Aculiecinieks Oļegs Semjonovs, kas dzīvo Ogres novada Meņģeles pagastā, portālam "Delfi" iesūtījis fotogrāfijas ar savvaļā iemūžinātu brūno lāci. Šīs sugas dzīvnieku pētnieks Jānis Ozoliņš "MansDraugs" atzīst, ka Ogres novads nav pats "lāciskākais", taču redzēt lāci savvaļā ir liela laime.
Fotogrāfiju aprakstā Semjonovs savu dzīvesvietu raksturojis kā gleznainu, turklāt tajā varot manīt dažādu sugu zvēriņus, piemēram, briežus, aļņus, lapsas, zaķus, ežus. "Taču nesen paviesojās negaidīts viesis," lācēnu raksturojis aculiecinieks, kura fotokamera uzņēmusi interesantos kadrus ar savvaļas zvēriņu.
Jautāts, vai tiešām Meņģeles pagastā varētu būt sastapts lācis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētnieks Jānis Ozoliņš sarunā ar "MansDraugs" atklāj: "Meņģeles pagastā tā ir pilnīgi reāla situācija. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo ir bijuši gadījumi, kad lāči ir vēl tuvāk Rīgai. Šādu uzņēmumu no Latvijas austrumu daļas un visiem rajoniem ir ļoti daudz, jo mednieki kameras ir salikuši daudzās vietās un lāči tiešām parādās. Kameras parasti uzstāda tur, kur dzīvniekus piebaro, un lāči labprāt tur dodas nofotografēties."
Pētnieks pieļauj, ka gada laikā Latvijas teritorijā varētu paviesoties vairāki desmiti, varbūt pat ap 50 brūno lāču. Turpretim ziemotāju jeb to lāču, kas Latvijā pavada visu gadu, varētu būt 10-15.
"Ogres novads nav tas "lāciskākais". Žīguri, Balvi, Gulbene, Mazsalaca, Limbaži – tā puse šobrīd ir "lāciskāka". Rīgas tuvumā varbūtība sastapt lāci ir lielāka, jo ir vairāk cilvēku, kas uzturas mežos Rīgas tuvumā. Taču lāči ap Rīgu pastāvīgi nedzīvo. Pie Jelgavas un Jēkabpils lāči ir novēroti, pie lielākām pilsētām, bet tas ir cilvēku aktivitātes, nevis lāču dēļ," tā pētnieks Ozoliņš komentē iespējamību, ka cilvēks savās dienas gaitās varētu sastapt lāci.
"Nesen tikāmies ar brūno lāču speciālistu no Igaunijas, un mūsu domas ir tādas, ka lāči Latvijā pagaidām nepiedzimst, uz šejieni viņi atnāk parasti pusaugu vecumā vai kopā ar savu mammu. Lāču mamma nemeklējas katru gadu, un tajā gadā, kad ir viengadīgi lācēni, viņa izvairās no lāču tēviņiem, lai viņi neapdraudētu mazuļus. Liela daļa tieši šādā veidā nonāk Latvijā, jo te tēviņu un lāču kopumā ir mazāk. Te mammas ar gadu veciem lācēniem jūtas drošāk. Kad viņi pieaug, paši sāk vairoties un, īpaši mammas, dodas atpakaļ uz Igauniju un Krieviju," raksturo Ozoliņš.
"Mums katru nedēļu pienāk kāda ziņa par jaunu novērojumu. Mums ir sadarbība ar Latvijas Mednieku savienību, medniekiem ir automātiskās kameras un viņi ziņo par atrastiem pēdu nospiedumiem un nofotografētiem dzīvniekiem," stāsta Ozoliņš, atklājot, ka tas, kas savā dzīvē sastapis savvaļas brūno lāci, "ir ļoti laimīgs cilvēks". "Kā pētnieks lāčiem uzmanību pievēršu jau vairāk nekā 10 gadus, un man vēl nav izdevies lāci redzēt, tikai pēdas un dažādas pazīmes. Tā ir nejaušība, un nevar paredzēt, kurā brīdī un vietā cilvēks lāci ieraudzīs," viņš rezumē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
