Foto: Privātā arhīva foto

Veģetatīvā distonija ir stāvoklis, par ko mūsdienās runā arvien biežāk. Tomēr daudziem joprojām nav īsti skaidrs, kas tas ir un ko nozīmē ar to sastapties. Meldras Malaševskas stāsts par veģetatīvo distoniju aizsākās saulainajā Barselonā, brīvdienu laikā. Viņa atklāj, ka šis stāvoklis nozīmē bailes no nāves un prāta zaudēšanas. Tās uzveikt nav viegli. Pirms atveseļošanās Meldra piedzīvoja brīžus, kad viņa apātiski lūkojās vienā punktā, nespēja aiziet līdz veikalam un uz darbu devās tikai kopā ar kādu tuvu cilvēku, jo citādāk bija bail.

Meldrai izdevās atrast savu ceļu uz veselību un labāku dzīvi. Pašlaik viņa strādā fitnesa klubu tīklā un drīzumā kļūs par vadītāju vienam no klubiem. Viņa ir aktīvs, pozitīvs un mērķtiecīgs cilvēks. Tomēr ne visi brīži viņas dzīvē ir bijuši gaiši un veiksmīgi.

Atvaļinājums beidzas ar bailēm no nāves un neprāta

"Ar šo daudz apspriesto kaiti es satikos pirms četriem gadiem ļoti skaistā vietā – Barselonā. Tajā ceļojumā nekas neliecināja par to, ka man varētu rasties kādas veselības problēmas. Es biju studente ar aktīvu dzīvi – daudz mācību, darbs, atpūta," stāsta Meldra. Viņa ceļojumā devās kopā ar draudzenēm. Dienu pirms atgriešanās mājās, viņai kļuva slikti.

Kompānija bija devusies uz atrakciju parku. Tā kā Meldru šāds atpūtas veids neaizrauj, viņa nolēma pieskatīt draudzeņu mantas un devās nelielā pastaigā. Tās laikā viņa piedzīvoja iepriekš nepazītas sajūtas: "Es sajutu spiedošu sajūtu sirdī. Es sajutu elpas trūkumu, galvas reiboni. Tas viss man asociējās ar kaut ko nopietnu." Meldrai sākās panika, bet viņa sevi nomierināja un devās uz vietu, kur bija paredzēts satikties ar meitenēm. Pēc tam viņas kopā devās uz tuvāko medpunktu.

Ārsts neko nopietnu viņai neatklāja, pieļāva, ka tas varētu būt saules dūriens. "Man tam bija grūti noticēt. Es nejutos labi, man nekļuva labāk, un tas arī mani biedēja," viņa stāsta. Pēc tam Meldra sazinājās ar mediķiem Latvijā, kas apgalvoja to pašu. Lidojums uz mājām bija īsts pārdzīvojums, jo pirms tā viņai atkal kļuva slikti: "Man likās, ka tas būs viss – pēdējais lidojums, bet vismaz uz mājām."

Tajā momentā ir visgrūtāk. Tevī ir tik daudz nelabvēlīgo sajūtu un simptomu, ka tu esi paralizēts. Tu nevari ne iziet no mājām, ne aiziet uz darbu, ne būt kopā ar tuviem cilvēkiem.
Meldra
Lidostā Latvijā viņu sagaidīja mamma, kas bija informēta par meitas veselības problēmām un raudāja. Viņas nekavējoties meklēja mediķu palīdzību, kas vēlreiz apgalvoja, ka ar Meldras sirdi viss ir kārtībā, un izteica minējumu par saules dūrienu vai veģetatīvo distoniju. "Un tā sākās mans stāsts." Viņa devās arī pie ģimenes ārsta, kas nozīmēja visas iespējamās pārbaudes, lai noskaidrotu cēloni Meldras sūdzībām. "Visas analīzes liecināja par to, ka mans fiziskais ķermenis ir vesels."

