Gaidot Baltijas būviecības izstādi "Māja I 2015", kas jau šajā nedēļas nogalē norisināsies Ķīpsalā, portāls "Māja&Dārzs.lv", SIA "Saint-Gobain Celtniecības produkti" un izstāde "Māja I 2015" aicināja piedalīties konkursā "Kaimiņu būšana" un laimēt celtniecības materiālus skaņas izolācijai 500 eiro vērtībā.
Iepazīsties ar konkursa dalībnieku stāstiem par piedzīvotajām nedienām ar kaimiņiem, kas, iespējams, nekad nerastos, ja mājoklim būtu laba skaņas izolācija. Nobalso par, tavuprāt, interesantāko stāstu, kura autors saņems vērtīgu balvu - skaņas izolācijas materiāls. Balsojums noslēgsies 11.martā plkst. 23:59. Veiksmi!
Kā jau solīts, neizpaliks arī veicināšanas balvas! Pie 2. un 3. vietas ieguvējiem viesosies SIA "Saint-Gobain Celtniecības produkti" eksperti, lai konsultētu par skaņas izolācijas risinājumiem mājoklī, kā arī iepriecinās ar kādu dāvanu. Protams, pirmo trīs vietu ieguvējiem balvā arī ielūgumi uz Baltijas būvniecības izstādi Nr. 1 – "Māja I 2015", kas no 12. līdz 15. martam notiks Ķīpsalā.
SIA "Saint-Gobain Celtniecības produkti" pārstāv pasaulē zināmus celtniecības materiālu zīmolus – "Isover", "Weber" un "Gyproc". "Isover" piedāvā augstas kvalitātes siltumizolācijas materiālus, kas ir piemēroti siltuma un skaņas izolācijai gan jaunbūvēs, gan ēku rekonstrukcijās. Apvienojot ilggadēju pieredzi ar inovācijām, klientiem tiek piedāvāti labākie risinājumi sienu, griestu, grīdu un jumta siltināšanai un skaņas izolācijai.
Kaspara stāsts
Dzīvoju Rīgā, Ziepniekkalna 119. sērijas projekta mājā 6. stāvā, it kā standarta māja, kura atrodas gandrīz katrā Rīgas mikrorajonā, bet nekā - nav vis standarta! Izolācija mājai zem katras kritikas, nodota māja 2000. gadā. Kas tik nav dzirdēts no augšējiem kaimiņiem un 2 stāvus zemāk dzīvojošiem kaimiņiem, par to vēlāk. Vispirms, kad tika iegādāts šis trīs istabu dzīvoklis, jau otrajā dienā uznāca 4. stāva kaimiņš, solīds kungs ar kundzi, un teica, ka mani bērni laikam skaļi pa dienu uzvedoties (bet bērni, protams, bija priecīgi, beidzot plašums - var gan ar mašīnām pabraukt, gan bumbu uzspēlēt), viņiem traucējot dzīvot, esot ar mieru iedot naudu, lai visam dzīvoklim ieliek paklājus. Nu neko, mēs ar sevu pasmējāmies, uzlikām restes kāpņu koridorim, lai vairāk netraucē. Galvenais, ka 5. stāva kaimiņam nekas netraucē, bet 4. stāvā, lūk, traucē. Ar laiku arī bērni sāka klusāk uzvesties un neviens vairs nenāca sūdzēties. Bet tad sākā no 4. stāva dzīvokļa jocīgas skaņas nākt, kuras varēja dzirdēt 6. stāvā, tāda kā vaidēšana. To varēja dzirdēt īpaši vakaros, kad māja kļūst klusāka no apkārtējiem trokšņiem. Vaidēja gan dienā, gan naktī. Noskaidrojām - kaimiņam no 4.stāva ļoti slikti bija, bet vaidēja ilgi 3-4 mēnešus, kamēr... nu, jūs paši saprotat. Tagad klusums. Augšējiem kaimiņiem ir vilka suns, ļoti gudrs un paklausīgs. Ilgi nedzirdējām riešanu, kaut arī suns dzīvo jau 1,5 gadus, bet tad vienā naktī kā sāka gaudot - mēs visi gultā augšā (pat bērni pamodās un sabijās). Dzirdamība tāda, it kā suns mums blakus gulētu un sāktu gaudot. Izrādījās, kaimiņi aizbraukuši un suns viens pats mājās garlaikojās. Vēl kādu nakti, ap plkst. 1 naktī pamodāmies no nenormālām skaņām, kas nāca no augšas, tur vīrs ar sievu pildīja kopīgos nakts pienākumus, bet dzirdamība super, cik varēja dzirdēt, abiem bija labi. Šos pienākumus dzirdam šad tad vēlās naktīs. Tā mēs sadzīvojam ar apakšējiem un augšējiem kaimiņiem jau 8 gadus. Gan jau arī mūs sadzird apakšējie un augšējie kaimiņi, bet, cik es satieku viņus, neviens nesūdzas, tad jau laikam viss kārtībā ar mums.
