Meistarību peldēšanā nenodzersi un citi mīti, kas noved pie slīkšanas

Konsultēja Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienesta pārstāve Ilze Bukša un Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāve Inta Šaboha.

"Protams, ja cilvēks labi peld, ir lielāka iespējamība, ka, nonākot kritiskā situācijā, viņš spēs sevi glābt, tomēr slīkst arī ļoti labi un pat profesionāli peldētāji un ļoti bieži viņus iegāž tieši pārliecība par savām spējām, kā ietekmē viņi mēdz rīkoties pārdroši un pārgalvīgi," stāsta Ilze Bukša. "Upes, ezerus un dīķus parasti mēģina pārpeldēt tie, kuri domā, ka labi peld. Tie, kas nav labi peldētāji, vairāk turas pie krasta un ir piesardzīgāki, tādēļ šis noteikti ir mīts."

Labiem peldētājiem bieži gribas izcelties draugu kompānijā, parādīt, ka var pārpeldēt ezeru, upi vai citu ūdenstilpni. Ja draugi krastā skatās vai, vēl jo vairāk, piebiedrojas vēl kāds peldētājs un sākas sacensība, kurš to izdarīs ātrāk, atkāpšanās ceļa vairs nav – ūdenstilpne ir jāpārpeld, jo negribas taču izskatīties pēc nīkuļa draugu acīs.

"Diemžēl nekad nevar paredzēt, kāds šķērslis var gadīties ceļā vai kāda veselības problēma piemeklēt ezera vidū. Cilvēkam var saraut krampis, sākties sirdsdarbības traucējumi, viņš var iekļūt spēcīgā straumē, kurai nav iespējams pretoties, vai tikt ierauts atvarā. Tad diemžēl labā peldēšana ne vienmēr glābj," skaidro Bukša.

Turklāt tas, ka iepriekšējā sezonā varēji pārpeldēt upi, vēl nenozīmē, ka fiziskā sagatavotība joprojām ir tikpat laba, ka vari to izdarīt arī šobrīd, piebilst Inta Šaboha.

Labi peldētāji arī biežāk riskē, nepazīstamās vietās lecot uz galvas ūdenī. "Lai arī nepārtraukti brīdinām, ka nekādā gadījumā nedrīkst lēkt ūdenstilpnēs ne uz galvas, ne kājām, katru gadu vairāki cilvēki šādi gūst nopietnas, dzīvībai bīstamas traumas. Dažs traumas dēļ arī noslīkst, cits nokļūst ratiņkrēslā," nopūšas Bukša.

Lai cik labs peldētājs tu būtu, nevajadzētu doties peldēties vienam, piekodina speciālistes. Citādi var sanākt tā, ka, nonākot dzīvībai bīstamā situācijā, tuvumā nav neviena, kas var palīdzēt. "Reizēm gan gadās, ka, cilvēkam sākot slīkt, it īpaši, ja viņš ir labs peldētājs, draugi nemaz nesteidzas palīgā, jo ir pārliecināti – viņš tikai ākstās! Kamēr saprot, ka nekāds joks tas vis nav, tiek zaudētas vērtīgās minūtes, kas var izrādīties arī liktenīgas. Jaunieši, kas māk labi peldēt, visai bieži mēdz izjokot draugus, tēlojot slīkšanu. Brīdī, kad šī jaunieša dzīvība tiešām nonāk briesmās, var gadīties, ka draugi nesaprot situācijas nopietnību. Ar šādām lietām tomēr nevajadzētu jokot," saka Bukša.

Mēdz uzskatīt, ka labam peldētājam alkohola lietošana netraucē, tomēr tie ir lieli maldi. "Viens no biežākajiem noslīkšanas iemesliem ir peldēšanās alkohola reibumā, kad cilvēkam ir traucēta apziņa un viņš labprāt uzņemas risku, taču ir samazināta koordinācijas spēja un reakcijas ātrums, piemēram, lai saprastu, cik tālu esi aizpeldējis un ātri peldētu atpakaļ," stāsta Šaboha.

Kā jau minēts, labus peldētājus bieži iegāž pārliecība – es varu visu! Alkohola ietekmē tā tikai samilzt, savukārt varēšana, tieši otrādi, mazinās, turklāt iereibušais pats to nesaprot. Alkohols liek cilvēkam, daudz nedomājot, "parakstīties" uz lietām, uz kurām viņš skaidrā prātā varbūt nesaņemtos. Iedzērušajam netrūkst dūšas, lai mestos pārpeldēt ezeru vai upi. Labi, ja blakus ir kāds, kurš aptur. Tas ir gluži tāpat kā ar sēšanos pie stūres alkohola reibumā.

