Senā paziņa - pelargonija!  (7)

Pelargonijās slēpjas mājīgums un provinciālisms, kuram pateicoties, daudzu apziņā šie skaistie ziedi asociējas ar mietpilsonismu. Pelargonijas zied gan uz britu lievenīšiem, gan itāliešu patio, gan Francijas daudzo piļu parkos, brīnišķīgas ziedu kaskādes rotā vāciešu namu balkonus, spāņu māju sienas un sētas. Vārdu sakot, pelargonijas ir visur.

Stārķis vai dzērve?

Sākotnēji pat botāniķi kļūdaini šo Dienvidāfrikas augu sauca par ģerāniju - pateicoties līdzībai ar Eiropā izplatīto dārza ģerāniju. Šie augi tik tiešām ir radinieki, tomēr ne tik tuvi, lai tos krustotu un radītu jaunus pēcnācējus. Gāja laiks, zinātnieki atrisināja klasifikācijas problēmu un augam no Labās Cerības raga piešķīra atsevišķu sugu, kuru nosauca par Pelargonium (no grieķu valodas - pelargos - stārķa knābis), iedvesmojoties no Geranium (no grieķu valodas - geranos - dzērves knābis), jo viena no šo augu kopīgajām iezīmēm ir augļi, kas atgādina garu putna knābi.

Galvenā ģerāniju un pelargoniju atšķirība, pirmkārt, ir tas, ka ģerānijas ir ziemcietes, savukārt pelargonijas ir aukstumneizturīgas un mērenā klimata joslā tās var audzēt tikai kā telpaugu vai kā viengadīgu puķi. Otra atšķirība - ģerānijai nekad nav sārti ziedi, savukārt pelargonija nekad nezied ziliem ziediem.

Rūpējamies un pavairojam

Telpaugu popularitāti nosaka nevis tas, cik skaisti tie ir, bet gan - cik vienkārša ir šo augu kopšana. Šādā ziņā pelargonijas ir nepārspējamas. Viss, kas tām nepieciešams - pietiekami gaiša vieta, irdena augsne un regulāra laistīšana (vasarā - bagātīgi, ziemā reti vai mēreni, atkarībā no telpas temperatūras).

Sausā un siltā telpā pelargoniju lielākais ienaidnieks ir tīklērce. Cīnīties ar to ir samērā vienkārši - augu regulāri jādušo un jāapsmidzina ar siltu ūdeni.

Pelargonijas pavairo ar spraudeņiem - no marta līdz oktobrim. Nokniebj dzinumu galotnes - tieši zem lapu mezgla. Vienu dienu ļauj griezuma vietai ēnā apžūt. Spraudenim nokniebj visas lapas, izņemot jaunās lapas pašā galā, un iesprauž smiltīs vai smilšu un kūdras maisījumā, Substrātu uztur viegli mitru, neļaujot spraudenim samirkt, pretējā gadījumā tas sapūs. Spraudeni apsedz ar tīru polietilēna maisiņu vai stikla trauku, izveidojot miniatūru siltumnīcu. Ik pa laikam pārsegumu noceļ, izvēdinot "siltumnīcu", un aplaista augu, sargoties no pārliešanas. Kad spraudenim parādās jaunas lapiņas, tas ir signāls - saknes ir izdzītas, augu var stādīt podiņā.

Joslainās pelargonijas

Joslainās jeb dārza pelargonijas ir vislabāk pazīstamās un izplatītākās pelargonijas, kas savu nosaukumu guvušas, pateicoties raksturīgajai pazīmei - platas, skaistas lapas ar izteikti kontrastainu pakavveida krāsojumu. Ziedi aug čemuros, tie ir lieli, vienkārši vai pildīti, bieži vien - sārti, sarkani, purpurkrāsas vai balti. Pārsimts gadu laikā selekcijas rezultātā radīti ļoti daudzi hibrīdi, kas sadalīti vairākās grupās: ir vienkāršās joslainās pelargonijas, pildītās pelargonijas, zvaigžņveida pelargonijas, tulpjveidīgās un pat kaktusa ziedu pelargonijas. Un vēl, un vēl, un vēl! Miniatūrās, pundurpelargonijas, dekoratīvo lapu (izskatās efektīgi arī, kad nezied) un sukulentās (īpaši efektīgi izskatās, ja tiek audzētas bonzai formā)... Joslainās pelargonijas zied nepārtraukti - no agra pavasara līdz rudenim. Šis ir viens no pacietīgākajiem un izturīgākajiem augiem.

