Esmu iecerējusi aiziet līdz Pelni birojam un visu noskaidrot uz vietas. Kad nogriežos nelielā šķērsielā un vaicāju, kur ir Pelni birojs, vīri formās man rāda virzienu uz priekšu. Aizeju līdz ielas galam, neko līdzīgu birojam nemanu, tāpēc atkal prasu padomu vietējiem. Uz betona iebrauktuves sēdoša meitene man parāda virzienu - to, no kurienes tikko esmu atnākusi. Soļoju atpakaļ un jau rūpīgāk nopētu katru ēku, tomēr neviena neatgādina oficiālu iestādi. Nonāku atpakaļ līdz armijas puišiem, bet viņi ir pārliecināti, ka man jādodas iepriekš norādītajā virzienā. Aizeju atkal līdz ielas galam un uz betona sēdošā meitene man saka: "atvaino", es viņai: "ļoti smieklīgi" drusku dusmīgā balsī. Šis ir vēl viens indonēziešu niķis, ko neieredzu ne acu galā. Ja tu viņiem kaut ko jautā un viņi nezina atbildi, tā vietā, lai vienkārši pateiktu godīgu "nezinu", viņi atbildēs kaut ko. Kā, piemēram, aizsūtīs pretējā virzienā.
Meitenes draugs, cenšoties kompensēt šo dezinformāciju, pa stāvu un dubļainu taku pavada mani līdz pašām Pelni ofisa durvīm. Ofiss gan ir ļoti smalks apzīmējums apskretušajai betona ēkai ar diviem kases lodziņiem un virkni izbalējušu paziņojumu indonēziešu valodā pie tiem. Aiz lodziņiem vientuļi zumzina liels sirseņveidīgs radījums. Viņš ir arī vienīgā dzīvā radība šajās telpās. Cenšos kaut ko saprast no vecajām lapiņām, bet neko prātīgu neizlobu vis. Dodos ostas virzienā. Tur gan sēž puiškāns formas tērpā un paziņo man neticamu vēsti - kuģis uz Makasaru ejot jau rīt 11 no rīta. Pārprasu visu trīs reizes un šis apgalvo, ka tā ir balta patiesība - kuģis būs! Gribu nopirkt biļeti, bet to gan viņš šodien nevarot piedāvāt, lai piekāpjot rīt ap 10.
Priecīgā noskaņojumā paēdu brokastis un tad cenšos atrast kādu šoferi ar motorolleri, kas būtu mani ar mieru aizvest līdz šejienes dabas krāšņumiem. Eju pa ielu un visiem, kas piedāvā "transport, transport", prasu - cik maksātu ceļš līdz ūdenskritumiem un alām. Pamatā summa svārstās no 150 000 līdz 200 000 (aptuveni 8 - 11 LVL), bet pēkšņi kāds saka, ka ir ar mieru šo maršrutu veikt par 100 000 (5,50 LVL). Vienīgā neraža - šoferis faktiski nerunā angliski. Tomēr, tā kā esmu noskaidrojusi, kā vietējā valodā ir minētie objekti, pēc to nosaukšanas un intensīvas bakstīšanas kartē, izskatās, ka esam viens otru sapratuši. Braucam uz priekšu, bet tādas īstas pārliecības, ka nonākšu, kur vēlos, nav. Bet kaut kur jau nonākšu. Šoferis braucot atvainojas, ka viņš tik slikti runā angliski. "Nekas", es viņu mierinu, "man svarīgāk, ka tu labi brauc ar motorolleri". Un to viņš gan pieprot.
Pēc neilga brīža piestājam pie pirmā objekta un šoferis paziņo - "Ala!" Šeit jāsamaksā zināma naudas summa par ieeju alā un vēl mazliet par "vietējā reindžera" sabiedrību. Vīrs, iekasējis naudu, uzliek galvā ķiveri, sniedz man roku un saka: "Sveiki, es būšu tavs vietējais reindžers". Man arī tiek izsniegta ķivere un lākturis, un dodamies apskatīt Spoguļalu.