Tomēr Meldras dzīve bija mainījusies. "Man bija nāves bailes par to, ka ar mani notiks kaut kas slikts." Bija slikta pašsajūta, sirdsdarbības problēmas, kas neļāva nomierināties. Sākot pieņemt, ka iespējams, ar ķermeni patiešām viss ir kārtībā, parādījās bailes ne tikai nomirt, bet arī sajukt prātā – visas sajūtas, kas pārņēma ķermeni, taču šķita īstas.

Meldra stāsta, ka sākumā simptomi tikai pasliktinājās, jo viņa tiem ļāvās. Tad pamazām viņa nonāca izvēles priekšā – cīnīties vai padoties –, jo no bailēm un citām nepatīkamajām sajūtām bija jau nogurusi. "Tajā momentā ir visgrūtāk. Tevī ir tik daudz nelabvēlīgo sajūtu un simptomu, ka tu esi kā paralizēts. Tu nevari ne iziet no mājām, ne aiziet uz darbu, ne būt kopā ar tuviem cilvēkiem." Viņa atklāj, ka vienubrīd viņa spēja tikai gulēt gultā un lūkoties vienā punktā.

Tad arī viņa saprata, ka tālāk šādi nevar, un lēnām, maziem solīšiem centās sevi pārvarēt. Tas nebija viegli. Viņai palīdzēja gan ārsti, gan tuvinieki, kas ne tikai bija līdzās, bet gāja kopā ar Meldru uz darbu, jo vienai viņai bija bail. "Viens tu netiksi galā," uzsver Meldra. Viņa gan norāda, ka pašam ir jādara ļoti daudz, lai dzīve uzlabotos, un ir jāapzinās, ka pienāks brīdis, kad viss būs jādara pašai.

Saprast un izaicināt veģetatīvo distoniju – ceļš uz atlabšanu

Foto: Privātā arhīva foto
"Cilvēkam ir grūti noticēt, ka pie fiziskām sajūtām vainīga ir psiholoģija," stāsta Meldra. Arī viņai to bija grūti pieņemt: "Veselu gadu es neticēju tam, ka man ir šī veģetatīvā distonija. Visu laiku biju pārliecināta par to, ka ir kaut kas neatklāts, ka ir kļūdaini rezultāti, jo tās visas sajūtas bija līdzīgas fiziskajām sāpēm." Tagad viņa ir pārliecināta, ka medicīnai ir jāuzticas, un ārsti savu darbu nedarīja pavirši. Ātrāk saprotot un pieņemot to, kas ar cilvēku notiek, ir vieglāk viņam palīdzēt. "Veselu gadu manī nebija pārliecības par diagnozi, un tas manī attīstīja visus simptomus."

Pēc gada, kad Meldras dzīve bija gandrīz pilnībā apstājusies, viņa sāka mēģināt sevi pārliecināt par to, ka no veģetatīvās distonijas nevar nomirt. Meldra nevēlējās pieņemt, ka dzīve jau ir teju beigusies. "Kādā brīdī es sapratu, ka tā nevar dzīvot, jo es paskatījos savā rokassomiņā un ieraudzīju kaudzi ar zālēm." Tās bija paredzētas sirdsdarbības uzlabošanai un citu veģetatīvās distonijas radīto simptomu mazināšanai.

Ja nervu sistēma saslimst, tad burvju tabletīte nepalīdzēs. Ir jāsāk strādāt ar sevi un cilvēks to nevar pieņemt.
Meldra
"Un tad es sāku viņai pretoties. Es par spīti gāju uz koncertiem. Atceros Kailijas Minogas koncertu Arēnā Rīga." Meldra sēdēja ar kolas glāzi rokās, jutās slikti un savā dzērienā pilināja zāles, kas paredzētas sirdsdarbības normalizēšanai. "Mēģināju atrast veidus, kā sevi apmānīt un iet soli uz priekšu pret savām bailēm." Veicot lietas, no kā viņa baidījās, bailes mazinājās un mazāk izteikti kļuva arī dažādi fiziskie simptomi.

