Kad nākas samazināt treniņu slodzi jeb Kas ir Osguda-Šlatera slimība

Šoreiz aplūkosim vienu specifisku slimību, kas, kā izrādās, skar diezgan daudzus bērnus, parasti ap pusaudžu vecumu. Tā ir Osguda-Šlatera slimība, par ko portālam Cālis.lv stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks.

Lai cilvēka skelets varētu izaugt no maza bērna izmēra līdz pieauguša cilvēka parametriem, ir nepieciešamas augšanas zonas – skrimšļa plātnītes, kurās kauls aug un stiepjas garāks. Augšanas zona pēc savas uzbūves sastāv no skrimšļaudiem, kuri, salīdzinot ar kaulaudiem, ir mīkstāki un "jutīgāki" pret dažāda veida mehānisku ietekmi. Augoši bērni pirmspubertātes vecumā, kā likums, ir ļoti aktīvi un ar augstu risku ikdienā šādu mehānisku ietekmi radīt.

Cilvēka ķermenī ir aptuveni 20 šādas "vājās vietas", kurās mehānisku faktoru ietekmē skolas vecuma bērniem bieži rodas osteohondropātijas. Osguda-Šlatera slimības gadījumā tiek skarts apakšstilba paugurs zem ceļa locītavas. Šajā vietā piestiprinās ļoti spēcīgs augšstilba četrgalvainais muskulis, kas "rausta" paugura augšanas zonu ik reizi, kad bērns iztaisno kāju. Protams, ka treniņu vai intensīvas slodzes laikā šī ietekme pastiprinās. Tā rezultātā, paugura augšanas zonā rodas traumatisks iekaisums, kas izpaužas kā sāpīgs pietūkums, apsārtums un kustību ierobežojums, kā likums to izprovocē paaugstināta fiziskā aktivitāte, retāk piemēram, ilgstoša rāpošana uz ceļiem, skaidro ārsts.

Ārstēšanas principa izvēli nosaka bērna vecums, augšanas zonu stāvoklis un slimības izpausme. Vairumā gadījumu tā ir konservatīva – pietiek ar slodzes samazināšanu. Šis ir ļoti sāpīgs punkts gan vecākiem, gan bērniem, jo nākas atteikties no ierastās fiziskās aktivitātes un mazināt treniņu biežumu, ilgumu vai intensitāti.

Mazinot slodzi, mazinās iespēja izprovocēt šos paasinājumus un tie kļūst retāki. Uz vecāku jautājumu – vai sports ir pilnībā aizliegts, es parasti atbildu tā – gultā nav jāguļ, bērns drīkst darīt visu, kamēr viņam nesāp. Sāpes ir sarkanais signāls, ka slodze ir par lielu. Tā ir liela māksla atrast zelta vidusceļu starp slodzes samazinājumu un pilnīgu atteikšanos no fiziskajām aktivitātēm, norāda Upenieks.

Tajā brīdī, kad ir sācies paasinājums, protams, ka ir nepieciešams miers, aukstuma aplikācijas, pretiekaisuma ziedes, lai šo paasinājumu nomierinātu. Imobilizācija ģipsī parasti nav nepieciešama. Atsevišķos gadījumos palīdz speciālas fiksējošās ortozes, kas vienmērīgi sadala slodzi uz saiti, kura fiksē muskuli pie paugura.

Ķirurģiska ārstēšana ir nepieciešama tikai tajos gadījumos, ja pēc augšanas zonas slēguma (vidēji 14-16 gadu vecumā) saglabājas brīvs kaula fragments muskuļa cīpslā. Tad šis fragments caur nelielu griezienu virs paugura ir jāizloba ārā no saites. Operāciju ir iespējams veikt dienas stacionārā, pēcoperācijas periods prasa divu nedēļu saudzējošu režīmu līdz šuvju izņemšanai, pēc tam bērns ir vesels.