Dzintras izmisums
Izmisuma sajūta pārņēma ik reizi, kad es kā māte nevarēju bērnam nodrošināt bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās tiesības uz naktsmieru un piemērotu vidi mācībām. Policisti tik plātīja rokas, ka jābūt vismaz triju kaimiņu iesniegumiem. Tikmēr dienām un naktīm apakšējā dzīvoklī plosījās dzērāji un skaļi skanēja mūzika. Tā kā dzīvoju mājas gala dzīvoklī, tad kopēja siena ir tikai ar vienistabas dzīvokli, kurā dzīvojošā sirmā kundze tika iebiedēta, ja sūdzēsies. Iespēju robežās veicām skaņas izolācijas darbus, bērns pierada gulēt un mācīties ar ausu aizbāžņiem. Tobrīd ausu aizbāžņi bija vienīgais glābiņš, lai gan ilgtermiņā to lietošana nav vērtējama pozitīvi. Tagad jau dēls izaudzis un studē citā valstī, kaimiņi savu veselību ievērojami nodzēruši, kļuvis mazliet mierīgāk. Tomēr secinu, ka ilgstošais stress un slikts miegs daudzu gadu garumā ir atstājis negatīvu iespaidu uz veselību. Varbūt kvalitatīva skaņas izolācija būtu vairāk pasargājusi nervu sistēmu? Visvairāk jau izbrīna likumdošana, kura joprojām aizsargā trokšņotāju intereses.
Aigara kaimiņu būšana
Tā ir sanācis, ka es dzīvoju trīs stāvu mājā, kurā ir trīs kāpņu telpas. Dzīvoju vidējā kāpņu telpā otrajā stāvā, sanāk tā, ka mans dzīvoklis ir vidējais. Savus kaimiņus es dzirdu perfekti, tā kā pastāstīšu jums nedaudz par viņu ikdienu.
Augšējie kaimiņi vienmer sveicinās, gan jau pat nenojauš, ka es dzirdu katru rītu, kā viņi pulkstens 5:50 ceļas. Uzvelk čības ar cietu zoli un dodas uz tualeti, kur var dzirdēt, kā tiek ieliets podā, un tad ar lielu joni tas viss tiek aizskalots zilās tālēs. Aizcērtot tualetes durvis, dodas uz virtuvi, kur pēc skaņas var noprast, ka tiek liets ūdens no krāna (iespējams, kafijai vai tējai silda ūdeni). Tālāk notikumi risinās vannas istabā, kur pūš un rūc, spļauj un rej, liekas, ka kādu biedē, bet, nē, tīra mierīgi zobus. Tad sākas lielā skriešana pa dzīvokli, kaut ko meklē, kaut ko dauza un stumj no viena istabas gala uz otru. Ap pulksten 6:35 dodas uz darbu... Iestājas miers un es vēl varu trīsdesmit minūtes pagulēt.
Ir pienācis vakars, visi atgriezušies no darba. Augšējie kaimiņi sāk mazgāt veļu... Nu, tas ir viens ārprāts. Tā veļas mašīna rūc kā formula, lec no virtuves uz koridoru, nebrīnos, ja paši sēž tai vēl virsū. Es saprotu, varbūt cilvēkiem nav naudas jaunai veļas mašīnai, bet skaņas izolācijas arī nekādas nav, dzirdu katru soli un pīkstienu.
Aiz istabas sienas dzīvo man pārītis gados. Viss jau ir atkal kārtībā, bet dēļ tā, ka nav sienām skaņas izolācija, dzirdu visu, kas viņiem notiek virtuvē. Reizēm jau pat var just kotlešu smaržu. Bieži viņi sastrīdas par niecīgiem sīkumiņiem, kā piemēram, kurš klapēs karbonādes, bet kurš mizos kartupeļus. Viena jau liela problema ar viņiem ir... Un tas ir suns ar ļoti spalgu balsi. Pret dzīvniekiem man nekas nav, bet kad sāk riet bez apstājas, tad jau dusmas sanāk, bet nekad vēl neesmu viņiem neko teicis... Gan jau vēl pacietība man ir. Citreiz pet smiekli sanāk, ka augšējais kaimiņš no rīta mazgā zobus, spļauj un rej, bet mazais, mīļais sunītis aiz sienas, to dzirdēdams, parādā nepaliek... Rej, cik vien māk. Dažreiz liekas, ka suns ir manā istabā, paskatos bet nav.
