Ierodoties Kubā pirmo reizi, jautājumi birst kā no pārpilnības raga. Kā jūs izvedat tabaku, Donna Adelaida? Cik daudz jūs kā zemnieki nopelnat ar tabakas lapām sociālistiskā valstī? Ko jūs atceraties no tiem laikiem? Ko jūs domājat par nākotni? Kāda ir dzīve šajā valstī? Viņa nesaka ne vārda. Viņa sēž un klusē. Uz lūpām iecietīgs smaids. Sieviete noraugās saulē, kas nepielūdzami piespiedusi pie zemes visu dzīvo. Izkāruši mēles, suņi meklē patvērumu zem koku zariem, bet vistas nolien ēnā zem māju dēļiem. Visbeidzot viņa ierunājas.
"Jums nu gan ir daudz jautājumu," viņa saka. Viņas balsij piemīt tā rūcošā skaņa, kas atklāj, ka cilvēks visu dzīvi ir smēķējis. Ar smīnu sejā viņa tūdaļ izraušas no sava šūpuļkrēsla un skaļi uzsauc pārējiem: "Ei, panāciet šurpu! Šis čalis grib izbraukt šķērsām cauri visai Kubai!" To sacīdama, vecā kundze bez skaņas smejas. Skaņa līdzinās tarkšķim. Visi nu metas skriešus - bērni, vecāki, vecvecāki, jo, kad sauc Adelaida Nunjesa, tad jautrība ir garantēta. Savas dzīves laikā zemnieku sētas iemītniekus sieviete allaž izklaidējusi ar décimas, spontāni sacerētiem satīriskiem dzejoļiem, bet ģitāras spēlei mieru meta tikai tad, kad gandrīz vairs nevarēja saliekt pirkstus.
Kad pienāk laiks atvadīties, ir jau gandrīz satumsis. Uzsākam ceļu kājām uz Vinjalesu. Piepeši no tumsas atskan dārdoņa. Tā izklausās pēc braucamrīka, taču tas, kas mums tuvojas, ir kaut kas fantastisks: aurojošs briesmonis mašīnas izskatā. Tas ir MAZ 500 - veca padomju kravas mašīna, tik liela kā tanks. Šoferis atgrūž vaļā durvis un izkliedz tikai divus vārdus: "Uz kurieni?" Viņa kravas mašīna nudien ir dzirdēšanas vērta. Viss brakšķ un rīb, īsts trokšņu negaiss, motors apslāpē ikvienu vārdu.
Vinjalesas blāvi apgaismotās ielas no abām pusēm apņem priedes. Mājas ir mazas - pārsvarā vienstāva, celtas no māla ķiegeļiem, bet allaž aprīkotas ar pilsētnieciska stila verandu. Divās vai trīs verandās, kūpinot cigaretes, vēl nomodā sēž cilvēki. Melnajā tumsā cigarešu oglītes kvēlo kā jāņtārpiņi.
Nākamajā rītā autobuss atiet uz austrumiem. Uz tā sāniem rēgojās zils automaģistrāles simbols: Viazul. Par biļetēm jānorēķinās konvertējamos peso. Tā ir stabila valūta, tāpēc to izmanto lielākoties ārzemnieki un kubieši ar ārzemju kapitālu. Gaisa kondicionieris žvadzēdams pūš salonā auksto gaisu. Logi aizsvīduši un pārklājušies kā ar smalku miglas kārtiņu. No autobusa loga Kuba nav nekas cits kā pāraugusi zāle un garāmtraucošas ēnas.
Kubas svarīgākā starppilsētu šoseja Carretera Central šķērso salu visā tās garumā. Ceļmalā stāv dučiem kubiešu, kuri ikviena transportlīdzekļa tuvošanos sagaida vēcinot naudas zīmes - arī viņi vēlas doties uz austrumiem, tikai ar autostopu. Tālāk uz austrumiem paveras līdzenumi, ceļa labajā un kreisajā pusē stiepjas lauki, ko tikai dažbrīd nomaina betona bloku ēkas. Uz tām redzami sociālistisko ražošanas kooperatīvu nosaukumi un saukļi. Uz viena no tiem rakstīts: "Con Cuba no te metas!" - "Nestrīdies ar Kubu!"
