Piparkūkas un rasols?
Vaicājot: "No kādiem ēdieniem sastāvēs tava Ziemassvētku maltīte?", saņēmām diezgan paredzamas atbildes - kas nav ne labi, ne slikti. Kā svētku ēdienu līderis pārliecinoši izvirzījušās piparkūkas (84%), kam seko sautēti kāposti (68%), pīrāgi ar speķi vai kāpostiem (67%) un pelēkie zirņi ar speķi (56%). Daļa aptaujāto plānojuši gatavot arī cūkgaļas cepeti (44%) un kartupeļus - vārītus vai ceptus (40%). Mazāk, bet tomēr iecienīts pamatēdiens ir zivs (visbiežāk - karpa) un putna gaļas cepetis.
Izklausās, ka mums patīk dūšīgi paēst, bet ar to nekas nebeidzas - ne mazums aptaujāto piebilduši, ka svētku vakarā pasniegs arī sātīgus salātus - rasolu, siļķi kažokā, siera salātus vai vinegretu. No gaļas ēdieniem netiek aizmirsta cūkgaļas karbonāde un kotletes - kādas nu kuram - tik ikdienišķs ēdiens, bet acīmredzot arī svētkos iecienīts. Tiem, kas bijuši cītīgi vasarā un rudenī - svētku maltīti lieliski papildinās sagatavotie konservētie dārzeņi un augļi. Jāuzslavē tie nedaudzie, kas nav piemirsuši senču receptes un ir ieplānojuši arī ko senāku - grūdeni, putraimu desu, slaveno cūkas šņukuru un cūkas pusgalvu. Saldākus svētkus vairākās latviešu ģimenēs padarīs dažādas Ziemassvētku kūkas un biezpiena plātsmaizes, kompots un ķīselis ar putukrējumu.
No kurienes tas viss?
Iepriekš minētie ēdieni vairāk vai mazāk ir pazīstami un nogaršoti, un ne mazums teiktu - tradicionāli un latviski. Tomēr ir grūti novilkt robežas starp latvisku un cittautu, jo mēs brīvprātīgi vai piespiedu kārtā esam dzīvojuši līdzās krieviem, zviedriem, vāciešiem un citām tautām. Tās visas atstājušas arī kulināras pēdas. Pastāstīšu nedaudz par aptaujā biežāk minētajiem ēdieniem - no kurienes tie īsti nāk un vai tos izdomājis senais latvietis?
Piparkūkas - Eiropā parādījušās ap 11. gadsimtu, bet līdzīgās formās bijušas pazīstamas jau senajiem grieķiem un ēģiptiešiem, kas tās izmantoja simboliskās ceremonijās. Savu popularitāti piparkūkas iemantojušas vienlaikus ar lielāku ingvera un citu garšvielu pieejamību. Sākotnēji miltu vietā tika izmantotas maizes drupačas, kam pievienoja sasmalcinātas mandeles, rožūdeni, medu un ingveru, šodien izmanto arī olas un cukuru. Katrai tautai un pat ģimenei ir sava piparkūku recepte, ar ko lepoties - citam saldāka, citam asāka, no mīkstas un maigas līdz cietai un kraukšķīgai. Eiropā pirmie piparkūkas iemācījās cept franču garīdznieki, no kuriem pamazām to pārņēma visas tautas. Mēs savu piparkūku tradīciju esam aizguvuši no vāciešiem, kuri gan lepojas ar vairākiem piparkūku veidiem, bet latviešu piparkūkas visbiežāk ir kraukšķīgas un plānas - kā trausli cepumi.
Sautēti kāposti - arī no vāciešiem aizgūti. Ideāli aukstā laikā, tātad arī Ziemassvētkos. Ēdienu vēsturnieki gan apgalvo, ka sautētus kāpostus uz Eiropu pirms 1000 gadiem atveduši ķīnieši, kas tos gatavojuši jau agrāk. Lai nu kā, īpaši iecienīti mūsdienās tie ir tieši Austrumeiropā, Vācijā un Nīderlandē, un katrai tautai ir savs, niansēts pagatavošanas veids.
Pīrāgi ar speķi - smaržīgi un mīksti, pildīti ar speķi un sīpoliem. To dzimtene mūsu platuma grādos ir Krievija, kur pīrādziņi padomju laikos bija tikpat populāri kā Amerikā hotdogi, jo bija nopērkami uz ikviena stūra. Uz stūriem gluži ne, bet svētku laikā arī latviešu mājās un dzīvokļos tie ir pazīstama uzkoda. Mammas vai vecmāmiņas ceptie pīrāgi sasilda. Veģetārajā variantā pīrāgi tiek pildīti ar sēnēm, kāpostiem vai citiem dārzeņiem.