Un beidzot trešais kaimiņš aiz otras sienas, no kura var dzirdēt vakara erotiskās rotaļas, nakts krākšanu un skandālus dēļ greizsirdības, bet tas jau varētu būt stāsts nākamai temai. Šis tikai ir mazs ieskats kaimiņu dzīvē. Ir tāda sajūta, ka mēs dzīvojam reizēm vienā dzīvoklī... Ārprāts!
PS. Iespējams, kāds var arī mani iekļaut savā stāstā, tomēr ar jūsu palīdzību mēs spētu atrisināt situāciju, lai mūsu dzīves apstākļi būtu pēc iespejas labāki un ar komfortu.
Ilonas stāsts
Nu jau pagājuši gandrīz 6 gadi, kopš mitināmies mūsu dzīvoklī. Māja nav liela, mums ir tikai piecas kaimiņģimenes. Mums iet jautri, mēs neskumstam, jo kaimiņš, kurš dzīvo dzīvoklī virs mums, ir pārliecināts, ka viņam ir izcilas vokālās spējas. Tāpēc, lai attīstītu savu prasmi dziedāt, nodarbojas ar karaoke dziedāšanu, bet nopietnākos svētkos, protams, ciemos tiek aicināti draugi un paziņas, kuriem arī ir ar ko palielīties. Ciemiņi negrib izrādīties neprasmīgi, tāpēc rāda visu, ko prot un var, bija brīdis, kad arī mēs ar vīru nevarējām palikt klausītājos, tāpēc gājām pievienoties, domāju, ka pārējie kaimiņi arī bija "sajūsmā"par mūsu talantiem. Augšstāva kaimiņš atgādina par sevi, ne tikai dziedot, bet arī gandrīz katru nakti pirms gulēt iešanas. Dīvainās ritmiskās čīkstoņas skaņas dzirdamas pēc plksten 22.00, tāpēc bērni to nedzird, bet mēs jau jokojām un teicām, ka kaimiņam gan ir jānomaina gulta. Savukārt viņš atjokoja un teica, ka tā ir laimīgā gulta un to gan viņš nemainīs, jo esot māņticīgs.
Vēl jautrāk mums gāja vasaras mēnešos, kad apakšstāva kaimiņš remontēja vannas istabu un priekšnamu, savukārt otrs apakšstāva kaimiņš sestdienās bija nolēmis tā riktīgi patusēt ar draugiem (jo vecāki bija prom – darbā Anglijā), skaņu buķete bija ļoti daudzskanīga, bet tas nebūt nav viss, mēs paši arī piedalāmies skaņu buķetes "smaržu" pastiprināšanā. Mēs arī neatpaliekam no kaimiņiem, nu jau būs gandrīz divi gadi kā mūsu dzīvoklī uzradās piektais iemītnieks, mūsu dēliņš Martins (mums ir trīs bērni: dēliņš - 1,9 gadi, meitiņa – 9 gadi un dēls – 14 gadi). Domāju, ka tagad arī mūsu kaimiņiem iet jautri, jo vecākais dēls nodarbojas ar handbolu un dažreiz "pasit" bumbu arī mājās, meitiņa spēlē vijoli un klavieres, savukārt mazais Martins dažreiz mēģina "iestāstīt" visiem, ka viņš ir galvenais iemītnieks šajā mājā un viss, ko dara viņš, ir svarīgi, gan to, ka viņš arī grib spēlēt bumbu, gan to, ka viņš vēlas spēlēt arī klavieres, tieši tad, kad māsa spēlē vijoli, ja neviens nesaprot viņa sacīto, viņš mēģina atkārtot un ik reizi to dara skaļāk un skaļāk. Tā lūk mēs dzīvojam, visi kopā un katrs atsevišķi.
Madaras stāsts
Nepilnu gadu dzīvoju burvīgā divistabas dzīvoklī netālu no Rīgas robežas. Tuvumā ir mežs un upe, kas ir lielisks veids, kur pavadīt laiku ārpus mājas. Viss jau liekas ļoti forši, taču aiz guļamistabas sienas ir kaimiņiene, kura uzskata, ka es skaļi uzvedos (atzīšos, es patiešām uzvedos pieņemami, jo ne reizi vēl nav bijušas ballītes un daudz cilvēku dzīvoklī, kas varētu radīt troksni).
