Rehabilitācijas centra vadītāja: īstajam pacientam īstajā laikā jānonāk īstajā vietā  (5)

Lai rehabilitācijas resursi tiktu izmantoti lietderīgi, īstajam pacientam īstajā laikā jānonāk īstajā vietā. Īstais pacients… Tas ir pacients ar lielākā vai mazākā mērā piemītošiem funkcionēšanas traucējumiem, kas neļauj pilnvērtīgi atgriezties darbā vai funkcionēt ikdienas aktivitātēs.

Īstais laiks, īstā vieta… Rezultāta sasniegšanai nozīme ir ārstniecības un rehabilitācijas pēctecīgumam un rehabilitācijas programmas saturam.

Rehabilitācijas savlaicīgums nodrošina labāku rezultāta sasniegšanu. Tūlīt pēc smagas slimības vai traumas, kas ierobežo pacienta funkcionēšanu, jau stacionārā jārealizē akūto jeb agrīno rehabilitāciju. Medicīniskajam stāvoklim stabilizējoties, ārsts novērtē pacienta stāvokli un nepieciešamību pēc rehabilitācijas turpinājuma. Ārsts nosaka izvēli – sākt subakūtu rehabilitāciju specializētā rehabilitācijas centrā vai turpināt dienas stacionārā, ambulatori, iespējami tuvāk pacienta dzīvesvietai.

Vienmēr būs pacientu grupa, kurai rehabilitācijas vietā nepieciešama tikai aprūpe ar atsevišķiem rehabilitācijas elementiem komplikāciju profilaksei. Šie pacienti noteiktos laika intervālos ir atkārtoti izvērtējami, jo daļai var būt nepieciešams turpināt cilvēka cienīgu kopšanu, bet citus, veselības stāvoklim mainoties uz labo pusi, var būt nepieciešams novirzīt intensīvāka līmeņa rehabilitācijas uzsākšanai.

Pastāv dažādas sertifikācijas un akreditācijas sistēmas veselības pakalpojumu atbilstības novērtēšanai, taču tikai dažas ir piemērotas rehabilitācijas jomai. Viena no akreditācijas sistēmām ir Eiropas Savienības (ES) Medicīnas speciālistu Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas sekcijas akreditācija. Programmas sagatavošana akreditācijas procesam ļauj nodefinēt rehabilitācijas savlaicīgumu, pēctecīgumu, nepieciešamo tehnoloģiju un profesionālo resursu nodrošinājumu, lai rehabilitācijas mērķi būtu sasniedzami. Akreditācijas process ir labs instruments kvalitātes nodrošināšanai un kontrolei.

Šie un citi rehabilitācijas medicīnas jautājumi regulāri tiek diskutēti Eiropas Starptautiskās Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas biedrības un ES Medicīnas speciālistu Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas sekcijā un valdē.

Pagājušajā nedēļā Atēnās norisinājās šīs organizācijas pavasara Ģenerālā asambleja un tur tika prezentētas divas Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" rehabilitācijas programmas. Tas ir viens solis Eiropas akreditācijas procesā. Kopumā akreditācijas process parasti ilgst aptuveni gadu un šī gada beigās varam cerēt uz akreditācijas sertifikātu iegūšanu. Jāatzīmē, ka 2014. gadā Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" spinālo pacientu subakūtā rehabilitācijas programma tika akreditēta ES līmenī un saņēma pirmo un pagaidām vienīgo ES Medicīnisko speciālistu Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas sekcijas sertifikātu Latvijā.

Algoritms ir vienkāršs, bet tā īstenošanai vajadzīgi papildu finansiālie resursi dažāda līmeņa un dažādas intensitātes rehabilitācijas iestāžu tīkla attīstīšanai un profesionāļu piesaistei.

Neraugoties uz finansēm, būtiski ir uzlabot komunikāciju un informētību par rehabilitācijas procesu vertikālā un horizontālā virzienā, lai pacients nonāktu tur, kur var sniegt konkrēti viņam visatbilstošāko pakalpojumu. Pacienta cerībām jāsakrīt ar to, ko konkrētajā vietā var sniegt.

Neviens cilvēks labprāt negulētu reanimācijā, ja tas nebūtu absolūti nepieciešami. Tāpat par pacientu rehabilitāciju. Tā, piemēram, pacientam ar ieilgušām hroniskām muguras sāpēm nebūtu jāatrodas stacionārā, bet gan jāveic rehabilitācijas pasākumi dienas stacionārā vai ambulatori, gan ar tādu vienkāršu noteikumu, ka šādas iespējas ir sasniedzamas tuvu dzīves vietai.

Nepieciešama rehabilitācijas speciālistu komunikācija gan ar pacientu, pacienta tuviniekiem, ģimeni, gan ar sabiedrību, medijiem, kā arī dažādu medicīnas nozaru profesionāļu komunikācija savā starpā.

Informētība par rehabilitācijas iespējām, ko nodrošina valsts, un par to, kas nav un nebūs valsts apmaksāto pakalpojumu grozā, palīdz skaidrāk apjaust situāciju veselības aprūpē un kliedē nepamatotus mītus un nereālus solījumus par rehabilitācijas iespējām. Nav ne ētiski, ne arī profesionāli maldināt pacientus, solot nesasniedzamus mērķus.

Sabiedrības veselības un profilakses virzienā nepieciešamas ilglaicīgas informācijas kampaņas par jautājumiem saistītiem ar rehabilitāciju un invaliditāti.