Drīz klāt ir Trinidada. Autobuss uzmanīgi spraucas cauri šaurajām ieliņām, un, veroties caur tā logu, pilsēta atgādina filmas dekorācijas. Ielu krustojumos, norobežojot braucamo daļu no trotuāra, iebetonēti lielgabali. Pie cienījamu koloniālā laika celtņu divviru durvīm iekarināti putnu būrīši.
ANISLEIDISA VALDIVIA IERODAS, TĒRPUSIES BALTĀ, kā sen aizgājušu laiku rēgs. Balta ir viņas balles kleita, stola un matos iespraustais zīda zieds. Sēžot kabrioleta, 1959. gada izlaiduma Chevrolet Impala, aizmugurējā sēdeklī, viņa iebrauc pilsētā kā princese. Ielas malās stāvošie sūta viņai gaisa skūpstus. Par quince Anisleidisa ir sapņojusi jau kopš agras bērnības. Tā ir diena, kad tiek svinēta viņas 15. dzimšanas diena. Kubā, bet jo sevišķi Trinidadā, quince ir svēta tradīcija. Šajā dienā mātes sapucē meitas kā visīstākās princeses un iemūžina tās fotogrāfijās. Ikviena kubiešu meitene sapņo par quince, kas savā krāšņumā līdzinās tādām kāzām, par kurām raksta pasakās.
Kamēr Anisleidisa visdažādākajos tērpos tiek bildēta uz Trinidadas skaistāko skatu fona, viņas māte Anadalisa Albalaesa ir jau pamatīgi apskurbusi. Viņa vai plīst no lepnuma. "Šodien es jūtos tikpat jauna kā pati savā quince dienā," viņa atklāj. Savā rokassomiņā viņa ieslēpusi pudeli ruma, no kuras visi tiek dāsni uzcienāti. Ar katru nākamo glāzīti Anadalisa kļūst arvien melanholiskāka. "Šis," viņa saka norādīdama uz savu meitu, kas tagad pa Trinidadas ielām pastaigājas jau koši sarkanā balles kleitā, "ir lielās sapņošanas laiks. Viņa ir samīlējusies savā puisī un domā, ka abi kopā būs mūžīgi. Katru dienu viņa tiekas ar savām labākajām draudzenēm un domā, ka viņu draudzība nekad nebeigsies. Viņa sapņo par karjeru, veiksmi, nākotni. Taču dzīvē ne vienmēr viss piepildās. Diemžēl." Viņa nopūšas.
Kad esam atstājuši Trinidadu un atkal izbraucam uz šosejas, ceļa malā stāv vīrietis ar piezīmju bloknotu rokā un apstādina visas automašīnas ar zilu numurzīmi. Vīrieti ielencis bariņš cilvēku. Viņš ieskatās katrā transportlīdzeklī, tad savā papīrā un dod zīmi gaidošajiem, lai sēžas mašīnā. Tas nozīmē punto de transporte alternativo: valsts uzņēmumu transportlīdzekļiem jāasptājas un jāuzņem salonā ceļotāji. Lai tiktu uz Sanktispiritusu, Kamagveju vai vismaz pāris kilometrus tālāk uz austrumiem, daži vasaras saulē gaidījuši jau stundām ilgi.
Reģionu aiz Trinidadas dēvē par Cukurdzirnavu ieleju. Kādreiz šeit bija ražīgākais cukurniedru reģions Kubā. Cukurniedru lauki stiepjas gar pašu ceļa malu - mirdzošs, vēja locīts zaļums piešķir visai apkārtnei tādu nokrāsu, it kā uz to lūkotos caur vīna pudeles stiklu. Tad lauki pazūd skatienam, kļūst sausāks. Šajā apvidū nodarbojas ar lopkopību. Pie horizonta parādās Kamagveja. Pilsēta izskatās šausmīgi apdriskāta. Kur vien sniedzas skatiens, redzams betons. Debesīs slejas augstceltnes, bet autoostas tuvumā blokmājas. Īsti nevar saprast, vai tā ir jauncelsme vai panīkums. Tā ir tikai viena Kamagveja. Otra stiepjas uz ziemeļiem no Carretera Central. Šeit, vecpilsētā, pilsēta ir mežonīgs, koloniālā laika celtņu ieskauts mazu ieliņu mudžeklis, kurā apmaldīties ir pavisam viegli.