Mājas sienas patiešām ir plānas un es dzirdu, kā no rītiem kaimiņiene klepo, dauza pa trubām un bīda mēbeles. Katru rītu man tas ir jādzird. Es apzinos, ka tādas ir tās kaimiņu būšanas, bet es neskrienu par katru sīkumu sūdzēties viņai. Viņa ir vecs cilvēks un iedomājas visādas lietas un cenšas mani nepatiesi apmelot. Vienu dienu pie manis bija atnācis viņas dēls ar sievu un jautāja, vai es kaut ko istabā zāģēju. Es atbildēju ar pretjautājumu, varbūt Jūs tur zāģējat, jo es arī to skaņu no rīta dzirdēju. Izrādās, ka pāri ielai notiek remonts un visus skaļos remontdarbus kaimiņiene attiecina un mani. Brīžiem liekas, ka pie manis ieradīsies "Bez tabu" vai policija.
Es centos saprast kaimiņu nākšanu ciemos un mēģināšanu atrast kompromisu, taču es kā students nespēju uzlikt sienu, kas izolētu skaņu.
Brīžiem nemaz negribas doties uz mājām, jo manā apziņā visu laiku ir skumjas par to, ka savās mājās nejūtos mājīgi. Palīdziet man tikt pie izolējošās sienas, lai kaimiņiene var dzīvot mierīgi un es varu doties uz mājām ar prieku. Kā arī – beidzot uzaicināt ciemos draugus uz sālsmaizes ballīti!
Zanes stāsts
Daudzdzīvokļu paneļu mājās ir ļoooooti laba dzirdamība. Kādu vakaru dzirdu. Vīrs neiecietīgi no tualetes man sauc: "Sieva, atnes tualetes papīru!"
Ja vajag, tad vajag. Īpaši neiedziļinoties, paņemu rullīti, atveru durvis, dodu... neviens neņem pretī. Atveru durvis plaši jo plaši - neviena nav, tikai pa ventilācijas caurumu dzirdu pārmetošu un sadusmotu: "Ātrāk nevari?"
Pārsmējos, kad sapratu, ka tas nav mans vīrs, bet gan nabaga kaimiņš, kuram lēnīga sieva un izbeidzies tualetes papīrs.
Tīnas grēksūdze
Vispār neesmu reliģioza, taču gadās momenti, kad apstākļu varā par tādu var pārtapt. Sliktas domas domāt, vēlēt visiespaidīgākās mokas saviem tuvākajiem augšstāva kaimiņiem taču ir grēcīgi. Lūk, par to es tagad izlūdzos visaugstākā piedošanu un ceru ar laiku attīrīt savu karmu.
Virs manis dzīvo pavecāks, krieviski runājošs laulāts pāris. Tā jau neko - kaimiņi kā kaimiņi. Naktīs klusi, dienā vispār nedzird, toties bija pasākuši visu kompensēt agrās rīta stundās. Tad ģimenes sadzīve sit augstāko vilni. Un viņiem vienalga, ka mums piecos no rīta vēl negribas mosties. Labi vēl - vienkārši runāšana būtu. Lieta tā, ka saimniecei dzirdes problēmas un, lai tās pārvarētu, kungs pacilātā tonī un skaļā balsī sāk strostēt savu lauleni par nelāga izgludinātajām biksēm, par piedegušo omleti, par slikti izceptu zivi, netīru pannu un pārējiem sievas grēkiem. Tas viss pavadās ar specifisku, netulkojamu krievu valodas "folkloru", ko mana latvietes mēle nespēj atkārtot.Tā esmu informēta par visām sadzīves un intīmajām problēmām kaimiņu dzīvē, jo sieva jau nebūtu īsta sieva, ja noklusētu uz tādu uzbraucienu rīta agrumā. Kā jau pakurls vecāks cilvēks, viņa visai skaļi pārskaita vīra nedarbus, sākot atskaiti no pirmajiem laulību gadiem.
Visi tuvākie kaimiņi ir informēti, cik sānsoļu vecim bijuši, cik brūtes izmīlētas, cik degvīna izdzerts, cik reizes melots, ka zvejo zivis, bet pats tikmēr izklaidējas draugu lokā. Tā tas turpinās līdz sešiem rītā, kad onka aiziet.(laikam uz darbu). Jūs domājat, tad nu var vēl nosnausties? Nekā nebija. Tad sākas otrais cēliens. Tiek ieslēgta mūzika uz visu klapi. Būtu jau vēl ciešami, ja būtu kāda dažādība. Tomēr arī te gaida vilšanās, laikam ir ierakstīta tikai viena mīļākā dziesma. "Arlekino" Allas Pugačovas izpildījumā. Veselu stundu dzied Alla duetā ar manu kaimiņieni turklāt pa starpām laikam uzdancojot. Ņemot vērā kaimiņienes svaru, izjūtas kā piecu baļļu zemestrīces laikā. Un tā katru rītu jau nedēļu.
