Kāpēc, runājot par svešu slimību, nedrīkst rādīt uz sevi?  (2)

Garīgais taisnotājs, dziednieks un pirtnieks Vilnis Lejnieks atzīst, ka latviešiem bijuši un ir daudzi un dažādi ticējumi, un daudziem ir arī pamatojumi, kas būtu atsevišķa pētījuma vērti. Attiecībā uz šo Vilnis gan neesot pētījis, no kurienes un kāpēc šis apgalvojums cēlies. "Neesmu jutis uz sevis sekas šādas darbības rezultātā. Un neesmu arī sastapis kādu, kurš to būtu jutis," saka garīgais taisnotājs. "Šeit darbojas cilvēka spēja just, sajust – empātija. Atkarībā no empātijas līmeņa, viens sajutīs jeb projicēs sāpes savā ķermenī, otrs nejutīs neko. Doma, vārds un darbība virza enerģiju noteiktā virzienā. Ja tiek virzīta doma par sāpēm, problēmām, tas radīs enerģijas sablīvējumu un arī sāpes. Ilgstošā periodā – iespējams, arī iekaisumu. Un bailes saslimt to vēl pastiprina. Jāprot nošķirt savas sajūtas no otra sajūtām un jābūt drošam, pārliecinātam savā darbībā. Tad viss būs kārtībā."

Arī pārējie uzrunātie eksperti ir līdzīgās domās.

Veselības skolotājam Jurim Brantam ir savs viedoklis par veco, labo ticējumu: "Vispirms jau jāsaka teiciens no Bībeles – katram pēc viņa ticības. Ne tikai parastu cilvēku, bet arī rūdītu dziednieku vidū valda viedoklis, ka uz sava ķermeņa nedrīkst rādīt, ja kādam kaut kas sāp. Pamatojums – tādā veidā cilvēks uz sevi var uzņemt apspriestā cilvēka kaiti.

Paskatīsimies tīri enerģētiski. Cilvēka roka ir enerģijas virzītājspēks – kā rādītājs. Kad mēs sakām "viņai/viņam tajā un tajā vietā ir kaut kas", vienlaikus norādot to uz sevi, tad Visuma radošais princips ir to piepildīt. No šāda aspekta skatoties – jā, mēs burtiski piesaistām sev kaiti. Tajā pašā laikā šādās situācijās svarīgāka ir nevis rokas virziena, bet gan vārdu izvēle. Piemēram, ar roku norādot uz sevi, var teikt: "Šajā vietā vajadzētu vairāk veselības. Šo vietu vajag piepildīt ar enerģiju." Apzinātības līmenis, runu savienojot ar ķermeņa rīcību, ir vislielākās un ātrākās radīšanas aspekts un princips.
Vienlaikus svarīgi būtu padomāt – kāpēc mēs kādu aprunājam vai apspriežam? Ja tas ir klačošanās līmenī, tad šādos gadījumos būtu labāk paklusēt. Nerunā un nerādi par citu un citam to, ar ko pats nevēlies sastapties!

Ja ārstnieciskos nolūkos, tad labāk būtu izvēlēties bildes ar orgāniem, ķermeņa enerģētiskajām sistēmām un tās cilvēkam izskaidrot, norādot uz papīra. Tas paplašinās cilvēka, redzējumu un zināšanas par orgānu atrašanās vietu. Tādējādi vienlaikus nebūs parādīts uz kādu personīgi.
Visbeidzot, ir svarīgi ievērot savu personīgo higiēnu, kuru katrs var kopt ar dažādām tā sauktajām garīgajām praksēm – meditācijām, enerģijas tīrības ievērošanu un veicināšanu ar dažādiem vingrojumiem, lūgšanām, afirmācijām vai mantrām.

Veicinot savu iekšējo viedokļa maiņu, mainās personīgais biolauks, kas, savukārt, ļauj uzturēt sevi un būt pasargātam – pat tad, ja cilvēks netīšām un neapzināti jau ir parādījis uz sevi."

Arī zintnieks Voldis Prancāns piekrīt, ka ar savu domu mēs aktivizējam lietas, kam pievēršam uzmanību, ko piesaucam jeb nosaucam vārdā: "Ja es teikšu, ka aknās ir kaite, un norādīšu uz kāda cilvēka vai arī uz savām aknām, var sākties destruktīvs process vietā, uz ko norādu (šajā gadījumā – aknās). Viss atkarīgs no satura. Arī dziedniecība notiek tieši tāpat – pievēršam uzmanību, piemēram, aknām un domājam, vārdojam, kā tur ieplūst siltums, mīļums, saskaņa un kārtība, viss sakārtojas, attīrās un atveseļojas u.tml. Organisms paklausa! Jo visi mēs esam burvji."