Vīrs aizgāja pie citas, un es noslīku alkoholā. 59 gadus vecās Aigas stāsts

"Pamodos slimnīcā. Kā tur nonācu, neatceros. Atceros tikai to sapni. Stāvu lielā zālē daudzu cilvēku priekšā, un kāds saka: “Viņa vēl nav ar mums, lai iet atpakaļ." Eju pa gaiteni prom, un tur atkal cita balss: "Bet viņa nav arī ar mums!" Aiga pamodās, kā pati saka, pēc trepanācijas. Dzērumā viņa bija kritusi, guvusi galvaskausa traumu, sekas jūt vēl tagad. Viņai vēl neatradās vieta aizsaulē, bet tā īsti nav arī starp mums – visi tuvinieki novērsušies. Aiga jau daudzus gadus dzīvo Rīgas sieviešu patversmē. Tur ir daudz alkoholiķu, taču tikai divas dāmas sevi par tādām atzīst. Viena no viņām ir Aiga.

Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas "Latvijas dzertgriba", kurā stāstām par alkoholismu Latvijā un grādīgo dzērienu ietekmi uz cilvēku dzīvēm.

Taisnību sakot, arī jūs nepateiktu, ka Aiga ir hroniska alkoholiķe. Piemīlīga slaida tumšmate ar siltām acīm un bagātu daudz lasījuša cilvēka valodu. Viņa runā klusu un kautrējoties, bet, kad iesmejas, skatam paveras pilna baltu zobu rinda. "Vai pašas? Jūs smejaties? Man nav itin neviena sava zoba!"

Zobi ir mazākais, ko alkohols viņai dzīvē atņēmis. Pirms 15 gadiem Aiga pazaudēja visu – vispirms vīru, tad darbu. Un vīra biznesa vajadzībām ieķīlāto dzīvokli atņēma banka. Vēlāk no dzīves pazuda arī vienīgais bērns – meita. Viņa jau vairākus gadus dzīvo Skandināvijā un ar māti komunicēt negrib. Taču tieši tas ir Aigas lielais klusais sapnis – atkal atjaunot attiecības ar meitu un mazmeitu. Nav izdevies. Meita nepieņem pat draudzības aicinājumu "Facebook". "Bērnībā viņa mani ļoti mīlēja. Viņa ilgi centās man palīdzēt. Nolaidās rokas. Es viņu saprotu un nevainoju. Vainoju sevi. Vienkārši neatceros, ko esmu viņai teikusi, ko darījusi... Kam viņai bija jāiziet cauri tad, kad biju piedzērusies." Par īstu tikšanos ar meitu viņa sev noliegusi pat domāt. Lai nav jāviļas. Dziļi sirdī Aiga tomēr cer, ka meita vismaz dažreiz par mammu iedomājas.

No vienas puses, Aiga alkst meitas piedošanas, no otras – paniski baidās no šāda scenārija, tālab vairākkārt lūdz "Delfi" nodrošināt viņai pilnīgu anonimitāti. Tāpēc Aigas vārds ir mainīts un fotogrāfiju darinājis mākslīgais intelekts.

No pilnīgas nedzērājas līdz dzīvei uz ielas

Aiga nāk no mazpilsētas Zemgalē. "Par bērnību neko sliktu nevaru teikt. Man bija ļoti laba mamma. Vectētiņš, vecmāmiņa. Un vēl mīļā tante, viņa nesen nomira. Vecāki izšķīrās, kad biju maza. Tēvs bija alkoholiķis. Māte vienmēr baidījās, ka neaizeju viņa pēdās," saka Aiga. Vienīgais, ko viņa par tēti atceras: reizēm solījis atbraukt ciemos, bet tā arī nekad neieradās, jo – "zapojs".

Jaunības gados viņas dzīvē grādīgā nebija vispār. "Man uz to nebija nekādas vilkmes. Mājās alkohols brīvi stāvēja, man tas neko nenozīmēja." Pirmo glāzi Aiga izdzēra pati savās kāzās – tas bijis padomju šampanietis. Vienlaikus tradīcija šo notikumu svinēt ar iedzeršanu viņai jau tolaik nešķita lāga. Aiga nesaprata, kā cilvēki no alkohola vispār spēj gūt kādu baudu. Pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka pēc gadiem šņabis ar zaptsūdeni būs viņas dzīves eliksīrs un viņa pati – tā verdzībā.

"Apprecējos aiz lielas mīlestības. Mēs nodzīvojām kopā vairāk nekā 25 gadus."