Mani mēģinājumi izmantot mierīgas pārrunas neradīja nekādas izmaiņas. Puiks skolā stundās guļ, sāka saņemt rājienus no skolotājiem. Es kā zombijs darbā. Visam punktu pielika tikšanās ar sen neredzētu draudzeni un viņas izsauciens: "Vai mīļā, cik sen neredzēta! Nu, jā, nu jā, kā laiks skrien!" Un tāds daudznozīmīgs skatiens. Lūk to jau mana trauslā sievietes dvēsele vairs nespēja izturēt. Atnācu mājās, apsēdos pie spoguļa, kritiski ievērtēju tumšos lokus ap acīm un noteicu - pietiek. Galvā pārcilāju visus iespējamos gestapo moku rīkus, ieročus, mušmieru un citu sēņu novāŗījumu receptes. (lai man piedod visaugstākais par tādām grēcīgām izmisušas sievietes domām). Tomēr esmu labi audzināta un izvēlējos ne tik kardinālus paņēmienus. Vakarā sazinājos ar pazīstamu dīdžeju, izstāstīju savu bēdu stāstu un paskaidroju, kādu palīdzību vēlētos, apsolot labu konjaku atlīdzībā. Tā, nākošajā dienā, puisis ieradās ar dažādām mūzikas kastēm, vadiem un citiem pričendāļiem. Pamanīju tikai "Marshall" zīmolu.Tas viss tikai saslēgts - vadi un tumbas pa visu dzīvokli. Man svinīgi tika iedāvināts mūzikas disks ar Marilyn Manson, AC/DC un Metallica miksli, parādīts, kuras pogas jānospiež, lai muzicētu pa riktīgo. Tā sagaidīju deviņus vakarā, kad mani mocītāji, kā jau cilvēki, kas agri mostas, dodas pie miera un ieslēdzu šo elles aparātu visā skaļumā. Pati pa fikso laidos vakara pastaigā. No ārpuses izklausījās ļoti forši. Pretējās privātmājas kaimiņu suns ļoti ievērtēja manus centienus un sparīgi gaudoja duetā ar Mansonu. Ticiet vai neticiet, es ļauni berzēju rociņas un priecājos kā bērnībā.
Ilgāk par desmitiem gan nestaigāju. Neesmu jau nemaz tik nežēlīga. Turklāt citi kaimiņi pelnījuši normālu atpūtu. Morāli gatavojos nākošajā dienā dabūt brāzienu. Taču laikam visapkārt man dzīvo ļoti saprotoši cilvēki. Neviens neko neteica. Tā es pamuzicēju vēl pāris dienas un pārliecinājusies, ka no rītiem nu ir tikai klusa purpināšana, kas nekādi netraucē, atdevu audio iekārtas īpašniekam.
Tagad guļu kā eņģelis līdz septiņiem rītā un katru rītu pamodusies domāju - mūzika tiešām dara brīnumus. Taču vēl labāk būtu, ja būtu mūsu daudzdzīvokļu mājās laba skaņas izolācija.
P.s. Tomēr, kolīdz dzirdu dziesmu "Arlekino", sāk nervozi raustīties plakstiņš. Tas laikam man sods par ļaunajām domām.
Āmen.
Diānas stāsts
Ar mammu labu laiku atpakaļ dzīvojām "Hruščovkas" tipa mājā. Dzīvojamā istabā pavadījām daudz laika, gan tāpat atpūšoties, gan arī skatoties TV. Vienā brīdī kāda ģimene no blakus kāpņu telpas bija izdomājusi savu bērnu pievērst klavierspēlei. Tās bija drausmīgas, mokošas skaņas! Īpaši jau mammai, kura ir muzikāla, spēlē akordeonu un aktīvi dzied ansamblī. Esmu pārliecināta, ka "klavierspēle" traucēja ne tikai mums! Arī sišana pa klavieru taustiņiem liecināja par bērna protestu. Īpaši tas traucēja brīvdienās... No otras puses sapratām, ka varbūt jāpiecieš neērtības, jo, kas zina, kāda zvaigzne no tā izaugs.