"Alkohols atslābina un vājina visas cilvēka maņas un tajā pašā laikā atslēdz visus drošības slēdžus – cilvēks neapzinās riskus," skaidro Bukša. "Pēc izsaukumiem redzam, ka ļoti liela daļa negadījumu, tai skaitā slīkšana, notiek tieši alkohola reibumā. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka kombinācija alkohols un peldēšana, tāpat kā alkohols un braukšana pie stūres, nozīmē milzīgu risku cilvēka dzīvībai."

Skaidrojot, cik ļoti alkohols ietekmē cilvēka jutekļus un reakcijas ātrumu, Bukša min gadījumu šajos Jāņos – kāds vīrietis alkohola reibumā aizmiga, sēžot pie ugunskura, un guva nopietnus sejas un plecu apdegumus. "Cilvēks skaidrā prātā, sajūtot karstumu, sekundes laikā pamostos un uzlēktu kājās, bet šis vīrietis reibuma dēļ nespēja laikus sajust karstumu un reaģēt. Ūdenī var notikt līdzīgi – ja cilvēkam ir traucēta reakcija un apziņa, viņš ātri vien var pazust zem ūdens," saka Bukša.

Realitātē nenotiek tā, kā filmās rāda – slīcējs nekliedz un nemētā rokas pa gaisu, stāsta Šaboha. Slīcējs visus spēkus koncentrē uz to, lai noturētos virs ūdens, tādēļ reizēm nespēj izdvest pat ne skaņu. Slīkšana parasti norit visai klusi un apkārtējie to pat var nepamanīt, it īpaši, ja runa ir par mazu bērnu, kurš nemāk peldēt.

Kā jau iepriekš minēts, slīkšana parasti noris samērā klusu. Pirmsskolas vecuma bērni, kas nemāk peldēt un nesaprot, kā rīkoties, var pazust zem ūdens burtiski dažu sekunžu laikā.

"Mazi bērni gan ļoti reti noslīkst jūrā, ezerā vai upē, jo šajās vietās atpūšas kopā ar vecākiem un parasti tiek rūpīgi uzmanīti. Pirmsskolas vecuma bērni visbiežāk noslīkst piemājas dīķī vai citā ūdenstilpnē. Lieta tāda, ka tā ir dabiskā vide, kur vecāki jūtas droši un nav tik uzmanīgi. Pietiek ar īsu mirkli, kad bērns paliek bez uzmanības, piemēram, kamēr mamma ieskrien mājās pēc spainīša, lai varētu jāņogas nolasīt, vai izžaut aši veļu turpat ap stūri, bet bērns pagalmā viens dzīvojās. Pa šo īso laiku bērniņš ir aizgājis līdz dīķītim, kas turpat pie mājas, un noslīkst. Šādi gadījumi diemžēl ir katru gadu," stāsta Bukša.

Jāņem vērā, ka bērns var noslīkt arī piemājas grāvmalē, kurā ir tikai nedaudz ūdens. Iekrītot sarijas ūdeni un nejaudā piecelties. Tāpat bērnus bez uzraudzības nevajadzētu atstāt mazajos, piepūšamajos baseinos.

Statistika liecina, ka ik gadu vairāk noslīkst vīriešu, turklāt – spēka gados, vecumā no 20 līdz 45 gadiem, atklāj Bukša.

Jautāta, kā to varētu skaidrot, NMP dienesta pārstāve saka: "Lai saprastu, kāpēc biežāk slīkst vīrieši, droši vien būtu jāveic pētījums. Viens no iemesliem varētu būt dabiskie instinkti. Sievietēm jārūpējas par bērniem, ģimeni, līdz ar to viņa mazāk iesaistās darbībās, kas ir riskantas. Vīriešiem savukārt ir tā sajūta, ka viņš taču ir vīrietis, viņam taču viss jāvar. Līdz ar to vīrieši parasti ir pārgalvīgāki."

Neskatoties uz to, ka cilvēks uz vairākām minūtēm pazudis zem ūdens, viņu vēl iespējams glābt. "Ja klātesošie cilvēku izvelk no ūdens un zvana uz 113, dispečers pa telefonu, kamēr brigāde ir ceļā, palīdz sniegt pirmo palīdzību. Noskaidrojam, vai cilvēks ir pie samaņas. Ja ir bez samaņas, vai elpo. Ja elpo, tad lūdzam nolikt sānu guļā, izstāstām, kā tas jādara. Ja neelpo, aicinām sākt atdzīvināšanas pasākumus," stāsta Bukša.

"Dispečers pa telefonu vada šos pasākumus, kamēr brigāde brauc. Tai piebraucot, mēs turpinām atdzīvināšanas pasākumus. Un bieži vien izdodas cilvēku glābt."