Pelēkie zirņi ar speķi - atkal kaut kas sātīgs un barojošs; lai arī latvisks, to ēd ne tikai pie mums. Pelēkos zirņus ar speķi pazīst arī Lielbritānijas rietumu vidienes reģionā "Melnajā zemē" (Black Country), kur ir bagātīgas ogļu ieguves vietas. Pelēkie zirņi tika ēsti Ugunskuru naktī (Bonfire night), kas nedaudz atgādina mūsu Līgo nakti, taču tiek svinēta citā laikā - 5. novembrī. Zirņi ir vieni no senākajiem pākšaugiem - tos ēda gandrīz 5000 gadus p.m.ē. Tuvajos Austrumos.
Cūkas šņukurs un pusgalva - varētu teikt, ka cūku latvieši ēd "no astes līdz ausīm", lai ietaupītu naudu un neizmestu ārā gaļu, kas varētu būt lietderīga. Tieši šņukuru gan ēda un ēd simboliskas nozīmes dēļ - tas tiek pielīdzināts arklam, jo ar šņukuru cūka uzar zemi. Cūkas šņukura galiņš bija jāapēd arājam, lai darbi veiktos. Gan šņukuru, gan pusgalvu izmanto garšas piešķiršanai arī citu tradicionālo ēdienu pagatavošanā.
Grūdenis, zīdenis, ķūķis - nosaukums dažādos Latvijas reģionos atšķiras, tomēr šis, šķiet, ir īsts latviešu ēdiens. Pagatavots no piestā sagrūstiem miežu vai kviešu graudiem, kam taukainumu piešķir cūkas pusgalva. Mieži latviešu virtuvē ir senākā pazīstamā labība, bet grūdeni latviešu zemnieki vārīja Ziemassvētku sestdienā jeb Ķūķu dienā, no kā arī radies viens no nosaukumiem. Grūdeņa gatavošana bija grūts darbs - lai piestā sagrūstu graudus, bija nepieciešams fizisks spēks un laiks. Pievienoja arī pupas vai zirņus.
Putraimu desa jeb asinsdesa - atkal viens no veidiem, kā lietderīgi izmantot cūku, šoreiz iekšas - cūku zarnas, pavēderes un asinis, apvienojumā ar latviešu savulaik iemīļotajiem miežiem. Pagatavot asinsdesu gan mums iemācījuši vācieši. Zarnas pildīja ar cūku pavēderēm, kas vārītas kopā ar miežu putraimiem un kam vēlāk pievienotas asinis un garšvielas - sīpoli, ķiploki un pipari. Asinsdesa ir senākais zināmais desu tips - to savā "Odisejā" pieminējis pat sengrieķu autors Homērs. Anglijā asinsdesu pazīst kā melno pudiņu (black pudding), starp citu, arī tā ir "Melnās zemes" delikatese.
Sātīgie salāti - siļķe kažokā - aizgūti no Krievijas virtuves. Rasols - kaut kas no skandināvu siļķes salātiem un Krievijas slavenajiem Olivjē salātiem (salad Olivier), ko 1860. gadā pirmo reizi pagatavojis Maskavas restorāna "Ermitāža" šefpavārs Lisjēns Olivjē (Lucien Olivier). Kādas nu kuram sastāvdaļas, bet aizdarīti ar bagātīgu majonēzes kārtu.
Kartupeļi - ko tur daudz, kartupelis latvietim ir tik mīļš uz zināms, ka vismaz tāpēc ir pelnījis atrasties Ziemassvētku ēdienu kompānijā. Uz Latviju atvesti 1673. gadā, bet inkiem bijuši zināmi jau pirms gadiem 7000. Lai arī kartupeli var pagatavot dažādi - salātos, zupās, pankūkās u.c. - uz mūsu svētku galda tas, visticamāk, būs tieši visvienkāršākajā veidā - vārīts vai cepts.
Simboli un paradumi
Lai arī kāda būtu pagatavojamo ēdienu izcelsme un stāsts, tie par pazīstamiem un tradicionāliem kļuvuši arī pie mums. Un, lai kur arī iepirktos, šķiet, vairākums uz svētku galda redzētu tieši latviešu cūciņu, dārzeņus, pākšaugus u.c., tādējādi dodot priekšroku vietējās izcelsmes produktiem (71% aptaujāto), kas katram ēdienam piešķir latviskuma garšu - garšu, ko nevar iegūt no kitur audzēta dārzeņa, augļa vai lopiņa.
Ziemassvētku ēdienkarte, laikiem ejot, ir mainījusies, jo pārtikas produktu izvēles dažādība pieaug ar katru dienu. Tomēr tik sātīgie un taukainie, no dažādam tautām - krieviem, zviedriem, vāciešiem - aizgūtie ēdieni dažādās variācijās latviešu ģimenēs tiks gatavoti arī šogad. Un, ja tādus ēd, vismaz atceries: pākšaugi - bagātībai, graudi - jaunai dzīvībai, cūka - auglībai. Jo labāk (teiksim, gardāk, ne vairāk) paēdīsi, jo nākamais gads būs raženāks. Atliek novēlēt visam paša pagatavotajam piešķirt savu oriģinālo garšas "odziņu", kurā iemīlēsies paši tuvākie. Un tad jau maltīte būs izdevusies!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
