Zviedrijā no četru gadu vecuma. Ulrikas Kesteres stāsts par pārmaiņām, savu grāmatu un Latviju  (6)

Ulrika ir fotogrāfe, bērnu grāmatu ilustratore un grafikas dizainere, bet brīvajā laikā viņa rod mieru, lasot zāļu tējiņas un nododoties jogas vilinājumam.

Kad Ulrikai bija vien četri gadi, viņas tētim, strādājot Liepājas slimnīcā, parādījusies iespēja strādāt Zviedrijā. Ģimene šo izdevību izmantojusi, tomēr tās esot bijušas lielas pārmaiņas visiem. Dzīvodama Liepājas bloku māju rajoniņā, viņa pazina savus kaimiņus un tolaik esot bijusi liela kopības sajūta, bet Zviedrijā bijis pavisam citādi. Sabiedrība jaunajās mājās nebija tik draudzīga, un veidot jaunas, tuvas un stipras draudzības bija sarežģītāk nekā Latvijā.

Pārvākdamies uz Zviedriju, ģimene savā starpā ātri vien sākusi runāt zviedriski – kāds valodas pamatus apguva ātrāk, cits vēlāk, bet kopumā latviešu valoda tika pielietota tikai tad, kad ģimene atgriezusies baudīt brīvdienas Latvijā, kas noticis, labākajā gadījumā, reizi gadā.

Kopš pēdējās reizes, kad Ulrika bija Latvijā, pagājuši trīs gadi. Un šī ciemošanās reize ir īpaša vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, latviešu valodā izdota Ulrikas grāmata, otrkārt, šoreiz uz Latviju līdzi atceļojis arī Ulrikas draugs, ar kuru kopā viņa jau ir deviņus gadus.

Ulrika stāsta, ka viņai ārkārtīgi patīk lasīt bērnu grāmatas. Runājot par savu veikumu "Nelūgtie ciemiņi", jāpiebilst, ka ideja par grāmatu radusies jau samērā sen. Teksts tapis, strādājot astoņu stundu darba dienu reklāmas aģentūrā, bet pēc tās slēgšanas Ulrika nodomājusi, ka jāizmanto izdevība un beidzot ideja jāizliek uz papīra. "Tas ir ļoti liels risks, jo tu jau nezini, vai kāds vispār gribēs lasīt tavu grāmatu," noteic Ulrika. "Visgrūtākais ir pirmais periods. Ir vieglāk uzzīmēt vienu bildi, bet 13 atvērumus izveidot ir daudz grūtāk – tas ir tik daudz, ka tu nezini, ar ko sākt. Tad mans draugs teica – "Ulrika, ja tu nesāksi, tad nekad nebūs. Sāc!" Tad, kad sāku, tad arī aizgāja."

Šobrīd radošā personība ir jaunas grāmatas tapšanas procesā, un viņa cer, ka gūtā pieredze, veidojot pirmo garadarbu, atmaksāsies un otrā grāmata taps daudz raitāk. Tomēr autore sapņo par to, ka otro grāmatu varēs izstrādāt vēl rūpīgāk, centīgāk un pieiet ar jaunu redzējumu šai pasaulei. Kā stāsta Ulrika, otrā grāmatiņa būs nesaistīta un nebūs kā turpinājums, jo sieviete izsapņojusi tik daudz tēlu dzīves, ka vēlas arī tiem dot iespēju.

Kā jau tika minēts, šoreiz Ulrika kopā ar draugu izbauda īstenu Latvijas garšu – abi devušies ekskursijās pa vēl nekad līdz šim neredzētām pilsētām, kā arī apmeklējuši atmiņu bagātākās vietas. Turklāt jo īpaši abi izbaudījuši latviešu ēdienu, pēc kā Ulrika jau paspējusi arī sailgoties. "Ja kāds no maniem draugiem brauktu uz Zviedriju, tad es pat nezinātu, ko viņiem ieteikt. Nav īsti nekā tāda. Latvijā ir ļoti daudz labu ēdienu, kas nav nekur citur."

Ēdiens, daba, saunas kultūra un mierīgais dzīves ritms – tās ir lietas, kas Ulrikai liek atgriezties Latvijā. Taču latvisko garu Ulrika izjūt arī Zviedrijā – viņa iemīļojusi aproces, šalles un cimdus ar latviešu simboliku.

Aizdomājoties par nākotni, Ulrika teic, ka vēlētos vasaras mājiņu Latvijā pie jūras, kur atgriezties un baudīt dzīvi arī tad, kad viņai būs bērni, turklāt, neskatoties uz to, ka viņas draugs ir zviedrs, viņa vēlētos saviem bērniem iemācīt latviešu valodu.