Ticība jaunajam laikmetam – mīti un draudi

Vēbers raksta, ka laika gaitā ar katru mūsu domu un rīcību mūsu smadzenēs saslēdzas konkrēti nervi, tāpēc mēs piesaucam līdzīgas situācijas jau iepriekš notikušajām. Taču mēs esam spējīgi izdarīt neatkarīgas izvēles, ja atpazīstam, kurā brīdī ieejam iepriekšējās sliedēs – komfortablajās, bet bieži vien neveselīgajās un ierobežojošās.

Jaunas, pozitīvas, nepierastas izvēles bieži vien izraisa bailes, par spīti tam, ka šīs izvēles ļauj mums augt un izdzīvot labākas dzīves. Mēs baidāmies no mums nepazīstamā pat tad, ja tas ir veselīgāks nekā zināmais. Ir apzināti jāievēro šī dinamika, vai arī mēs paliksim komfortā, bet akli vai vienkārši slēpsimies aiz bailēm, kad mums būs jāveic jaunas, dzīvi uzlabojošas izvēles.

Ja mēs ticam, ka savu realitāti veidojam paši, tad reizēs, kad dzīvē iestājas melnā strīpa, mums sevi jāvaino par savām kļūdām, par to, ka nebijām pietiekami labi, stipri u. tml., lai spētu novērst šo melno strīpu, jo pēc šīs loģikas mēs taču paši izveidojām savu realitāti. Bet kā būtu, ja pieņemtu, ka mēs ne vienmēr izveidojam savu realitāti, ka mums ir tikai daļēja kontrole pār to (un reizēm – nekāda), ka ar mums var notikt sliktas lietas, kas nav mūsu kontrolē (izpētiet savu dzīvi), un ka līdz ar to ir notikumi, no kuriem nevaram izvairīties? Tad mēs sevi nevainotu par visu, kas noiet greizi, kā arī būtu tuvāki realitātei un jaukāki pret sevi. Sapratne, ka esam kļūdījušies tikai lietās, pār kurām mums ir kontrole, ļaus mums atbrīvot vietu sevī līdzjūtību gan pret sevi, gan citiem.

"Uzskats, ka mūsu domas izveido mūsu realitāti, ir tikpat vilinošs kā maldinošs. Būtu jauki, ja mums būtu neierobežota vara izmainīt lietas, bet mums nav pilnīgas kontroles pār dzīvi. Citiem cilvēkiem ir viņu brīvā griba, līdz ar to viņi spēj veikt lēmumus, balstotes uz savām vajadzībām un vēlmēm. Mēs maldinām sevi, ja domājam, ka varam kontrolēt citu izvēles un visus dabas spēkus, kas mūs neizbēgami ietekmē," – tā psihoterapeits, zinātņu doktors Džons Amodeo.

Melnbaltais uzskats, ka mēs veidojam savu realitāti, var novest pie kauna, sevis vainošanas un palielināta stresa. Paskaties apkārt: cik daudz veselu, līdzjūtīgu, sabiedrisku cilvēku tu zini, kas nav (stipri) atkarīgi no citiem apstākļiem un citu darbībām? Narcisisti un sociopāti ir daži no retajiem izņēmumiem, kurus es varu iedomāties. Informācijas saņemšana un būšana no kaut kā atkarīgam ir daļa no cilvēka esības. Lai mēs noteiktu savu nākotni un joprojām būtu priecīgi, mums būtu sevi jāizolē un savā ziņā jākļūst sociopātiskiem, jo mums būtu jāsamazina konkurējošās informācijas daudzums (kas ir tas, kas ļauj mums būt ievainojamiem un līdzjūtīgiem).

Galu galā izskatās, ka vēlme "izveidot pašiem savu realitāti" visbiežāk nāk no bailēm just sāpes.

