Pienācis skolēnu vasaras brīvlaiks. Arī mūsdienās bērni pošas uz nometnēm. Interesanti, vai arī viņi tumsā viens otram stāsta baisus stāstus, kā darīja viņu mammas un tēti, vecmammas un vectētiņi? "Detimail" atgādina četrus visu laiku topa stāstus, kas tika čukstēti no auss ausī un pēc kuriem varēja trīcēt pie visām miesām, tā, ka bail aiziet uz tualeti vienam un līdzi jāaicina tas pats draugs, kas stāstu nule kā izstāstījis.
Cilvēkiem patīk izdomāt šausmu stāstiņus
Šausmas, baiļošanās – ir populārs žanrs kino un literatūrā. Taču vēl padomju laikos tas ne tikai bija stingri aizliegts, bet oficiāli vienkārši neeksistēja. Toties tam atradās pietiekami svarīga vieta tautas daiļradē: no pieaugušajiem domātām anekdotēm ar melno humoru līdz plaši pazīstamiem šausmu stāstiņiem.
Šādus stāstus pierakstīt un publicēt nevienam pat prātā neienāca. Tos vienkārši nodeva tālāk no mutes mutē. Tā tas turpinājās līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam. Tieši tad zināms bērnu rakstnieks Eduards Uspenskijs publiski aicināja viņam nosūtīt zināmos šausmu stāstiņus, kas klejoja pa pionieru nometnēm.
Rakstnieks saņēma milzu skaitu vēstuļu, kas ar laiku pārvērta unikālā grāmatā "Baigā bērnu folklora". Turklāt rakstniekam izdevās nodot tālāk arī bērnu balsis, un viņu "skudriņas pa ādu", klausoties šos stāstus. Pēc šiem stāstiem var redzēt, kā ar baiļu un to pārvarēšanas palīdzību bērni ieguva zināšanas par dzīvi un nāvi.
- Par bērnu bailēm no tumsas, sliktajiem rūķiem, plašāk lasi šeit, kur skaidrojumu sniedz Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas bērnu neirologs.
Lūk, četri vispopulārākie spoku stāstiņi no vecajiem laikiem!
Zārks uz ritentiņiem
Reiz dzīvoja viena meitenīte. Un viņas mamma aizgāja uz darbu, stingri piekodinot neslēgt radio. Bet meitene nepaklausīja un ieslēdza.
Un pēkšņi pa radio ziņo: "Meitenīt, meitenīt, zārks uz ritentiņiem ir izbraucis no kapiem, meklē tavu ielu. Slēpies, bēdz prom". Bet meitenīte nolēma, ka tiek pārraidīta kaut kāda briesmīga pasaka… Bet viņai atkal saka: "Meitenīt, meitenīt, zārks uz ritentiņiem ir atradis tavu ielu, jau tavu māju meklē". Un nosauc viņas adresi.
Tad nu gan meitene nobijās, sāka aizvērt durvis, bet no mājas prom nebēg. Bet radio atkal ziņo: "Meitenīt, meitenīt, zārks uz ritentiņiem tavu māju jau atradis. Brauc iekšā dzīvoklī!".
Atgriezās mamma no darba, bet meitene mirusi. Tikai blakus kaut kāds ritentiņš mētājas.
- Sešus tipiskākos bērnu baiļu tipus un kā pārvarēt bailes, uzzini šeit.
Melnās klavieres
Dzīvoja reiz mamma ar tēti, meitenīte un viņas vecmamma. Meitenīte gribēja spēlēt klavieres, un vecāki nolēma tās nopirkt. Tad vecmamma sacīja, lai nekādā gadījumā nepērk melnā krāsā. Taču veikalā bija tikai melnas krāsas klavieres, un mamma ar tēti tās nopirka.
Nākamajā dienā pieaugušie aizgāja uz darbu, un meitene piesēdās pie klavierēm. Tiklīdz viņa nospieda klavieru taustiņu, no klavierēm izlīda skelets un pieprasīja viņas asinis. Meitenīte nobijās, iedeva savas asinis, skelets tās izdzēra un ielīda atpakaļ klavierēs.
Tā tas turpinājās trīs dienas, bet ceturtajā meitenīte nopietni saslima. Viņai neviens nevarēja palīdzēt, jo katru dienu parādījās skelets un dzēra viņas asinis. Tad vecmamma teica, ka melnās klavieres ir jāsasit. Tēvs paņēma āmuru un sasita klavieres. Skelets pazuda, bet meitenīte uzreiz izveseļojās.
- Ko darīt, ja bērns baidās gulēt savā istabā, uzzini rakstā te.
Pīķa dāma
Vienreiz divas meitenes nometnes klusajā stundā nolēma izsaukt pīķa dāmu. Viņi ar ziepēm uz spoguļa uzzīmēja mājiņu un pakāpienus, noskaitīja buramvārdus. Tūliņ pat parādījās melns pleķis, kas kāpa pa pakāpieniem uz mājiņu…
Meitenes pārbijās, bet bija jau par vēlu – pēc klusās stundas abas atrada bezsamaņā. Un katrai no meitenēm rokās bija iežmiegta kārts – pīķa dāma. Tad nometnes vadītājs sacīja, ka jānodzēš uzzīmētā mājiņa uz spoguļa. Tad pīķa dāma nevienam vairs neko nevarēja padarīt.
- Kā palīdzēt bērnam pārvarēt bailes no kukaiņiem, tumsas, ūdens, uzzini šeit.
Sieviete baltā
Agrāk nometnes vietā bija pils. Tur dzīvoja bagāts un ļauns barons. Viņam bija kalpone. Vienreiz viņš pavēlēja kalponei iztīrīt savu balto kreklu. Viņa to izmazgāja, bet, kad tas izžuva, krekls bija nedaudz sarāvies. Barons ļoti sadusmojās, nocirta kalponei galvu, un apraka viņu zem koka.
Pēc tā kalpone kļuva par spoku, viņa staigā pēc pusnakts pa nometni: ja ieraudzīs kādu, kurš neguļ un staigā baltā kreklā, tad noteikti viņu nožņaugs.
- Bailēm lielas acis! No kā baidās bērni? Lasi šeit.
Šausmīgie stāsti kā civilizācijas kods
Protams, mūsu bērnībā bija arī citi spoku stāstiņi: par gaiši zilajiem/sarkanajiem aizkariem, par sarkanajiem cimdiem, par zaļajām acīm, par asins skaitļiem…
Tos vieno viens: galvenajam varonim – visbiežāk bērnam, kaut ko aizliedz, bet viņš pārkāpj šo tabu, un notiek kaut kas briesmīgs. Vai arī nenotiek, ja varonis (kā likums, ar pieaugušo palīdzību) uzvar ļaunos, tumšos spēkus, norāda pedagoģe un mamma Svetlana Golicina.
Un vienmēr, lai notiktu sižeta attīstība, šādi stāstiņi pieprasa baiļu vairošanos, jo tās taču ir vienas no spēcīgākajām cilvēciskajām emocijām. Tieši caur bailēm bērni iepazīst pasauli, tās likumus un mācās ar tiem mijiedarboties. Lūk, kādēļ nometnēs šie stāstiņi baudīja tik lielu popularitāti!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
