvojušie suņi sniedza palīdzību lavīnās cietušajiem ceļiniekiem.

Šķirnes pamatā ir Senās Romas mastifi, kas pirms tūkstoš gadiem nonāca Alpos. Pirmie sanbernāri ievērojami atšķīrās no tiem varenajiem suņiem, kurus mēs pazīstam šodien. Viņu augums bija mazāks, tādēļ arī kustīgāks, izcilā oža un spēja sajust sniega vētru un lavīnu tuvošanos glāba daudzus cilvēkus no nelaimes. Kalnu ielejās šie suņi apsargāja mājokļus un ganāmpulkus, ratos iejūgti, palīdzēja saimniecības darbos. Tīršķirnes sanbernāru audzēšana sākās tikai deviņpadsmitā gadsimta beigās.

Foto: Shutterstock

Mūsdienās sanbernāri pārsvarā tiek turēti sargsuņu un mājas mīluļu godā. Tā kā cilvēku glābšanai sniegotajos kalnos tiek izmantots neliels skaits šo dzīvnieku, vairums no tiem ir mierīgi un labsirdīgi, cilvēku iemīļoti mājas draugi.

Būdami patstāvīgi, līdzsvaroti suņi, sanbernāri brīžiem var būt stūrgalvīgi, ko tie var mierīgi atļauties - līdz 90 centimetru augstie suņi sver līdz pat deviņdesmit kilogramiem - ar tādu ir grūti argumentēt.

Masīvais ķermenis apveltīts ar atbilstošu spēku, tā ka saimniekam savu gribu uzspiest nenākas viegli. Lai izaudzinātu veselīgu suni, jāpieliek ievērojamas pūles. Apmācot sanbernāru, saimniekam jābūt iejūtīgam un uzmanīgam. Kucēniem jāsaņem pareizi sabalansēts uzturs un fiziskā slodze jākāpina ļoti pakāpeniski, lai izvairītos no locītavu saslimšanām. Pieaugušiem dzīvniekiem pietiek ar regulārām, ilgām, taču mierīgām pastaigām.

Ņūfaundlendietis

Foto: Shutterstock

Ņūfaundlendieša izcelsmes vieta viennozīmīgi ir Kanādas austrumu piekraste - Ņūfaundlendas sala, Labradoras pussala un tām tuvā Kanādas piekraste. To apvidu zvejnieki lielos, spēcīgos suņus izmantoja par krietniem palīgiem darbā. Ņūfaundlendam ir lieli peldētāji. Angļu jūrnieki ķepaiņus atveda uz Eiropu, kur suņi ieguva jaunus pienākumus. Viņus sāka apmācīt un plaši pielietot slīcēju glābšanā.

Visbagātīgākais apmatojums skaistajiem suņiem ir ap krūtīm un pleciem. Spalva bieza, gara un taisna. Ja suni sukā pret spalvu, tā pati no sevis atkrīt atpakaļ dabiskajā stāvoklī. Kažoka krāsa galvenokārt ir melna, melna ar rūsganām niansēm vai brūna.

Ņūfaundlendieši ir ļoti labdabīgi, pastāvīgi gatavi rotaļām un darbam, ātri pieķeras saimniekam un ir viegli apmācāmi. Kopš seniem laikiem šie suņi bijuši cilvēkam ne tikai uzticami palīgi, bet arī sargi un glābēji. Šiem suņiem noteikti nepieciešamas iespējas regulāri izpeldēties, jo pūkaiņi ūdenī jūtās labāk kā uz sauszemes. Priecīgi viņi būs arī par piemērotu būdu brīvā dabā, jo mūsu bieži vien pārkurinātajos mājokļos suņiem ir par karstu.

Vilku špics

Šī ziemeļnieciskā suņu šķirne cēlusies Nīderlandē. Vilku špiciem, kā visiem suņiem, ir nepieciešamas kustības, taču viņiem pilnībā pietiks ar mierīgu pastaigu pavadā vai izdauzīšanos kopā ar saimnieku mājas pagalmā. Vilku špici ātri pielāgojas saimnieka aktivitātes līmenim.

Lieliska ziņa dzīvokļu īpašniekiem – samērā nelielā auguma dēļ šis suns labi jutīsies arī nelielā dzīvojamajā platībā. Draudzīgi, samērā mierīgi un gudri suņi - lieliski kompanjoni ikvienam.

