Tu pildi savus ikdienas darba pienākumus. Tu dari to jau gadiem ilgi. Taču kādu dienu tu sāc just iekšēju neapmierinātību, motivācijas trūkumu, nomāktību, skumjas. Rodas spēcīga vēlme pamest darbu. Taču nevari to izdarīt kāda noteikta iemesla dēļ (vienam tā ir nauda, otram audzināšana, citam grūtības pieņemt atbildīgus lēmumus). Cik cilvēku, tik būs arī iemeslu palikt darbā. Bet svarīgākais ir nevis iemesls, kādēļ tu nevari pamest darbu, bet iemesls, kādēļ tevī ir radusies šāda neapmierinātības sajūta. Šis jautājums kļūst aktuāls brīdi, kad tu vairs nespēj koncentrēties uz darāmo, zūd vēlme celties no rītiem un iet uz darbu. Kad vakaros tu vairs nespēj laikus aiziet gulēt, jo negribas pazaudēt dienu, kas ir tik bezjēdzīgi pavadīta.
Ja diena bijusi pilna ar darbiem un notikumiem, kas piepildīti ar sirds siltumu un dvēseles mieru, tad to dienu mēs varam pavadīt ar prieku un gaidīt nākamo. Cik bieži tā notiek?
Dvēseles upe pret prāta mūri
Dzīves gaitā mēs iepazīstam un atklājam sevi. Tas neizbēgami rada pārmaiņas mūsu pasaules uztverē, ikdienas dzīvē, attieksmē un domāšanā. Pienāk mirklis, kad sevis iepazīšanas process ir akumulējis tika daudz jauna un neparasta par mums, ka notiek lūzums. Mēs sākam ieklausīties savā dvēselē. Šis mirklis parasti ir sāpīgs. Tu sadzirdi sevī divas balsis: viena ir tavs prāts, bet otra – dvēsele. Sākas nebeidzams dialogs un cīņa – kas ir pareizi un kas – nepareizi, ko es gribu un ko negribu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