Karaliskās jeb angļu pelargonijas

Lielziedu jeb karalisko pelargoniju atpazīt var pēc izteikti apaļajām, samtainajām ziedkopām. Tiesa, karaliene bagātīgi zied pavisam neilgi - vienu vai divus mēnešus. Vislabāk tā jūtas vēsā ziemas dārzā. Cirtainās karaliskās pelargonijas mēdz dēvēt par eņģeļiem. To burvības noslēpums - neskaitāmi, sīki (diametrs - apmēram 2cm) ziediņi, kas līdzinās vijolītēm, un lapām raksturīgs viegls citronu aromāts. Eņģeļi parasti zied no marta līdz jūnijam.

Vairogveida pelargonijas

Šīm pelargonijām ir biezas, sulīgas lapas, kuru forma atgādina efejas lapu. Zieda dzinumi ir ložņājoši vai nokareni, tādēļ šīs pelargonijas ir īpaši piemērotas audzēšanai puķu kastēs uz balkoniem un pie logiem vai iekaramajos grozos. Tās zied no maija līdz vēlam rudenim.

Diemžēl mūsu klimatiskajos apstākļos tām ir par maz saules, un pelargonijas nepagūst sakuplot un izplaukt tik krāšņas kā tas notiek dienvidu zemēs, kur vairogveida pelargonijas ir bieža namu sienu un sētu rota. Cits iemesls, kādēļ šī pelargonija nav tik izplatīta pie mums - ziemošana. Gada aukstajā sezonā skaistulei nepieciešama gaiša telpa, kurā temperatūras ir ne augstāka par 5-10^oC. Centrālapkures sausajā gaisā vairogveida pelargonija nonīkst.

Smaržīgās pelargonijas

Smaržīgās jeb muskatriekstu pelargonijas ir plaši izplatītas. Tām ir mīkstas lapas, kuras aizskarot, gaisā izdalās specifisks aromāts. Pērkot augu, paberzējiet tā lapas un izvēlieties tīkamāko aromātu. Šai pelargonijai izveidotas neskaitāmas šķirnes, piemēram "Old Spice" vai "Snowy Nutmeg". Nosaukumā bieži vien jau ir norādīta pelargonijas smarža.

Ziediņi gan ir pagalam vienkārši un sīki, turklāt bieži vien pelargonija nemaz neuzzied. Tādēļ šo augu lielākā vērtība ir aromāts.

Daudzi smaržīgo pelargoniju hibrīdi ļoti strauji aug, tomēr to var kontrolēt, izkniebjot jaunās atvases, tādējādi veidojot auga formu.

Šīs pelargonijas ir samērā pieticīgas. Ziemā ideālā istabas temperatūra tām ir no 13 līdz 21^oC.

Ar visiem - pa labam!

Pat, ja pelargonijas nešķiet skaistas, der ieviest šo augu mājās, jo tas ir viens no pieciem noderīgākajiem telpaugiem. Speciālisti apgalvo, ka pelargoniju smarža mazina nervu spriedzi un stresu, palīdz ārstēt bezmiegu un dažādas neirozes. Pelargoniju izdalītajai vielai - ģeraniolam - piedēvē pretvīrusu un antibakteriālu iedarbību.

Pelargoniju cienītāji uzskata, ka augs atbaida mušas un atsvaidzina sastāvējušos un sasmakušu gaisu.

Ko nevajadzētu darīt