Pozitīvs šajā stāstā ir tas, ka bērns ar laiku iemācījās spēlēt klavieres. Varēja sekot progresam un ar laiku paklausīties daudzmaz sakarīgu spēli un skaņdarbu. Mamma turpat vien dzīvo, bet tagad jau ir citas ģimenes apkārt un citas traucējošas skaņas. Kaimiņu traucēšana man atgādina par nepieciešamo pacietību pret savējiem un arī kaimiņiem vai arī jārūpējas pašiem, lai plānojot remontu neaizmirstu par skaņu izolāciju.
Acer stāsts
Nopirkām ideālu dzīvokli ar skatu uz ezeru, viss ideāli, līdz nesadzirdēju augšējos kaimiņus. Rīts sākas plkst.6, kad dzirdu, kā kaimiņam dūc vibrozvans uz grīdas noliktajam telefonam. Un tad vēl sievas klabošie papēži, ejot uz darbu. Tā kā dzenis - tuk tuk tuk! Kaimiņš visu dienu ir mājās un laikam ir kāds amatnieks - 3 gadu garumā nepārtraukti dzirdējam zāģēšanu un urbšanu, brīžiem nāca smiekli, bet brīžiem - dusmas. Tikko nolikuši savu bērniņu diendusā, sāk urbt, bērns augšā! Un tad kādā momentā viņi nopirka ģitāru, mācījās spēlēt vienu un to pašu meldiņu gada garumā, un varbūt tagad arī, ar draugu smējāmies, ka nav vajadzīgi mūzikas kanāli! Vannas istabā taisījām remontu un ventilācijas šahta bija vaļā, vakarā mazgājos un dzirdu, kā kaimiņš mazgājoties dzied "Ai, jel manu vieglu prātu!". Tā smējusies es nebiju sen, sēdēju uz vannas malas, klausījos un smējos. Vakaros, kad pie viņiem sabrauca draugi, radi, dzirdēju tik skaļu smiešanos, ka likās - tie ciemiņi ir pie manis sabraukuši. Un tad vēl garlaicīgi nebija, kad kaimiņi gatavoja ziemas krājumus, plkst. 1 pa nakti dzirdu, kā tiek burkas ripinātas pa grīdu, lai sajauktos marināde, nu tajā reizē neizturēju, paņēmu slotaskātu un situ pa radiatoriem, lai nomierinās. Klusumu panācu. Un kaimiņam vēl bija viens savāds paradums, viņam pieder vecs auto, katru dienu apmēram vienā un tajā pašā laikā iekāpa mašīnā, iedarbināja motoru, uzdeva pāris reizes gāzi, izslēdza motoru un gāja augšā. Un tā katru dienu, par šo paradumu ar draugu ilgi domājām un neizdomājām, kam tas ir vajadzīgs, man no rīta - kafija, kaimiņam - došana pa gāzes pedāli!
Pārvācāmies uz otro dzīvokli jaunajā projektā 14.februārī, un te brīžiem dzirdu, kā sānu dzīvoklī gulta čīkst, tiek domāts par Latvijas demogrāfijas līmeni. Bet augšējo dzīvokļu kaimiņi atkal ir unikums - pa dienu puslīdz viss ir ok, bet pēc plkst. 18 sākas jautrība, bērns lēkā kā negudrs, kliedz, vecāki uz vinu bļauj. Nu tas tā, ko esmu šajās divās nedēļās novērojusi, gan jau drīz zināšu visus viņu paradumus, cikos ceļas un cikos iet gulēt. Tādas ir kaimiņu būšanas.
Lienes stāsts par kaimiņiem
Ar kaimiņiem vajadzētu uzturēt labas attiecības, tomēr..
Dzīvojam daudzstāvu paneļu mājas pirmspēdējā stāvā. Kad pirms gada, uzsākot remontu, ar meistariem pārrunājām iespējas skaņas izolācijai, mums ieteica "netērēties, jo jēgas jau tāpat nebūšot". Šobrīd to rūgti nožēloju, jo, ja tomēr būtu riskējuši, iespējams, man būt par pāris nervu šūnām
Pateicoties augšējiem kaimiņiem, raidījumus pareizajā kanālā varam skatīties bez skaņas. Tomēr tā kā tie lielākoties ir analītiskas vai politiskas dabas, jūtamies informēti par valstī notiekošo. Pie čīkstošās grīdas un durvīm esmu jau pieradusi. Bet vismaz pie miera viņi dodas laicīgi.
Stāvu zemāk dzīvoja cilvēks ar lielu pulksteni, kas ar skaļiem sitieniem nenogurstoši ziņoja par katras jaunas stundas iestāšanos. Vis uzmundrinošāk pareizu laiku bija uzzināt 12 naktī. Nesen pulkstenis pazuda. Bet tad sākās remontdarbi. Spriežot pēc tā, ka jau ceturto mēnesi dienas garumā tiek dauzīts ar āmuru, domājams, dzīvoklis būs izsists koka dēlīšiem.