Vairums no mums izjūt vilšanos sevī, ja kāds, ko mīlam, jūtas slikti vai pat nomirst, ja mēs zaudējam darbu, kuru mums vajag vai kurš mums patīk, ja mēs zaudējam savu naudu vai ja mūs nodod. Domāt, ka mēs esam atbildīgi par to, varējām izvairīties no sērām, kad zaudējām kādu, kuru mīlējām, nozīmē nejust skumjas. Un nejust skumjas nozīmē noglabāt sāpes mūsu ķermeņa smadzenēs, liedzot sev dzīvot autentiski, no visas sirds, izjūtot emocijas.

Tas nozīmē, ka mēs ietekmejam cits citu. Savā rakstā "Jēgas atrašana" psihologs Stīvens Stosnis raksta: "Cilvēki ir sociāli dzīvnieki, ieprogrammēti emocionāli reaģēt viens uz otru. Faktiski mūsu emocijas ir daudz lipīgākas nekā jebkurš mums zināmais vīruss. Tas nozīmē, ka katra no mūsu mijiedarbībām ar citiem cilvēkiem nedaudz izmaina gan mūs, gan viņus..."

Mēs nespējam pilnībā kontrolēt un bieži vien pat ne pa lielākajai daļai kontrolēt to, kā atbildam. Un mums arī nevajadzētu varēt to darīt. Neirozinātne, piemēram, ir parādījusi, ka mēs negribīgi reaģējam uz daudziem apdraudējumiem, jo, ja spētu apstādināt plūsmu un apzināti izvērtēt savu atbildi (piemēram, uz lauvu, kas izlec no krūma, lai tevi apēstu), mums būtu izvēles iespēja apdraudēt savu dzīvību vairāk nekā evolūcijai tas ir izdevīgi.

Šī atpazīšana (kā mēs uztveram un reaģējam uz situācijām, īpaši, sarežģītajām) nosaka mūsu pieredzi, tas ir viedums. Esmu ievērojis, ka varu izvairīties no daļas drāmu savā dzīvē, regulējot to, kā reaģēju uz situācijām. Nemiers, bailes, bezcerību un bēdas notiek. Un mēs varam pieķert sevi brīžos, kad pārspīlēti reaģējam uz šīm emocijām, iegūstot nepareizus secinājumus no tiem, vai izspēlējam reakciju uz tiem un tādējādi palielinam savas ciešanas. Ironiski – šo sarežģīto emociju pieņemšana palīdz iepriekšminētajās bedrēs neiekrist.

Savā ziņā mēs izvēlamies savas atbildes. Tas var uzlabot mūsu dzīves. Bieži vien mums jāatbild pretēji tam, kā jūtamies. Piemēram – jo mazāk mēs noslogojam savus ķermeņus, jo slinkāki kļūstam, līdz ar ko vēl mazāk gribam kustēties. Ja mēs ieklausītos tajā, ko jūtam, un nekustētos, mēs justos vēl sliktāk (nav runa par slimību gadījumiem). Kustēšanās, lai gan daļai no mums tas nepatīk, ir tas, kas mums vajadzīgs, lai justos labāk un lai mainītu to, ko domājam par kustēšanos.

Izņemot gadījumu, kad mūsu sajūtas dod mums precīzus signālus, kas patiesi pasargā un palīdz mums, mums vajadzētu uzmanīties no izvēļu izdarīšanas, balstoties uz to, kā mēs jūtamies. Bieži mūsu sajūtas mūs patiesībā nepasargā, to izdara pārspīlētas reakcijas uz evolūcijas gaitā programmētiem stimuliem. Piemēram, mūsos evolūcijas gaitā ir iekodēta tieksme ievērot čūskas uz zemes...

Gan verbālie, gan fiziskie, gan emocionālie ievainojumi negatīvi ietekmē mūs pat tad, kad esam pieauguši un pilnībā apzinājušies tā gadījuma apstākļus un to, kā ievainojums izveidojās. Izvēloties, kā atbildēt, mēs varam mīkstināt ievainojumu, neizraisot sev papildu ciešanas.