Pireneju kalnusuns

Pireneju kalnusuņi kādreiz tika izmantoti lopu dzīšanai stāvās kalnu nogāzēs Francijā. Šie suņi ir eleganti, nosvērti un mierīgi. Ķepaiņi no sargsuņu šķirnēm ir vismaigākie, dzīvo ilgi un par viņiem ir viegli rūpēties.

Suņi apveltīti ar stipru gribu, ir maigi, pārliecināti par sevi, bezbailīgi, pacietīgi un sirsnīgi. Tādu priekštatu arī vizuāli rada, lai gan augumā ir brangi, šķiet, ka pat mušai pāri nevarētu nodarīt.

Pireneji izstaro eleganci un nepārspējamu skaistumu apvienojumā ar bravurīgumu un varenību, ko piešķir lielās aprises. Šie suņi parasti ir balti vai arī pelēcīgos toņos. Viņi ir gudri, kustīgi un jau gēnos ieaudzināti klausīt un paveikt uzdoto darbu, vai vētra vai orkāns, gluži kā to darīja viņu senči stāvajās kalnu nogāzēs Pireneju kalnos, raksta Akc.org.

Lielais Šveices ganu suns

Foto: Shutterstock

Vairums šķirnes vēstures pētnieku uzskata, ka lielie šveicieši ir molosu pēcteči. Molosi nonāca reģionā, kas tagad tiek dēvēta par Šveici, kopā ar romiešu iekarotājiem aptuveni simts gadus pirms mūsu ēras. Nav precīzu liecību par to, kādi suņi tajā laikā bija šajā reģionā, bet tiek uzskatīts, ka romiešu molosi krustojās ar vietējām šķirnēm un izveidojās lielie šveicieši.

Lielie Šveices ganu suņi ir pietiekami spēcīgi, izturīgi un temperamentīgi, lai visu dienu aktīvi darbotos, bet vakarā pavadītu laiku ar ģimeni.

Šie suņi ir gatavi piedalīties jebkurās ģimenes aktivitātēs gan darbā, gan atpūtā. Svarīgākais suņiem jebkurā situācijā ir būt kopā ar cilvēkiem, ko viņi mīl. Ķepaiņi sargā savu teritoriju, bet bez iemesla nemēdz riet un dara to tikai tad, ja teritorijā ienācis svešinieks.

Četrkājainie draugi ir ģimenei lojāli, uzticami, spēcīgi, aktīvi, mīloši, maigi un uzmanīgi suņi. Protams, katram sunim ir sava unikālā personība un temperaments, tomēr šķirnei kopumā raksturīga liela darba mīlestība - gan tāpēc, ka viņam patīk veikt uzdevumus, gan sagādāt prieku savam saimniekam.

Vācu aitu suns

Vācu aitu suns ir neparasts mūsdienu audzētāju sasniegums; kaut gan šķirnes vēsture ir samērā īsa, tas kļuvis par vienu no pasaulē populārākajiem suņiem.

Vācijā jau izsenis audzēti spēcīgi un uzticami darba suņi, kurus izmantoja lopu ganīšanai un sargāšanai. Šie aitu suņi veidojušies daudzu gadsimtu gaitā, un tiem atkarībā no reģiona, vides un specifiskām reģionālām tradīcijām piemitušas dažādas īpašības. Selekcijas gaitā radās suņi ar atšķirīgu kažoku, krāsu, ārējām pazīmēm un prasmēm.

Deviņpadsmitajā gadsimtā cilvēki sāka klasificēt šos dažādos suņu veidus, grupēt tos pēc kopīgām pazīmēm; pēc tam tapa standarti un klubi, kas sekmēja šķirnes īpašību nostiprināšanos.

Vācu aitu suņi ir ļoti inteliģenti dzīvnieki, kuri uzcītīgi mācās, ir paklausīgi, sabiedriski, draudzīgi, uzmanīgi, modri, drosmīgi, labi aizstāvji, pašpārliecināti, neatkarīgi un bezgala uzticīgi savam saimniekam un viņa ģimenei.

Foto: Shutterstock

Šīs šķirnes suņus visā pasaulē izmanto kā glābējus, pēdu dzinējus, narkotiku meklētājus, sargsuņus un neredzīgo pavadoņus. Daudziem no minētajiem uzdevumiem gandrīz neviens cits suns nav tik labi piemērots. Paklausības sacensībās vācu aitu suņi parasti ir galvas tiesu pārāki par jebkuras citas šķirnes konkurentiem.