Blakus kaimiņš, kam ir mājas kino zāle, laikam nav retums. Labi, ka viņa kino mīlestība tiek apmierināta pa dienu.
Un tad ir kaimiņi blakus mājas kāpņu telpā, ar kuriem mūsu dzīvoklim ir kopējas sienas divām guļamistabām. Salds miegs no rīta, vakarā vai diendusa? Aizmirstam! Kaimiņu pusaugu puikas bļaušana, ārdīšanās, mēbeļu sišana un durvju dauzīšana ir ļoti labs modinātājs. Nemaz nerunājot jau par mātes un dēla savstarpējām attiecībām, kas ir tik pārbagātas kaimiņleksikas pērlēm. Tad viņš negrib lasīt, tad vilkt zābakus vai dzert klepus sīrupu. Vistrakāk, kad māte viņam atņem mobilo - ķērkšana tāda, it kā viņam galvu skrūvspīlēs spiestu! Varu samierināties ar daudzām lietām - čīkstošo grīdu, remontu vai skaļu mūziku. Tomēr brīdī, kad midzinot zīdaini un dziedot šūpuļdziesmu, no kaimiņu mājas veļas lamuvārdu un neadekvātu skaņu jūra, rokas nolaižas.
Iespējams, lai iekļautos šajā kaimiņu būšanā, sākšu mācīties spēlēt vijoli!
Neizgulējusies Kristīne
Mana pieredze ar kaimiņiem ir samērā vienkārša, jo esam miermīlīgi viens pret otru. Bet ir tā, ka katru vakaru pārrodoties no darba es dzirdu skaistu klavierspēli, kas mani "cenšas" ieaijāt vēlā vakara stundā. Viss jau ir patīkami, bet pārāk nogurdinoši katram vakaram. Un vēl kaimiņa ikvakara iekāpšana gultā liek man domāt, ka ielien man blakus kā arī lielā žāvāšanās pulksten 22:00 gandrīz precīzi katru vakaru, liek man domāt to, ka tas notiek tepat - otrā istabā. Viss jau ir labi, bet mīlestības apliecinošie kliedzieni neļauj man aizmirst to, ka Valentīndiena ir katru trešo dienu. Mazo bērnu smiekli un tipināšana ir ļoti labs modinātājs ik rītu. Reizēm es domāju, cik labi būtu nedēļas nogalēs ielīst mucā, aiztaisīt vāku un izgulēties no sirds.
Mārtiņa stāsts
Jau no oktobra sākuma dzīvoju kopā ar draudzeni skaistā vietā piecstāvu daudzdzīvokļu mājā Juglā, Murjāņu ielā. Protams, attiecības arī jau iegājušas nākamajā fāzē un nu jau kopš manas vārda dienas - Mārtiņiem, esam saderināti. Laika gaitā kopīgi iekārtojam dzīvokli, jo tas taču tikai mums pašiem,ne citiem.
Kaimiņu būšana ir interesanta padarīšana! Kuriozs vai nē, bet, jau pusgadu dzīvojot Juglā, es joprojām nepazīstu savus kaimiņus. Protams, pa dienu abiem ir darbs, bet vakaros esam mājās. Dzīvojam pirmajā stāvā un māja ir paneļu.
Vistrakāk bija pašā sākumā, kad apjautām, ka virs mums dzīvo ģimene ar, manuprāt, vismaz 3 maziem bērniem, kuri lēkā, skrien, dauzās u.tml. - iedomājieties, jūs skatāties filmu, bet tur kaut kas no augšas dauzās vai skrien, vai lec, pieļauju, no gultas uz grīdas. Bet to jau var pieciest. Ar laiku jau var pierast!
Bet traki ir arī ar mani pašu - iespējams, neapzinos, ka kaimiņiem pats "krītu uz nerviem", jo mans hobijs ir saistīts ar mūziku - spēlēju sintezatoru, tāpēc bieži vien dažādas Latvijas estrādes dziesmas, kā arī pasaules popdziesmas, pieļauju, tiek dzirdētas ļoti labi kaimiņu dzīvokļos. Protams, ievēroju arī to, ka ir vakars un kad cilvēki dodas pie miera.
Kaut kur aiz sienas kāds/a iet netālajā Juglas mūzikas skolā un ļoti bieži tiek spēlētas klavieres, bet dažreiz, kad mani tas sakaitina, es, dzirdot, ka tiek spēlēta Mēnesnīcas sonāte, uz sintezatora uzlieku tā paskaļāk kādu rock ritmu un tā kā ritms neatbilst dziesmai, tad spēlēšana tiek pārtraukta. Protams, tas jau nav domāts ļaunprātīgi.