Man par prieku vietējais reindžeris tīri labi runā angliski, attiecīgi uzzinu visādu informāciju par alu un ne tikai to. Pati ala ir milzīga, ar daudzām ejām. Gluži uz vēdera nav jālien, bet šaurākajās vietās jāuzmanās, lai ar galvu nenotriektu kādu gadsimtiem veidojušos stalaktītu vai stalagmītu. Alā redzamas arī bruņurupuča un citu jūras mošķu fosīlijas. Ir arī dzīvā radība - zirnekļi manas plaukstas izmērā, circeņi un sikspārņi. Esmu sajūsmā par šo vietu! Patīkams ir arī fakts, ka esam vienīgie apmeklētāji un tādējādi varam brīvi izložņāt visus stūrus un kaktus, ko es, protams, arī daru.
Pēc alas apmeklējuma drošības pēc vēl palūdzu, lai angliski runājošais reindžers pārjautā manam šoferim par došanos uz ūdenskritumu. Jā, viņš visu esot pareizi sapratis, lai es esot bez raizēm. Tad nu lecam zirgā un dodamies turp.
Sākumā ceļš ved cauri ciematiem, tad vijas kalnā, līdz kādā pagriezienā mēs raujam iekšā nelielā ceļā. Lieki piebilst, ka norāžu nav nekādu. Tā kā arī mans šoferis uz šejieni dodas pirmo reizi, viņš ik pa laikam piestāj, lai pavaicātu ceļu. Ceļš kļūst arvien draņķīgāks - parādās lielas bedres, stāvas, akmeņainas nogāzes, dubļu peļķes un tilti, veidoti no baļķiem. Aizvien biežāk kāpju nost no braucamā un ļauju šoferītim vienam izlavierēt caur aizdomīgākajām vietām. Galu galā, tomēr klāt esam. Mums uzreiz piesitas kāds vietējais un saka, ka būšot gids. Cik? 50 000. Pasūtu viņu dillēs un saku, ka gan jau kaut kā atradīšu ūdenskritumu arī pašas spēkiem. Un vienkārši dodos pa taku uz priekšu. Parasti uz šādiem objektiem ved labi iestaigāts ceļš un neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu gida sabiedrību. Neraugoties uz manu skaidro noraidījumu, gids tomēr nāk līdzi. Pēc divdesmit metriem viņš paziņo "bambuss" (nevar būt!), vēl pēc divdesmit: "rīsu lauks". Fantastiska informācija, ko es darītu bez gida! Labi, labi, puisīt, ja vēlies, pastaigājies, neko es tev nemaksāšu.
Ceļš kļūst arvien šaurāks, līdz pārvēršas tikko samanāmā džungļu takā. Bet taka joprojām ir vienīgā, līdz ar to domāju, ka ceļu spētu atrast. Tomēr, tā kā ejam jau vairāk kā pusstundu, nejūtos slikti, ka man pa priekšu dipina šoferis un vietējais. Krietnu brīdi kāpuši lejup, nonākam pie upes. Tālumā, starp klintīm, redzams arī neliels ūdenskrituma fragments. Lai tiktu pie ūdenskrituma, jāšķērso upe. Tas jādara, lecot pāri lieliem klintsbluķiem, zem kuriem šņākuļo baltas ūdens vērpetes. Tieku līdz vietai, kur jālec pāri vairāk kā metrīgai plaisai. Ja šo attālumu vienkārši noliktu uz zemes, pārlēktu kā divi deviņi, bet šeit kaklu lauzt negribas. Paziņoju puišiem, ka nelēkšu vis un mēģināšu tomēr paieties uz priekšu pa šo pašu krastu. To arī daru.
Gids aizskrien projām (apvainojās laikam), es dodos uz krasta pusi, šoferis samulsis stāv pa vidu un nezina, ko iesākt. Piegājusi pie krasta, konstatēju, ka klintis ir pārāk stāvas un, ka neko diži tuvāk ūdenskritumam netikšu. Žēl, bet neko darīt. Nofotografēju kritumu, cik nu tas redzams pa gabalu, un jau pošos atpakaļ.
Tad redzu, ka no meža vieglā riksītī izskrien mans gids, pār plecu nesot dēli. O! Šito es nebiju gaidījusi, un pamazām mana akmens sirds sāk atmaigt. Gids pārmet dēli pāri "aizai", pāriet pats pāri un padod man roku, bet es lēniem, drebelīgiem soļiem eju pār "tiltiņu". Fū, pāri esam.