Ču Gevara Kamagvejā sastopams divkārtīgi. Strādnieku laukumā uz ēkām pretim katedrālei izkarināti divi, milzīga izmēra leģendārā partizānu vadoņa portreti. Lai ikviens, nonācis pilsētas centrā, zinātu, kurp ved Kubas ceļš: vienmēr līdz uzvarai.
Ielas malā sēž jauns vīrietis. Viņa vārds ir Nelsons. Puisis ir ticīgais. Viņš ir Santeria piekritējs. Santeria ir kults, kas kopā ar melnādainajiem vergiem reiz tika ievests salā un kura dievi radījuši savdabīgu sajaukumu, saplūstot ar katolicisma dieviem. Kubā šī reliģija kļuvusi tik spēcīga, ka savā varā paņēmusi visu valsti.
MUMS TEICA, ka no Kamagvejas uz Bajamo Sjerramaestras pakājē kursē vilciens. Tas atiet septiņos no rīta, turklāt precīzi, bez kavēšanās. Pulkstenis ir septiņi no rīta, bet no vilciena ne vēsts. Kamagvejas stacijā darbojas divi lodziņi. Pie pirmā lodziņa: "Atvainojiet, sakarā ar vilcienu pulksten septiņos..." - "Ko, vilciens ir pienācis?" - Ak, nē. Laikam ne. Varbūt var jau nopirkt biļetes? - "Cikos vilciens pienāks?" - Tas taču būtu jāzina, kā nekā dzelzceļa kompānija. - "Nē, pie šī lodziņa jūs varat nopirkt biļetes, bet informāciju saņemsiet tikai pie blakuslodziņa." Pie otrā lodziņa: "Atvainojiet, es sakarā ar..." - "Vilciens kavējas." - "Ā. Cik ilgi?" - "Oficiāli 39 minūtes, bet vislabāk atnāciet atkal pulksten vienpadsmitos." - "Vai var jau ..." - "Šeit ir tikai informācija, biļetes ir pie blakus lodziņa." Pulksten vienpadsmitos: no vilciena ne vēsts. Pulksten divpadsmitos pienāk ziņa, ka vilcienam pusceļā beigusies dīzeļdegviela. Pulksten vienos beidzot pienāk pats vilciens. Vienlaicīgi ar vilcienu, automašīnās ierodas arī divi valsts kontrolieri. Viņi grib pārbaudīt, cik ārzemnieku vēlas braukt ar vilcienu. Biļetes tiek izpirktas vienā mirklī.
Nelegāli ceļot tālāk ir vienkārši. Katrā autoostā gaida mākleri, kas ārzemniekus bez auto saved kopā ar kubiešiem, kuriem ir mašīna. Tas ir aizliegts, taču neviens to neievēro. Līdz Sjerramaestrai? Bez problēmām, manam brālēnam ir mašīna. Kubā visu nelegālo vienmēr dara brālēni. Pēc desmit minūtēm pieripo vecs, sarūsējis auto. Sānu spoguļi rūpīgi novietoti uz aizmugurējā paneļa. Tas ir moskvičs. "Pirmklasīgs auto," apzvēr šoferis, "padomju motors!" Šoferi sauc Pablo. Par 300 kilometru tālo ceļu līdz Santodomingo, Sjerramaestras sirdī, kur Fidels Kastro reiz vadīja cīņu par Kubu, viņš vēlas 100 konvertējamos peso, tas ir vairāk nekā 80 eiro. Viņam tikai vēl jāielej degviela. "Benzīntanks" atrodas otrpus dzelzceļa sliedēm. Tā ir māja ar diskrētiem kaimiņiem un daudzām, kaut kad no valsts nozagtām benzīna kannām.