Lai Jums jauka kaimiņu padarīšana!
Kates stāsts
Arī es dzīvoju dzīvoklī, kurš nebūt nevar lepoties ar mieru un klusumu. Patiesībā, dzīvojot tajā, esmu pat aizmirsusi, kāda ir sajūta piecelties absolūtā klusumā. Viss sākās ar augšējo kaimiņu aktivitātēm. Regulāri naktīs "krita nakts skapīši" un skaņas atgādināja karavīru gatavošanos soļošanas maršam. Ar šo kaimiņu pārvākšanos diemžēl neaizgāja līdzi trakie trokšņi, kurus sākām uzskatīt jau par ikdienu. Atdzīvojās apakšējie kaimiņi... Neraugoties uz nemitīgiem strīdiem un būkšķiem, šie kaimiņi uzskata, ka ir pavisam normāli skatīties televizoru tādā skaļumā, ka var saprast, kuram televīzijas kanālam tiek dota priekšroka. Arī ar mūzikas gaumi nereti viņi vēlas iepazīstināt mūs. Kaut gan basi parasti ir vienīgie, ko dzirdam mēs un tāpēc visi mūzikas žanri šķiet vienādi, ja tos vispār var nosaukt par mūzikas žanriem :)
Pēdējā laikā gan varam būt priecīgāki, jo šīs skaņas ir krietni vien retāk. Iespējams, līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. Skaļā tipināšana, protams, tiek piedota, jo bērns taču ir tikai bērns, un diez vai apzinās, cik skaļi būtu jāpārvietojas. Bet, ja tikpat skaļi sāk tipināt arī vecāki, paliek jau jocīgi... Parasti gan dzirdami dažnedažādi būkšķi, kas tiek pavadīti ar trīsstāvīgiem ārzemju leksikas vārdiem. Un, jā, nereti tas notiek krietni pēc pusnakts iestāšanās. Uz lūgumiem, kas ir pārtapuši jau aizrādījumos, parasti atbilde skan līdzīgi "ko gribam, to darām". Skaidrs ir viens, gulēt kaimiņi dodas vēlu. Šķiet, ka rīti varētu būt tie, kuros baudīt klusuma mirkļus, bet te nu ir jāsaka "nekā". Jo ķērcieni (atvainojos par izteicienu, bet citādāk tos būtu grūti raksturot) sākas jau pulksten 8, ja paveicas, un nav jāsalecas no būkšķiem jau krietni agrākā rīta stundā... Vēl papildus tur dzīvo 2 (ja nemaldos) suņi, kuri mēdz pārdzīvot, ja to saimnieki pamet dzīvesvietu. Nereti nākas sastapt arvien jaunas sejas, iznākam no kaimiņu dzīvokļa, līdz ar to arī balsis dzirdamas ir vairāk nekā 2...
Vienvārdsakot, reizēm nepamet sajūta, ka dzīvojam vienā dzīvoklī ar apakšējiem kaimiņiem. Šķiet, ka mūs šķir tikai un vienīgi trepes... Bet par laimi tā tikai šķiet... Tomēr nevarētu jau teikt, ka tikai apakšējie "draugi" ir pie tā vainojami. Arī sienas dzīvoklī ir ārkārtīgi plānas, jo, atrodoties blakus istabā, var dzirdēt cilvēku runājam, reizēm pat tad, ja tas notiek čukstus. Tā nu mēs te dzīvojam.
Nobalso par labāko stāstu!
Iepazīsties ar konkursa dalībnieku stāstiem par piedzīvotajām nedienām ar kaimiņiem, kas, iespējams, nekad nerastos, ja mājoklim būtu laba skaņas izolācija. Nobalso par, tavuprāt, interesantāko stāstu, kura autors saņems vērtīgu balvu - skaņas izolācijas materiāls. Balsojums noslēgsies 11.martā plkst. 23:59. Veiksmi!
Kā jau solīts, neizpaliks arī veicināšanas balvas! Pie 2. un 3. vietas ieguvējiem viesosies SIA "Saint-Gobain Celtniecības produkti" eksperti, lai konsultētu par skaņas izolācijas risinājumiem mājoklī, kā arī iepriecinās ar kādu dāvanu. Protams, pirmo trīs vietu ieguvējiem balvā arī ielūgumi uz Baltijas būvniecības izstādi Nr. 1 – "Māja I 2015", kas no 12. līdz 15. martam notiks Ķīpsalā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