Tam piemērs ir posttraumatiskā stresa sindroms – mums rodas bailes no situācijām, kas mūs reiz ievainojušas. Tas tāpēc, lai tad, kad parādīsies līdzīga situācija nākotnē, mums būtu gatavs mehānisms, kas izraisītu bailes, lai mēs varētu labāk sevi aizstāvēt. Diemžēl notiek tās, ka primitīvākās mūsu smadzeņu daļas – īpaši vidussmadzenes un to emocionālie centri – uz apdraudošām situācijām reaģē pārāk spēcīgi, izraisot tikpat pārmērīgu neapzināto reakciju, radot mums sāpes, vēlmi izvairīties no šādām situācijām un nervu sistēmas problēmas.

Mirklī starp stimulu un atbildi ir mūsu brīvība praktizēt to, kā reaģējam. Un darbs dara darītāju. Galu galā, mūs ietekmē apkārtējie apstākļi gan tādos veidos, kurus varam, gan tādos, kurus nevaram kontrolēt. Mūs ietekmē apstākļi, kurus paši neizvēlamies. Nejaušas lietas, kuras mēs nevaram izskaidrot, mēdz notikt mūsu dzīvē. Mēs nevaram kontrolēt visu, pat ne pašu reakcijas. Un mums to nevajag varēt. Atceries – mēs varam kļūdīties tikai tajās lietās, kuras varam kontrolēt.

Tāpēc pieņem realitāti. Jā, mēs varam samazināt problēmas dzīvē izmantojot savus prātus. Mēs varam izmantot pašpalīdzības tehnikas, uzvedības modifikācijas un citus dziedināšanas līdzekļus. Bet no daudzām problēmām (patiesībā no vairuma) mēs nevaram izvairīties. Traumas ir patiesas, tās skar mūs gan fiziski, gan "iekšēji". Un tieši tas ļauj mums kļūt cilvēcīgākiem. Spēcīgākas sirdssāpes ļauj mums atklāt to, cik ievainojami esam, un dod iespēju kļūt nevis piesardzīgākiem un agresīvākiem, bet gan līdzjūtīgakiem. Traumas mūs ietekmē pat tādos veidos, kurus nemaz negribam atzīt. Citu problēmas mums nevajadzētu pētīt, tā ir viņu skola.

Bet uzskats, ka mēs esam atbildīgi par savas realitātes izveidi, ir savdabīgs mazohisms. Mēs varam viens otram palīdzēt vai viens otru ievainot. Mēs ietekmējam viens otru un esam nozīmīgi viens otram. Mēs esam viens – mums vajag vienam otru. Mēs vienmēr esam vieni, bet ne pilnībā. Dzīves neizbēgamo ciešanu pieņemšana ļauj mums pieņemt šīs patiesības. Ja mēs noliedzam dzīves ciešanas, mums gribēsies pieņemt melnbaltos uzskatus, kas novedīs pie vēl vairāk ciešanām.

Otra puse ticībai, ka mēs varam pilnībā izmainīt savu realitāti: var rasties uzskats, ka drīkstam pret citiem izturēties slikti. Galu galā (neapzinātā) loģika teic, ka tam, ko mēs darām, nav nozīmes, jo tā, kā citi pieredz un uztver mūsu darbības, ir viņu atbildība – viņi taču arī rada savu realitāti! Mēs nevaram viņus tiešām ievainot, jo viņi ir atbildīgi un var kontrolēt savu reakciju, vai tad ne?

Nē.

Vēl viens Jaunā laikmeta sauklis ir "mēs neesam atbildīgi par citu cilvēku jūtām". Kurš tam tic, var attaisnot jebkuru savu darbību. Tāpat kā ikviens, kurš tic, ka mēs veidojam savu realitāti, var attaisnot savu rīcību pret tiem, kurus aizskar (fiziski vai psiholoģiski), jo viņu reakcija taču ir viņu atbildība, jo arī viņi rada savu realitāti. Citiem vārdiem sakot, cilvēkiem kaut kas spēj nodarīt pāri tikai tāpēc, ka viņi ir nepareizi vai neatbildīgi reaģējuši vai atbildējuši. It kā vienmēr būtu kāds veids, kā atbildēt, kas mūs pasargātu no tikšanas ievainotiem...