Turpinām kāpienu gar krastu, līdz nonākam lēzenā klinšu laukumiņā, no kura jau daudz labāk var redzēt ūdenskritumu. Klinšu ielokā pie mūsu kājām skalojas ūdenskrituma izgrauzts ezeriņš. Gids prasa - vai es vēloties šeit ielēkt. Es saku, ka viņš nedraudzējas ar galvu. Tad šis nomet kreklu, ieskrienas, atsperas pret klinšu malu un lido lejā. Plunkš! Izskatās vareni. Skatos kā viņš, veikli kā pērtiķēns izrāpjas uz klints malas (izskatās, ka tur ir tādas kā trepītes) un pēc pusminūtes atkal stāv man blakus, žilbinādams savus baltos zobus.
Man "āķis lūpā". Izskatījās tik viegli... Prasu, vai lejā ir akmeņi. Šis arī nostāsta - kurā vietā ir un kurā nav. Vai izkāpt ir viegli? Jā, jā - pavisam vienkārši. Nu, labi, mēģināšu.
Uzvelku peldkostīmu un gatavojos lēcienam. Šausmīgi bail un šausmīgi gribas! Labu brīdi saņemos un tirinos. Tad mani pārņem doma, ka ieskrienoties noteikti paklupšu uz pērnajām lapām un rezultātā notenterēšu lejā tepat, nosmērējot ar asinīm visu skaisto klinti. Prasu gidam vai var tāpat lēkt no malas, šis saka, ka jā. Ok, tas vienkārši ir jāizdara un viss. Kad atsperšos, tad jau lejā nonākšu, gaisā vēl neviens nav palicis. Aizspiežu degunu, speru soli un... lidoju lejā! Iznirstot nepieciešams attapšanās mirklis, bet tad jau seko prieks - es tomēr to izdarīju. Veiklais indonēzietis ielec vēlreiz un cenšas man palīdzēt tikt tuvāk ūdenskritumam. Tomēr, kādu brīdi nocīnījusies ar spēcīgo pretstraumi, saprotu, ka diži tālāk netikšu, un papriecājos par ūdenskritumu no šī paša redzes punkta, kas ir būtiski labāks kā no augšas.
Atlikusi pēdējā atrakcija - tikt ārā. No ūdens izkāpt ir pavisam viegli. Tālāk gan ir jautri. No augšas nevarēja redzēt, ka, lai tiktu līdz nākamajiem akmeņiem, jātiek augšā pāris metri pa teju vertikālu klinti. Kā jau jūs nojaušat, mana pieredze klinšu kāpšanā līdzinās apaļai nullei. Un mana fiziskā forma arī. Tad nu jaukais gids, saliec kāju un saka, lai es pakāpjos uz tās. Nav variantu un tā arī daru. Ceru, ka nesalauzīšu kādu kaulu jaunajam cilvēkam. Tieku kaut kur līdz pusei, un stāvu ar rokām ieķērusies pusglumās klints radzēs un nesaprotu, ko iesākt. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Nav pati ērtākā poza, un drusku sāk pielavīties panika. Mans apakšējais balsts cenšas visiem spēkiem palīdzēt, mani visādi stumjot un grūžot. Beidzot, gida palīdzības un pārcilvēcisku pūļu rezultātā esmu augšā.
Esmu pavisam atmaigusi un pārģērbusies atzīstos gidam: "Labi, tagad es piekrītu - man patiešām bija vajadzīgs gids. Paldies tev!" Šis, protams, smaida kā maija saulīte. Rezultātā mana vienīgā trauma ir viegli ieskrāpēts deguns, ko pati ar nagu biju lēciena brīdī paveikusi. Atceļā vēlreiz pārlavierējam pār dēli un tad sākas ilgais ceļš kalnup. Esmu nobrīdinājusi puišus, ka man uz augšu iet dikti lēnām, šie arī pacietīgi pagaida. Kad esam tikuši līdz augšai, saule jau laižas uz rieta pusi un saku šoferim, lai stūrē "māju" virzienā. Ar prieku samaksāju gidam, atvadāmies un braucam atpakaļ. Līdz ar tumsas iestāšanos esam pilsētā un šoferis atzīstas, ka arī viņam bijusi interesanta diena.
Par citiem Zanes Eniņas piedzīvojumiem Indonēzijā un citās zemēs, lasiet blogā kamzolis.com
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