Ir jāmaina dzīve, lai tā uzlabotos

Mainīt savu dzīvi un novērst tos iemeslus, kas veicināja veģetatīvās distonijas parādīšanos – tas ir labākais veids tās uzveikšanai, pārliecināta Meldra. Viņa norāda, ka cilvēki mūsdienās bieži neieklausās savā organismā un to pārslogo. "Tas vienmēr pie kaut kā novedīs, ja mēs pretosimies organisma reālajām prasībām." Turklāt šis nav tas gadījums, kad veselību atgūt var ātri un vienkārši: "Ja nervu sistēma saslimst, tad burvju tabletīte nepalīdzēs. Ir jāsāk strādāt ar sevi un cilvēks to nevar pieņemt."

Meldra ir pārliecināta, ka veģetatīvā distonija apstādina cilvēku. Tā dod iespēju apstāties un izvērtēt to, ko viņš dara nepareizi. "Es pilnībā atmetu visus nevēlamos ieradumus," viņa stāsta, piebilstot, ka arī sliktas domas, pārpūle un sevis nemīlēšana ir kaitīgas un nevēlamas. "Cilvēks ļoti gaida palīdzību – ka ar burvju nūjiņu tas viss tiks noņemts."

"Daudzi negrib ticēt, ka ikdienas izmainīšana palīdz pret panikas lēkmēm un veģetatīvo distoniju," stāsta Meldra. Viņai problēmas izraisīja pārslodze un nerēķināšanās ar to, ka diennaktī ir tikai 24 stundas, dažādi iekšējie konflikti un tuva cilvēka nāve. Tikai apzinoties problēmas cēloni un mainot savu ikdienu, viņa varēja sev palīdzēt.

"Palīdz dzīves apgriešana pilnīgi otrādi – organisms protestēja pret veco iekārtu, un ir vajadzīgs jauns ceļš, jauna dzīves kārtība," stāsta Meldra, piebilstot, "rezultāti ir jūtami, tikai sākot no pusgada." Viņa atklāj, ka ir jādara viss, lai palīdzētu nervu sistēmai – jāsporto, jāēd veselīgi, sevi jāizglīto, jāatpūšas un jāmaina savs dzīvesveids.

Dāvāt to, kā pietrūka pašai

"Tās ir sekas, kad psihe dod nepareizu impulsu veģetatīvajai nervu sistēmai," veģetatīvo distoniju skaidro Meldra. Ja cilvēks ilgstoši ignorē pārgurumu un "melo" savai nervu sistēmai, piemēram, neejot gulēt tad, kad organisms ir noguris, rodas problēmas: nervu sistēma liek organismam dažādās situācijās reaģēt neparastos veidos, piemēram, veicinot sirdsdarbības paātrināšanos bez redzama iemesla. Meldra stāsta, ka tikai iepazīšanās ar medicīnisko informāciju par veģetatīvās distonijas būtību viņai palīdzēja saņemties to uzveikt. Tā viņa arī saprata, ka nav no kā baidīties.

Tagad ir pagājis jau apmēram gads, kopš Meldra ir pārvarējusi veģetatīvo distoniju un jūtas labi. Tagad viņa labprāt dalās savā pieredzē un lasa lekcijas par šo stāvokli arī citiem cilvēkiem, kas no tā cieš. Viņa ir pārliecināta, ka citu pieredze un pozitīvi piemēri ir lielisks rīks ceļā uz atlabšanu.

"Tad, kad man tas viss sākās, man pietrūka objektīvas informācijas," to, kāpēc viņa nolēma atklāt savu pieredzi arī citiem, skaidro Meldra. "Man ļoti gribējās dzirdēt to cilvēku stāstus, kas tam ir gājuši cauri," viņa atceras savas sajūtas, piebilstot, "bieži vien cilvēka personīgā pieredze ir daudz vērtīgāka nekā ārsta vai psihoterapeita palīdzība."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!