Bukša piebilst, ka ļoti svarīgi, tikko cilvēks izvilkts no ūdens, pēc iespējas ātrāk sākt netiešo sirds masāžu, ja viņš neelpo. Skābekļa trūkums organismam, jo īpaši smadzeņu šūnām, ir ļoti bīstams. Ja tās ilgi paliek bez skābekļa, neatgriezeniski iet bojā. "Tāpēc nekavējoties vajag zvanīt 113. Veicot netiešo sirds masāžu, iespējams atjaunot sirdsdarbību un organisma apgādi ar skābekli. Jo ātrāk to uzsākam, jo lielākas cerības, ka cilvēku var izglābt, pat ja zem ūdens bijis kādu laiku," piekodina Bukša.

"Peldriņķis ir vairāk rotaļlieta, palīglīdzeklis, kas palīdz noturēties virs ūdens, bet tas nav drošības garants. Tas var pārplīst. Bērns peldot var pārāk sasvērties uz priekšu un apgāzties augšpēdus, ar galvu ūdenī… Tāpēc vecākiem bērns ir nepārtraukti jāuzrauga un jābūt viņa tuvumā, lai varētu laikus reaģēt," skaidro Bukša.

Tieši to pašu NMP dienesta pārstāve saka par piepūšamajām aprocēm. "Ne peldriņķis, ne aproces nav efektīvākie drošības līdzekļi, ja vēlies bērnu pasargāt no noslīkšanas. Bērnam, kas nemāk peldēt, visdrošākais risinājums būtu peldveste. Tā bērnu vislabāk notur virs ūdens, bet vienalga vecākiem visu laiku jābūt tuvumā un bērns jāuzrauga."

Tas ir mīts, ka bērni noslīkst tikai tādiem vecākiem, kas mazos pametuši novārtā un neuzrauga. Diemžēl šāda nelaime var gadīties arī visapzinīgākajiem vecākiem, kas mazuli uzpasē kā acuraugu, taču vien uz dažām minūtēm zaudē modrību.

"Tie ir tikai daži mirkļi, kad bērna dzīvība ir zudusi. Kā jau sacīju, mazi bērni lielākoties noslīkst piemājas dīķī vai citā, bieži vien pavisam it kā nelielā ūdenstilpnē. Visbiežāk vecāki vienkārši nav līdz galam apzinājušies milzīgo risku. Tās desmit minūtes, aizskrienot izžaut veļu vai fiksi izrakt kartupeļus pusdienām, var izrādīties liktenīgas. Mazam bērniņam diemžēl tās minūtes ir ļoti dārgas. Visbiežāk to mirkli neviens nepamana, līdz ar to palīdzība ir novēlota. Ja bērniņš tiek izvilkts no dīķa pēc 10 minūtēm, tad diemžēl vairs nav iespējams neko līdzēt," stāsta Bukša. "Ja ir mazs bērns un piemājas teritorijā ir kādas ūdenstilpnes, tām jābūt norobežotām, lai bērni vieni paši nevar tikt tām klāt."

Jautāta, kā norobežot, piemēram, prāvu dīķi, Bukša atbild: " To es nepateikšu. Tas ir vecākiem jāizdomā, apzinoties, ka ūdenstilpne mājas tuvumā – tā ir riska zona. Ja nav nekādu iespēju norobežot tā, lai bērns netiek klāt, tad, lai cik tas drastiski izklausītos, kamēr bērns ir mazs, šādas ūdenstilpnes būtu jānosusina, tādām nevajadzētu atrasties pie mājas. Vai arī – nedrīkst būt mirkļi, kad mazs bērns paliek pilnīgi viens. Kaut vai tās ir piecas minūtes. Būtiskākais ir saprast, ka piemājas dīķis ir milzīga riska zona mazam bērnam. Arī tad, ja ar mazo ir iepriekš runāts, ka uz dīķi nevar iet, tas ir bīstami, bērns jau īsti nesaprot šo risku. Viņš aiziet līdz dīķim pavērot zivtiņas un no krasta iekrīt. Viņš jau nemaz nav domājis pārkāpt to, ko mamma un tētis ir teikuši. Varbūt lapa kāda iekritusi iekšā, ko bērns grib izķeksēt, un iekrīt iekšā. Un, protams, nespēj paša spēkiem tikt laukā no turienes."

Bukša piebilst, ka nevar paļauties arī uz to, ka bērns būs drošībā ar brāļiem vai māsām, kas ir mazliet vecāki un prātīgāki. "Ir bijušas situācijas, kad ģimenē ir vairāki bērni, un kopā spēlējas, teiksim, divi, pieci un septiņi gadi. Arī šajā gadījumā tas nav droši. Ir gadījies, kad, aizskrienot visiem trīs bērniem un dīķi, mazākais iekrīt iekšā un… vecākie nobīstas. Atskrien atpakaļ un izliekas, ka nekas nav bijis. Un viņiem jau neko nevar pārmest, jo tā ir dabiska reakcija – bērnam ir bail, tāpēc viņš nepasaka. Vecākiem tas ir jāņem vērā."

Vairāk par drošību peldoties un atpūšoties pie ūdenstilpnēm lasi šeit.