Ar šo dienu arī beidzas līgošana, tikai aplīgo ne vairs Jāni, bet gan Pēteri. Lielu svinēšanu gan vairs netaisīja. Pēteri, līdzīgi kā pirms šīs dienas nosvinētie Jāņi, ir jaunu meitu un puišu ieskatīšanās un cerēšanās laiks, kad tiek slēgtas arī derības, kā latvieši dēvēja saderināšanos.
Dažām tautām šī diena tika uzskatīta par nelaimīgu, kurā nekādus darbus vai ceļojumus sākt nedrīkstēja. Latviešiem dažos novados to sauc arī par Pērkona vai Zibens dienu, kurā strādāt nedrīkst, citādi pērkons var nospert. Īpaši jau sienu nevar mest kaudzē, lai zibens nesasper. Sīpolus arī šajā dienā nevajag šķīt, jo tad tie ātri savītīs.
Taču pavisam bez darba jau šajā dienā ar nepaliksim, jo jāvāc Pētera saknes vai Pētera puķes, ko izmanto kā dziedniecisku līdzekli pret krampjiem, pakrūts un nieru vainām, arī lopu ārstēšanai. Lietošanai saknes aplej ar spirtu vai vāra tējā. Ar Pētera dienu sākas arī īstais siena laiks.
Kāds maģisks ticējums stāsta, ka Pēteros ar pēterenēm (Knautia arvensis – lat.) jāizrotā siena šķūnis, lai siens ir pasargāts un nepel. Tīruma pēterene zied ap Pēteriem, vietumis, piemēram, Zemgalē, to dēvē par pēterpogu, vietumis arī par pērkona puķi. Pētereni izmanto arī dziedniecībā kā pretiekaisuma, antiseptisku un asinsattīrošu augu. Lieto gan iekšķīgi, gan ārīgi.
Pētera diena bieži tiek uzskatīta par īsto robežu starp pavasari un vasaru, ziediem un augļiem. Saka, ka Pēterdienā saule griežas uz ziemu un vasara uz karstumu. Apklust putnu dziedāšana – pēc Pēteriem parasti vairs nedzied lakstīgalas un nekūko dzeguzes.
Svarīga Pēterdienas nodarbe ir laika pareģošana: ja šajā dienā līst, tad lietains būs līdz Annas dienai un viss siena laiks slapjš. Taču saulains laiks arī nav vēlams, jo pietiek saulei uzspīdēt kaut tikai tik ilgi, kamēr zirgu var apseglot, lai nākamajā gadā būtu daudz ugunsgrēku. Tādēļ atliek cerēt, ka šī diena būs jauka, bet apmākusies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