Vācu aitu suņi ir gudri, apķērīgi un centīgi skolnieki, kuri ātri uztver lietas būtību un apgūst visu jauno, tostarp dažādus trikus.

Čau čau

Čau-čau senatnē tika dēvēti par "čao-čao", kas tulkojumā no ķīniešu valodas nozīmēja "visu redz". Seno ķīniešu rokrakstos čau-čau minēti kā tatāru vai barbaru suņi. Ķīnieši viņus dažkārt mēdza saukt par "vilku suņiem" vai "lāču suņiem", arī par "melnmēļainajiem suņiem".

Ķepaiņiem raksturīgā mēles krāsa kļuva par ieganstu, lai seno ķīniešu pasakās vai teikās tā rašanās tiktu saistīta ar Tibetas lāci, kuram arī mēle ir melnā krāsā. Zināms, ka suņiem ir 42 piena zobi, bet čau-čau, tāpat kā lācim, to ir 44.

Eksistē vairākas versijas par šķirnes izcelsmes vietu. Pateicoties labajai redzei un ožai, čau-čau izmantoti arī lopu ganīšanai, lāču un smilšu vistiņu medībām.

Foto: Shutterstock

Čau-čau ir īpatnēji suņi, kas spējīgi iemīlēt tikai vienu cilvēku, un vienmēr līdz mūža galam būt viņam uzticīgi. Suņi ir mierīgi un intraverti, var stundām ilgi gulēt vienā vietā.

Skaistie suņi ir stipri, drošsirdīgi, neatlaidīgi, saprātīgi, modri un neizsakāmi ziņkārīgi. Čau-čau apveltīti ar lieliskām manierēm. Parasti uz vismazāko, cilvēka ausij nejūtamu svešu troksni atbild nevis ar riešanu, bet gan ar ņurdēšanu. Čau-čau pret svešiem izturas ar lielu neuzticību un spējīgi pat iekost. Prieku mēdz izrādīt ar dažiem astes vēzieniem, un tas, viņuprāt, šķiet pietiekami. Bez vajadzības nerej.

Bernes ganu suns

Bernes ganu suņi ir vispopulārākie no Šveices ganu suņiem. Suņiem ir trīskrāsu - balts, melns un brūns - kažoks ar garu spalvu un biezu pavilnu. Pieauguša suņa augumu sasniedz apmēram pusotra gada vecumā.

Vēsturiski galvenokārt viņi tika izmantoti pajūgu vilkšanai un dažādu kravu pārvadāšanai. Spēcīgie suņi bija neaizstājami saimnieka palīgi lauku darbos. Ķepaiņi tika augsti novērtēti kā mājas sargi, vēlāk kā ganu suņi un lopu dzinēji.

Pēc rakstura ļoti labsirdīgi, jūtīgi suņi ar līdzsvarotu raksturu. Gudri, modri, bezbailīgi, mierīgi un uzmanīgi, reti rej.

Bernes ganu suņi ir spēcīgi, neatlaidīgi un ļoti uzticas savam saimniekam. Ar mīlestību izturas pret bērniem, labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem. Pret svešiniekiem izturas atturtīgi, bet pret pazīstamiem cilvēkiem - draudzīgi un atsaucīgi. Pēc divu gadu vecuma sasniedz pilnīgu briedumu.

Nav rekomendējami kā dzīvokļa suņi, viņam piemērotāka ir māja ar plašu pagalmu. Tomēr, ja saimnieks ir uzņēmīgs un dzīvniekam tiek nodrošināta adekvāta fiziskā slodze, var dzīvot arī dzīvoklī.

Amerikāņu eskimosu špics

Amerikāņu eskimosu špici ir komunikabli, ļoti patīk darboties, tāpēc viegli iemācās dažādus trikus. Suņi ir ilgdzīvotāji, sava izskata un rakstura dēļ populāri, bet ir arī viens no dārgākajiem suņiem.

Raksturīgās pazīmes ir biezs, gaišs kažoks, ļoti bieži balts, stāvas, trīsstūrveida ausis un smails purns.

Aste parasti ir pacelta uz augšu un sagriezta ritenī. Špica tipa suņi ir piemēroti aukstam klimatam, tiem ir mitrumizturīgi kažoki, ar ļoti biezu pavilnu. Mazās ausis ir piemērotas tam, lai neapsaltu, ķepu apakšas špiciem apaug ar biezu vilnu, kas sargā ķepas no ledus un sniega.