Pablo ir lieliskā omā. Lai novērtētu ceļa malā gaidošās stopētājas, viņš brauc uzkrītoši lēnām. Vienmēr atrodas kāda, kuru vērts ņemt līdzi. Ar stopētāju numur pieci mēs sasniedzam Bajamo, pēdējo pilsētu, pirms sākas kalni. Sāk līt. Pablo paskaidro, ka nevar aizvērt mašīnai logus - tie esot pagalam. Lietus pieņemas spēkā. Logu tīrītāji nav iedarbināmi, arī tie ir beigti, nosaka Pablo. Viņš tīrīšot stiklu no iekšpuses, tad vismaz pazudīs kondensāta ūdens. Viņš ir lieliskā omā.
Iestājas nakts. Pablo oma ir sabojājusies. Viņš vairs neredz neko citu kā pretimbraucošo mašīnu starmešu gaismas. Viņš nezin, cik tālu vēl jābrauc. Viņš ienīst šos kalnus. Stāvie kāpumi liek viņam bažīties par moskviča motoru. Viņam izrādās taisnība. Kaut kad, kaut kur Sjerramaestras kalnos, moskvičs vienkārši apstājās. Pablo lādas. Ārzemniekus viņš vairs nekur nevedīšot, jo īpaši uz Sjerramaestru, viņš saka. Laiks iet. Pēc stundas ierodas džips un aizvelk moskviču uz Santodomingo, nelielu ciematu Kubas augstākā kalna - Turkino smailes pakājē.
NĀKAMAJĀ RĪTĀ dodamies kalnos. Augšā, kalnu viducī 1958. gadā Fidels Kastro ierīkoja savu galveno mītni. Mūsdienās Comandancia kļuvusi par nacionālo monumentu. Atpakaļceļš - pašizgāzēja kravas kastē, kas piekrauta pilna ar alus bundžām. Arī šoferis neatsakās.
Santjago ir tik karsts kā kuģa katlu telpā. Šķiet, visa pilsēta pārklājusies ar sviedru kārtu - cilvēki, dzīvnieki, ēkas. Koloniālajos laukumos pilsētas centrā dzīve rit kulturāli, bet nomaļajām ieliņām, kas ir tālu no vecpilsētas, piemīt kaut kas kašķains. Tur ož kā tirgus jezgā - sviedru, alkohola un saldumu sajaukums. Nepūš ne mazākā vēja pūsma, cauri ielām nošalc tikai tālas mūzikas skaņas. Suņi ložņā pa atkritumiem. Visi, kas var, ir aizbēguši uz jūru.
CEĻŠ UZ BARAKOA ved gar piekrasti. Labajā pusē - jūra, kreisajā - plāksnes ar propagandu: "Mēs vienmēr būsim uzticīgi sociālisma aizstāvji", "Uzvara bija, ir un vienmēr būs mūsu", "Tēvzeme vai nāve". Tad ceļš kļūst stāvāks un ievijas plašiem mežiem apaugušos kalnos, sasniedzot Purialas grēdas kalnu pārejas. Raupjie kalni piešķir Kubas austrumu piekrastei raksturīgo ainavu. Barakoa izvietojusies kalnu pakājē.
Vietējie stāsta, ka Barakoa ir Kubas vecākais un vistālāk austrumos esošais ciemats, ka tā krastos piestājis Kolumbs un aiz tā nekā, izņemot jūru, vairs nav. Taču tā nav tiesa. Vēl tālāk uz austrumiem ved šaurs celiņš, kas vijas garām palmu ieskautām pludmalēm, līdz pat Jumuri upes ietekai jūrā. Šeit beidzas mūsu ceļojums. Tālāk uz austrumiem tikt vairs nevar. Pāri upei ved tilts. Zem tā sievietes upē mazgā veļu, kamēr viņu bērni ar gaviļu saucieniem lec upē no tilta margām. Bērni staro svētlaimē - vēl ir vasara, skolas brīvdienas. Un tiem aiz muguras plešas Kuba - Brīvības sala 1100 kilometru garumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