Esmu saticis vairākus savas realitātes radīšanai ticošus cilvēkus, kuri neuzņemas atbildību par saviem ļaunajiem un netaisnīgajiem darbiem. Reiz satiku kādu pāri, kas nekad neatvainojās par to, ko izdarīja vai pateica, jo viņi domāja, ka "visam, kas notiek, ir iemesls". Kādu dienu cita neapzināta incidenta vidū es viņiem teicu: "Vai varētu būt tā, ka šā notikuma iemesls ir iemācīt jums just empātiju pret citiem cilvēkiem un līdzjūtīgi atvainoties, tādējādi vairojot dziedināšanu un intimitāti?"

Varbūt atvainošanās un kļūdu atzīšana liek pāridarītājiem just kaunu un vainot sevi par to, ko izdarījis. Bet tas viņiem nepatīk; citiem vārdiem sakot, ir slikti kļūdīties un darīt aplamas lietas. Šis uzskats ir nepareizs, un, tāpat kā paša vainošana, mums nav visu dzīvi jāizjūt sevis pazemošanas efekti. Tā ir īslaicīga realitāte, kas var tikt mainīta.

Aplami uzskati (un to efekti uz neiroendokrīno sistēmu) ir paliekas no pagātnē pieredzētā, bieži vien no citu cilvēku aizspriedumiem, uzspiestajiem nepareizajiem uzskatiem un pāridarījumiem pret mums. Tā pāridarījumi un nepareiza domāšana tiek nodota no paaudzes paaudzē. Varbūt mūsu priekšteči reiz tika apkaunoti par kļūdīšanos vai viņiem nekad neatvainojās. Un tagad, lai nesajustu šo seno rētu, turpina vardarību un klusām attaisno to, pieņemot uzskatus, ka "mēs paši veidojam savu realitāti" un ka "mēs neesam atbildīgi par citu jūtām".

Patiesība ir šāda: ne visam, kas notiek, ir iemesls, kuru mēs varam uzzināt vai izprast. Pieņemot maskētos Jaunā Laikmeta aizsardzības uzskatus, mēs patiesībā varam palielināt rētu. Mūsu seno rētu noliegšana paštaisnuma vārdā rada vairāk nežēlības.

Mēs neveidojam paši savu realitāti un līdz zināmai pakāpei esam atbildīgi par to, kā citi jūtas mūsu darbību iespaidā. Citādi uzskati noved pie kauna, vainošanas un nežēlības.

Taču mums ir iespēja mācīties kontrolēt, kā atbildam uz situācijām. Viens no veidiem ir caur darbībām. Tas ļauj mūsu fizioloģijai nomierināties. Mēs varam, piemēram, izvēlēties aiziet no strīda, kurā vairs neturam sevi rokās. Cits ir dziļi elpot, lai samazinātu dusmu un baiļu izveidoto adrenalīna plūsmu.

Uzskati izraisa darbības, kuras iespaido mūsu pasauli un ietekmē to, ko mēs domajam par sevi, kas viss izraisa atgriezenisko saikni uz mums. Mūsu uzskatu izpēte un sāpīgo asociāciju ievērošana var palīdzēt mums atcelt tos. Ja nevaram stāties pretī savām sāpēm – nevaram padziļināt savu integritāti. Tā vietā mēs turpināsim veidot jaunus uzskatus aizsardzībai, lai kompensētu tās trūkumus, kas mūs novedīs vēl vienu soli tālāk no bāzes patiesības, izveidojot vēl vairāk nepareizu uzskatu uz jau tā aplamajiem pamatiem.