Aļaskas malamuts

Aļaskas malamuti Latvijā parādījās 90. gadu beigās, pateicoties nostāstiem un mākslas filmām par skaistajiem kamanu suņiem. Aļaskas malamutu dzimtene ir Aļaska, kur viņi paredzēti dzīvošanai aukstos laikapstākļos.

Pirmo reizi šī šķirne pamanīta kādā ciltī, kura pret suņiem izturējās ar lielu mīlestību, cieņu un uzticību. Šie suņi esot bijuši blakus cilvēkam gan zelta drudža laikos, gan kā palīgi kara laikā.

''Viņi kamanās vilka munīciju un darīja arī citus darbus. Vēsture daudz ko arī noklusē, kādās darbībās suņi ir piedalījušies. Rezultātā, pateicībā par savu darbu, pēc Otrā pasaules kara šie suņi tika gandrīz iznīcināti. Pēc kara bija palikuši nedaudz virs 30 šķirnes pārstāvjiem.'' raidījumā "Ķepa uz sirds" stāsta malamutu audzētāja Agita Eizenberga.

Latvijā malamuti piedalās gan dzīvnieku terapijā bērniem, gan suņu sporta rallijā. Malamutam ienākot ģimenē, saimniekam jāaizmirst par suņa pakļaušanu sev. Šie ķepaiņi neļausies agresijai. Arī attiecībās ar cilvēkiem un citiem suņiem cenšas neizraisīt konfliktus.

Šīs šķirnes suņi saprot, kad saimnieks tēlo, kad nav patiess un melo. Malamutu aprūpē var ņemt cilvēks, kurš labi saprotas ar dzīvniekiem. Lai gan tuvākajam radiniekam haskijam ir nepieciešamas regulāras fiziskas aktivitātes, malamuti spēj būt arī dzīvokļa suņi, kuriem pietiek ar pastaigu vai nelielu izskriešanos kopā ar saimnieku, tad nebūs gaudošanas un sagrauztas čības mājās.

Malamuti var augt un dzīvot vieni, bet viņi būs ļoti pateicīgi, ja ģimenē būs vēl kāds suns. Tam nav obligāti jābūt malamtam, tas var būt jebkādas šķirnes, jebkāda izmēra dzīvnieks, skaidro audzētāja.

Akita inu

Foto: Shutterstock

Akitu pirmsākumi meklējami tālā pagātnē, Japānā. Agrākos laikos akitas piedalījās suņu cīņās, un bagātnieku ģimenes tos audzēja tieši šim nolūkam. Līdz 1870. gadam Odates apkaime bija slavena ar cīņas suņu audzēšanu; uzskatīja, ka suņu cīņas iedvesmo samuraju cīņas garu. Šīs senās nodarbes dēļ akitām daudzās Rietumu zemēs ir ne visai laba reputācija, tomēr mūsdienu akitas ir jauki suņi, kam vairs nav nekādas saistības ar pagātnes grēkiem.

Amerikā ievestie akitas daudzu gadu gaitā sākuši vizuāli atšķirties no saviem japāņu radiniekiem. Amerikas akita ir lielāks un smagnējāks, savukārt Japānas akita-inu izskatās daudz austrumnieciskāks, jo ir smalkāks, mazāks un vairāk līdzinās lapsai.

Foto: Shutterstock

Šīs šķirnes pārstāvju kažokam ir taisni, rupji akotmati un bieza, mīksta pavilna. Kažoks var būt dažādās krāsās – balts, pelēcīgs, melns, ruds, krēmkrāsas, arī raibs un svītrains.

Akita inu ir psihiski līdzsvaroti, gudri, apķērīgi, draudzīgi, mierīgi un nesatricināmi. Suņiem nepieciešamas fiziskās aktivitātes. Ja kādudien izlaiž pastaigu, suņi var kļūt nemierīgi, jo viņiem gluži vienkārši nav kur likt kūsājošo enerģiju. Akita inu maz rej, bet ir labi sargsuņi, jo paceļ balsi tikai, ja tiešām ir nopietns iemesls.

Akita inu ir neatkarīgi suņi ar tieksmi dominēt, tādēļ viņa apmācība ir "ciets riekstiņš". Akita inu gluži vienkārši nav no tiem suņiem, kas acumirklī padevīgi izpilda katru saimnieka iegribu. Taču, ja skolotājs ir pašpārliecināts un konsekvents savās prasībās, suņiem var iemācīt ļoti daudz.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!