Pasaules astoņas savdabīgākās kapsētas  (44)

Portāls "Delfi" iepazīstina ar dažām no pasaules dīvainākajām lietu "kapenēm", kurās var atrast rotaļlietas, enkurus, un pat vilcienus. Dažas ir veidotas kā piemiņa reiz bjušajam, citas - tūristu izklaidei, bet vēl citas, šķiet, ir tikai traku kolekcionāru neprātīgs vēlmju piepildījums.

8 pasaules jocīgākās priekšmetu kapsētas:

Vēl pirms pārdesmit gadiem Ķīnā tāpat kā reiz padomju savienībā parastas patēriņa preces, piemēram, televizori un privātās automašīnas bija tikai dažu izredzēto privilēģijas. Laiki mainās, pasaules lielākā komunistiskā sistēma ir pārvērtusies savādā valsts pārvaldītā kapitālisma iekārtā un arī cilvēki, augot naudas daudzumam maciņā, sākuši iepirkt paši savus auto.

Šī sabiedrības evolūcija izrādījusies nāvīga vairākām valsts pārvaldītajām biznesa nozarēm, tostarp taksometru pakalpojumiem. Šodien katrs brauc ar savu auto, satiksmes intensitāte pieaug un pat tie, kam auto nav, labāk dodas uz metro, lai nav jānīkst sastrēgumos.

Klientu skaita samazinājuma dēļ dzeltenie taksometri no daudzu Ķīnas lielpilsētu ielām ir burtiski pazuduši, taču Čonkvingas pilsētā liela daļa no tiem nav pārkausēta vai pārdota privātpersonām, bet jau gadiem rūsē vienuviet pašā pilsētas centrā.

Latīņamerikā līdz ar krāšņu vizuālo kultūru, valda arī visai liela dievbijība, kas vietām, sajaucoties kristietībai ar vietējo indiāņu tradicionālajām ticībām, radījusi mītus un ārkārtīgi spēcīgu māņticību.

Ap 1950. gadu viens šāds māņticīgais - Dons Džulians Santana - apmeties uz vientuļas saliņas, kas tolaik atradusies Mehiko pievārtē. Viņš pēc sajukšanas un ģimenes pamešanas tur tā arī vienatnē pavadījis visu savu mūžu. Iespējams, neviens viņa eksistenci nebūtu arī ievērojis, ja vien viņš kādu dienu saliņas niedrēs nebūtu pamanījis mazas meitenītes līķi.

Viņš to apglabājis, bet turpmākos piecdesmit savas dzīves gadus pavadījis, vācot pamestas lelles, lai uz vientuļās salas meitenītes gars neklīstu viens. Gara izklaidēšanai paredzētās lelles tagad baida Mehiko tūristus, kurus gar salu mēdz vest vietējie romantisko ūdens izbraukumu piedāvātāji.

Daži gan laicīgi piesakot, lai gar salu nebrauc, jo māņticīgākie stāsta, ka kokos sakārtās un uz stabiem uzspraustās lelles raud un pat groza acu zīlītes.

Ja ir vēlme uzzināt, kā Lasvegasa laistījās aptuveni pirms trīsdesmit gadiem, to vēl var pagūt. Vecās vegasas pievārtē joprojām var apskatīt spēļu elles ziedu laiku izkārtnes no slavenākajiem kazino.

Pāris hektāros izveidotais neona zīmju parks ir Neona muzeja īpašums, kas bez maksas ļauj ikvienam palūkoties uz vēstures liecībām no laikiem, kad vēl nebija ienākušas led tehnoloģijas un nevienu neinteresēja elektrības ekonomija.

Tāpat šeit ir apskatāmas izkārtnes, kādas savulaik izgatavoja kinoteātri jaunāko filmu reklamēšanai. Parkā mētājas neona spuldzītēm izlikti uzraksti no tādiem deviņdesmito gadu sākuma kases grāvējiem kā Marss uzbrūk un Mīļā, es palielināju bērnu.

Kamēr Latvijas piekrastes kāpās vietām, piemēram, pie Mazirbes vēl saglabājušās veco zvejas laivu kapsētas, kuras padomju vara izveidoja, pagājuša gadsimta četrdesmitajos gados, pārvelkot tās pār kāpām, lai zvejnieki neiedomātos apciemot Rietumus, Portugāles Taviras salā kāpas rotā enkuri.

