Zilākalna leģenda – bez Martas!  (1)

Zilais – raganu kalns

Sāksim ar nosaukumu. Izrādās, kalnam nav nekādas saistības ar īpašības vārdu "zils". Drīzāk nosaukums nācis no lietvārda saknes "sil" vai "zil", kas saistīts ar latviešu vārdu "zīlēt" vai krievu vārdu "sila" (spēks).

Viena no leģendām saista Zilokalnu ar raganām, jo tās parasti pulcējušās uz kalniem, kurus tauta dēvēja par Zilajiem, un tādu mums Latvijā netrūkst. Vai arī otrādi: ja kaut kur pulcējas raganas, tātad kalns ir Zilais.

Zilaiskalns – tautas sanāksmju vieta

Tomēr Zilaiskalns, kas atrodas Valmieras pusē, ir īpašs. Arheologu pētījumi vēsta: atšķirībā no daudziem tā sauktajiem pilskalniem vai baznīcas kalniem te nekad nav atradies cietoksnis, pils vai kāda nocietināta vieta. Kaut gan ir leģenda, kura vēsta: reiz pils te bijusi gan, bet zeme atvērusies un aprijusi to ar visiem iemītniekiem. Ticat kam gribat, bet es vairāk ticu arheologiem: nekādi celtnes pamati nav atrasti, tātad pils te nav bijis. Toties atrastas 17. gs. apbedījumu vietas. Pēc kristietības ieviešanas senie latvieši te slepus no Baznīcas apglabājuši savus mirušos.

Zilaiskalns jau pirms mūsu ēras un pirms kristietības bijusi visas tautas sanāksmju vieta – krīvu krīvu kalns. Reiz te atradusies svētbirzs un tecējis svētais avots ar īpaši veselīgu ūdeni, līdz kāda māte izmazgājusi avotā netīrās bērna drēbes. Avotiņš apvainojies un izzudis. (Latviešu tautas teika). Visi apkārtnes ļaudis no tuvienes un tālienes nākuši šurp svinēt vasaras saulgriežus un Labrenča jeb Uguns dienu. (Tagad tradīcija sāk atdzimt, un 10. augustā daudzi atkal svin Labrenča dienu.) Mājās palikuši tikai nevarīgie večuki un mazi bērni. Citi, ņemot līdzi trīs dienas līksmojuši uz Zilākalna. Ja mājas palikušas tukšas, durvis neslēguši ciet, tikai uz galda atstājuši maizi un pienu – ja nu iemaldās kāds izsalcis garāmgājējs.

Zilokalnu īpaši populāru padarījis Andrejs Pumpurs: viņa eposā "Lāčplēsis" te sapulcējušies Lāčplēsis, Lielvārdis, Laimdota, Spīdola un vēl citi eposa varoņi.

Ģedimina izglābšanās

Vēl viena leģenda: 14. gadsimtā Zilajākalnā uzkāpis Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins, kurš apmaldījies un pazaudējis savu karaspēku. No kalna augstumiem raugoties, viņš atkal to pamanījis un atgriezies pie saviem karavīriem. Ģedimins Zilokalnu nosaucis par visu baltu tautu robežu un uzlicis kalna galā akmeni. Tas stāv te joprojām un parasti ir rotāts ziediem.

Zviedri palika gribot

Reiz, sirodams pa Vidzemi ar savu karapulku, Zilajamkalnam tuvojies Zviedrijas karalis Kārlis XII. Vairāk par visu viņu interesējuši šejienes varenie ozoli, no kuru stiprās koksnes zviedri darinājuši kuģus. Ne viena vien ozolu birzs izcirsta šim nolūkam.

Arī Zilaiskalns bijis ozoliem raženi apaudzis, un zviedru karalis devis rīkojumu tos nocirst. Te nu sākušies mūsu tautas protesti un neapmierinātība – ņemiet visu, bet svēto Zilokalnu gan neaiztieciet! Kas zina, vai zviedrus tas aizbiedētu, taču tautai palīgā nācis Pērkoņa tēvs ar saviem lietus gariem. Sākušās tik milzīgas lietavas, ka zviedri atkāpušies tukšām rokām.

Kā atrast Zilokalnu

Leģendas par Zilokalnu ir daudzas un dažādas. Zilaiskalns atrodas Kocēnu pagastā. Šis piramīdai līdzīgais veidojums paceļas augstu virs līdzenās apkārtnes un jau iztālēm labi saskatāms. Brauciet pa ceļu Valmiera – Zilaiskalns – Dikļi un meklējiet 11. kilometrā ceļa kreisajā malā. Tur būs norāde. Diemžēl tagad kalns aizaudzis kokiem un krūmiem, ir tikai viena mazliet patīrīta skatu stiga. Apmeklētāju netrūkst, jo tā ir viena no Latvijas senākajām kulta vietām.

Jāņa Mediņa pēdējā vēlēšanās

Latviešu komponists un diriģents Jānis Mediņš, Jāzepa Mediņa jaunākais brālis, 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, pēc tam pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā. Viņa lielākā vēlēšanās pirms nāves bijusi uzkāpt Zilajākalnā. Par spīti padomju režīmam un cienījamam vecumam, viņam tiešām izdevās ierasties Latvijā un savu sapni piepildīt. Pēc tam komponists apskaidrots atgriezās Zviedrijā un drīz pēc tam aizgāja mūžībā.