Noslīdējis plakstiņš, reanimācija un izglābšanās. Saruna ar miastēnijas pacienti Mariju

Gribu tikai jūru un ūdeni ar laimu – tā bija vēsts, kuru, guļot reanimācijas nodaļā, ģimenei regulāri nodeva 35 gadus vecā miastēnijas paciente Marija Krūmiņa. Pirms septiņiem gadiem jaunā sieviete izgāja cauri ellei, četrus mēnešus pavadot slimnīcā un kopā ar ārstiem cīnoties par sevi. Viņas veselība pasliktinājās strauji, līdz ārsti noteica diagnozi, kuru vienkāršiem vārdiem raksturo muskuļu vājums. Kritiskākajā dzīves posmā Marija nebija spējīga ne pati ēst, ne arī runāt un elpot, taču pēc grūta un ilga atlabšanas posma viņai izdevies gan atgriezties pilnas slodzes darbā, gan arī aizvien baudīt savu mīļāko gadalaiku – pavasari ar ceriņu smaržu.

Pirms liktenīgās dienas Marijas veselība nekad nebija signalizējusi, ka vienā brīdī situācija varētu tik krasi mainīties. Sieviete sevi atceras kā absolūti veselu cilvēku – ar nedaudz pasliktinātu redzi jau kopš bērnības, izgrieztu aklo zarnu un neregulārām galvassāpēm lielas slodzes periodos. "Mācījos universitātē, strādāju divos darbos. Biju super vesela un aktīva. Gāju pie ārstiem, jo vienkārši šad un tad kaut ko vajadzēja pārbaudīt – ķeksīša pēc. Nebija ne mazāko aizdomu, ka varētu kaut kas notikt. Bet notika. Un ļoti pēkšņi," stāsta Marija.

Četri mēneši starp divām saulēm

Marijas miastēnijas stāsts sākās kādā pavisam parastā dienā ar noslīdējušu plakstiņu. Kolēģiem jaunā sieviete to pasniegusi kā joku, jo pašai tas šķitis diezgan amizanti: "Re, man ir 28 gadi, griežos uz galvas, viss dzīvē ir super, bet tagad būšu nesmuka. Teicu, ka nedrīkst par mani smieties! Taču pašai arī tas bija smieklīgi," atceras Marija. Pēc divām dienām noslīdējušais plakstiņš aizvien stāvējis kā iebalzamēts. Ja reiz runa ir par plakstiņu, jābrauc pie acu ārsta, savā prātā izsecinājusi Marija. Ārsts notikušo "norakstījis" uz lielu slodzi, izrakstījis vitamīnus un sacījis, ka pēc dažām dienām kļūšot labāk.

Taču kļuva tikai sliktāk, turklāt ļoti strauji. Cenšoties mazināt slodzi, Marija paņēmusi savā ar tirdzniecības nozari saistītajā darbā tādu kā daļēju brīvdienu, plānojot ar datora darbiem ieritināties dīvānā. Tā bija piektdiena, atceras Marija. "Braucu no rīta mašīnā, runāju skaļrunī ar mammu un pēkšņi sapratu, ka tirpst seja. "Nopietni? Ātri zvani ģimenes ārstei," mamma sacīja. Tur man pateica, ka skriešus jādodas uz slimnīcu. Domāju – nu, kāds tur skriešus, man ir brīvdiena. Paņēmu datoru un uz "Stradiņiem". Atceros, ka domāju tikai par to, kādas tur būs rindas, nezināšu, kur jāiet, kur uzņemšana. Kaut kur pieklauvēju, un mani ļoti ātri paņēma. Sāka veikt simtiem pārbaužu, kas lika domāt – laikam ir diezgan nopietni..." Taujāta, vai šajā brīdī aizvien šķitis, ka pie vainas ir slodze, Marija atbild noraidoši. Varbūt insults vai infarkts, viņa nodomājusi. "Kad tajā pašā dienā ielika slimnīcā, sapratu, ka tas nepavisam nav joks."