Katram enkuram ir savs stāsts, bet tie visi šeit nonākuši no vietējiem zvejas kuģiem, kuri paši reiz sagriezti metāllūžņos. Kad tunču populācija sāka zust, nelielās salas iedzīvotāju ikdiena, kas balstījās uz zveju un zivju pārstrādi, burtiski sastinga. Pagāja ilgi gadi līdz senās zvejnieku ģimenes pielāgojās jaunajiem apstākļiem.

Patlaban Taviras salas galvenos ienākumus veido tūrisms, bet enkuri kāpās atgādina par tunčiem un tradīcijām, kuras saglabājušās vairs tikai stāstos.

Reiz kāds Jaunzēlandes lauku vīrs aiz nekā darīt izdomājis ceļmalas žogā iekārt savas izlietotās zobu birstītes. Iespējams, tā arī būtu palikusi pasaulei neievērota aktivitāte, ja vien kaimiņi un garāmbraucēji nebūtu iedomājušies žogā iekārt arī savējās. Patlaban šeit savu atstājis arī Jaunzēlandes premjers un vietējās zvaigznes.

Patlaban zobu suku pakāršanas neprāts ir apsēdis visu pasauli, un žogs ir jau teju simts metrus garš. Gandrīz katru dienu tajā tiek pakārtas jaunas birstītes, kuras šeit iesūta no visas pasaules. Tās visas tiek nofotografētas, bet to foto publicēts internetā.

Ikviens, kuru nomoka neziņa par savas zobu birstītes tālāko likteni, sava sirdsmiera labā to var nosūtīt uz:

Kāds Ķīnas mākslinieks Šu Jangs nolēmis, ka bezjēdzīgai veco tualetes podu, pisuāru un izlietņu pārstrādei jādara gals, un vismaz pāris tūkstošus no tiem iespējams izlietot prātīgāk. Viņš no šīm sanitārajām ietaisēm Gvandongas pilsētas parkā, Ķīnā izveidojis milzu ūdenskritumu.

Tas ir simts metrus garš un piecus metrus augsts. Lai gan podus un pisuārus ik dienas skalo un pārskalo tiem pāri tekošais ūdens, daudzu parka apmeklētāju reakcija pret šķietami nehigiēnisko instalāciju joprojām esot visai atturīga.

Amerikā ir tāda organizācija kā Federālā avārijas situāciju pārvaldības aģentūra (FEMA), kurai viens no galvenajiem uzdevumiem ir gādāt par nelaimē nonākušajiem. Pēc viesuļvētras Katrīnas plosīšanās 2005. gada vasarā Ņūorleānā FEMA cēlu mērķu vārdā iepirka tūkstošiem jaunus dzīvojamos vagonus ...un tā tie neviena neaiztikti joprojām stāv apsargājamā laukumā pie Purvisas pilsētas Misisipi štatā.

Kad pēc viesuļvētras Sendija tūkstošiem atkal bija palikuši bez mājām, daudzu neapmierinātību radīja FEMA sliktā sagatavotība. Tika arī atgādināts par tās milzīgajiem dzīvojamo vagonu krājumiem, taču tas, vai tie patiešām tika pārvesti pār pus ASV uz cietušajiem apgabaliem, nav zināms.

Savulaik industriālais progress jaunajās zemēs, tostarp Dienvidamerikā izplatījās līdz ar dzelzceļa izbūvi. Ja pienāca vilciens, bija arī rūpnīcas un izrakteņu ieguve, bet ja vilciena nebija, vietas palika praktiski neskartas. Šī iemesla dēļ jau pirms vairāk nekā simts gadiem Dienvidameriku krustām šķērsām caurvija dzelzceļš, vedot uz visneiedomājamākajām vietām.

Viena no tādām ir 3 670 metrus virs jūras līmeņa esošā Ujuni pilsētiņa Bolīvijā, kura savulaik izveidojās ap sāls raktuvēm un lielu dzelzceļa tīkla mezglu, bet mūsdienās drīzāk atgādina spoku pilsētu. Lai gan tajā mīt ap 20 000 cilvēku, šo sajūtu vēl vairāk palielina simtiem tvaika lokomotīves, kas savulaik atvestas uz pilsētas nomali sarūsēšanai.